Roberts Škapars. Pieprasījuma un piedāvājuma noteikšana. Teorija. (e-grāmata)

Pircēji preci var vērtēt dažādi. Viņi ir ar mieru iegādāties vienu un to pašu preci par dažādu cenu. Tas ir atkarīgs no 2.1. apakšnodaļā apskatīto ietekmējošo lielumu (ienākumi, preferences u.c.) iedarbības. Līdz ar to veidojas starpība starp preces cenu, kuru ar mieru maksāt pircējs, un tirgus cenu, par kuru tas preci iegādājas. Šo starpību sauc par patērētāja ieguvumu jeb renti. Tā raksturo arī patērētāju dzīves līmeņu starpību. Piemēram, labi atalgots cilvēks būtu ar mieru maksāt par kilogramu cukura nevis tirgus cenu – 40 santīmus, bet 60 santīmus un vairāk, cits pircējs – 50 santīmus, bet pircējs ar maziem ienākumiem maksātu par to tikai 40 santīmus. Šo pircēju patērētāja ieguvumu var aprēķināt šādi: pirmais pircējs, nopērkot cukuru par 40 santīmiem kilogramā, iegūst 60-40=20 santīmu lielu ieguvumu, otrais 50-40=10 santīmus, bet trešais neiegūst neko, jo tā ieguvums ir vienlīdzīgs nullei (40-40=0).

Patērētāja ieguvuma lielumu nosaka pieprasījuma līknes izvietojums koordinātu sistēmā. Pieņemsim, ka mājsaimniecei cukurs ir nepieciešams piemājas dārzā iegūtās augļu ražas konservēšanai. Iepirktais cukura daudzums ir atkarīgs no cukura cenas tirgū. Ja pieņem, ka cukura cena ir 40 sant./kg, tad maksimālais cukura daudzums, kas tiks iegādāts, ir 11 kg (2.1.18. attēls). Ja par pirmo kilogramu cukura mājsaimniece ir ar mieru maksāt 90 sant., tad tās ieguvums ir 90-40=50 sant. Taču par katru nākamo kilogramu cukura tā ir ar mieru maksāt arvien mazāku summu. Samazinās arī patērētāja ieguvums. Sasniedzot cukura daudzumu 11 kg, tas jau ir vienlīdzīgs ar nulli 40-40=0. Tātad individuālais patērētāja ieguvums ir vienlīdzīgs ar iesvītrotā laukuma skaitlisko vērtību. Summējot visu patērētāju ieguvumus tirgū, iegūst kopējo patērētāja ieguvumu, kas vienlīdzīgs ar laukumu ABL (2.1.19. attēls).