2.3. Ierobežojumi attīstībai


Ņemot vērā iedzīvotāju un rūpniecības kapitāla pašatjaunošanās potenciālu, tos var uzskatīt par pasaules sistēmas eksponenciālās izaugsmes virzošajiem spēkiem. Sabiedrība visnotaļ veicina to augsmi, lai nodrošinātu ražošanu.

Iedzīvotāju skaitam un kapitālam piemīt potenciāls, kas nodrošina to ražošanu un atražošanu. Šis potenciāls nevar tikt īstenots bez nepārtrauktas enerģijas un materiālu pievadīšanas, kā arī bez nepārtrauktas piesārņojuma aizvadīšanas.

Cilvēkiem vajag pārtiku, ūdeni un gaisu, lai augtu, lai uzturētu savu ķermeni un radītu pēcnācējus. Savukārt, ražošanai vajag enerģiju, ūdeni un gaisu, kā arī milzīgu daudzumu minerālu, ķimikāliju un bioloģisko materiālu, lai ražotu preces, atvieglotu cilvēku dzīvi, kā arī lai uzturētu ražošanas sistēmu un palielinātu ražošanu. Saskaņā ar fundamentāliem likumiem materiāli un enerģija, ko lieto cilvēki un rūpnīcas, neizzūd. Materiāli var tikt izmantoti otrreiz vai arī kļūst par atkritumiem un piesārņojumu. Enerģija, savukārt, tiek izkliedēta siltuma veidā.

Iedzīvotāji un kapitāls iegūst materiālus un enerģiju no Zemes dzīlēm, bet atkritumi un siltums atgriežas atpakaļ. Pastāv konstanta plūsma no globāliem materiālu un enerģijas avotiem caur tautsaimniecību uz vidi, kur akumulējas atkritumi un piesārņojums. Tomēr ir ātruma ierobežojumi, ar kādiem cilvēki un kapitāls drīkst lietot materiālus un enerģiju vai radīt atkritumus, lai tie nenodarītu ļaunumu cilvēkiem, ekonomikai vai Zemes absorbcijas procesiem, reģenerācijai un pašregulācijai.

Katrs resurss, ko izmanto cilvēki, – pārtika, ūdens, dzelzs, fosfors, nafta un simtiem citu – ir ierobežoti gan avotu, gan noplūdes dēļ. Šo ierobežojumu patiesā daba ir sarežģīta, jo to avoti un noplūdes ir daļa no dinamiskas, savstarpēji saistītas un vienotas sistēmas – Zemes. Pastāv arī īslaicīgi ierobežojumi, piemēram, uzkrātās naftas daudzums rezervuārā kādai vajadzībai, un ilgtermiņa ierobežojumi, piemēram, naftas daudzums Zemes dzīlēs. Avoti un noplūdes var savstarpēji mijiedarboties, bet planēta dabiskā veidā var vienlaikus ietekmēt gan avotus, gan noplūdes. Augsne, piemēram, var būt gan avots pārtikas ražošanai, gan noplūdes vieta skābajiem lietiem, kurus izraisa gaisa piesārņojums. Tās spēja veikt kādu funkciju ir lielā mērā atkarīga no citu funkciju īstenošanas.

Pasaules Bankas ekonomists Hermans Deilijs (Herman Daly) ir piedāvājis trīs vienkāršas likumsakarības, lai ieviestu skaidrību šajā sarežģītībā un definētu ilgtermiņa vai līdzsvarotības ierobežojumus attīstībai:

  1. atjaunojamiem resursiem – augsnei, ūdenim, mežiem, zivīm – ilgtspējīgas izmantošanas ātrums nedrīkst būt lielāks par reģenerācijas ātrumu. Piemēram, zivis var sabalansēti iegūt, ja tās tiek zvejotas ar ātrumu, ko līdzsvaro palikušās populācijas reprodukcija;
  2. neatjaunojamiem resursiem – fosilajam kurināmam, augstas koncentrācijas minerālu rūdām, dabiskajam pazemes ūdenim – līdzsvarotas izmantošanas ātrums nedrīkst būt lielāks par to, ar kādu izmanto atjaunojamos resursus, lai aizvietotu neatjaunojamos resursus. Piemēram, naftas atradnes tiktu izmantotas līdzsvaroti, ja daļu ienākumu sistemātiski investētu Saules paneļu ražošanai vai koku stādīšanai, jo tad, kad nafta būs izbeigusies, atjaunojamās enerģijas plūsma būs vēl iespējama;
  3. piesārņojuma līdzsvarotas noplūdes ātrums nedrīkst būt lielāks par ātrumu, ar kādu piesārņojums var tikt utilizēts, absorbēts vai padarīts nekaitīgs videi. Piemēram, notekūdeņi sabalansēti var tikt ievadīti upē vai ezerā tikai tad, ja ievadīšanas ātrums atbilst dabisko ekosistēmu pašattīrīšanās spējai.


Ir daudzi pierādījumi tam, ka attīstība un izaugsme notiek uz esošo resursu neatgriezeniskas izsmelšanas vai degradācijas rēķina. Cilvēces attīstības raksturs parāda, ka cilvēce līdzsvaroti neizmanto Zemes resursus un attīstības iespējas. Augsne, virszemes un pazemes ūdeņi, pārmitrās teritorijas, daba un vide ir sākuši degradēties. Pat vietās, kur atjaunojamie resursi šķiet stabili (piemēram, Ziemeļamerikas meži vai Eiropas augsnes), resursu kvalitāte, daudzveidība un izdzīvošanas spējas var tikt apšaubītas. Minerālu un fosilā kurināmā krājumi sāk izsīkt. Nav pat plāna un apmierinošas kapitāla investīciju programmas, lai uzturētu rūpniecību, kad fosilā kurināmā krājumi izbeigsies. Piesārņojums uzkrājas – piesārņojuma emisijas jau sāk pārsniegt vielu plūsmas to bioģeoķīmiskās aprites ciklos, bet atmosfēras ķīmiskais sastāvs mainās.

4.attēls

4. attēls. Izdedzis mežs pēc ugunsgrēka (2009. gada vasara, Grieķija)

Ja tikai viens vai daži resursi izbeidzas, bet citi ir pietiekamā daudzumā, varētu domāt, ka izaugsme turpināsies, aizvietojot vienu resursu ar citu (kaut gan arī tādai aizvietošanai ir ierobežojumi). Bet, ja daudzi avoti tiek iztukšoti un piesārņojuma plūsmas tiek pārslogotas, vairs nav šaubu, ka cilvēces materiālu un enerģijas patēriņš ir aizgājis par tālu. Cilvēce būs pārsniegusi ilgtspējīgas attīstības ierobežojumus.

Pašreizējo attīstību visuzskatāmāk raksturo enerģijas izmantošana. Tāpat kā daudzu citu resursu izmantošana, tā ir vairākkārt pieaugusi, bet tas rada jaunas problēmas. Kopumā pasaulē 85% enerģijas krājumu balstās uz fosilā kurināmā izmantošanu (akmeņogles, nafta, dabasgāze). Šie oglekļa krājumi ir veidojušies miljoniem gadu ilgos dabas procesos. Tie ir neatjaunojami pavisam vienkārša iemesla dēļ – mēs tos izmantojam apmēram miljons reižu ātrāk, nekā tie izveidojušies, un tas nozīmē, ka pienāks brīdis, kad resursu krājumi izbeigsies, gluži tāpat kā izbeigtos nauda bankā, ja to izņemtu miljonkārt ātrāk nekā noguldītu. Planētas akmeņogļu, naftas un dabasgāzes krājumi ir ierobežoti, un neseni aprēķini liecina, ka aptuveni puse no šiem krājumiem ir izlietota. 2008. gadā tika sasniegts globālais naftas ieguves maksimums. Pašlaik ieguves apjoms sācis samazināties, un ar katru gadu iegūtais naftas daudzums samazināsies, bet pieprasījums joprojām būs liels. Cenas aizvien pieaugs, un būs nepieciešams atrast jaunus enerģijas avotus.

Cik daudz enerģijas mēs izmantojam? Daudz vai maz? Lai to labāk saprastu, salīdzināsim ar to enerģijas daudzumu, kas mums nepieciešams katru dienu visu ķermeņa funkciju nodrošināšanai – apmēram 2,5 kWh vai 2100 kcal, pārrēķinot uz nepieciešamās pārtikas daudzumu. Tas nozīmē, ka viena aktīva cilvēka darbības efekts līdzinās 100 W parastai elektrospuldzei. Mēs jūtam pašu saražoto siltumu, kad atrodamies slikti vēdinātā telpā, kurā sapulcējies daudz cilvēku.

Izmantojot vienu kWh enerģijas, var paveikt ļoti daudz. Viena kWh ne tikai spēj 10 stundas nodrošināt visas skrienoša cilvēka ķermeņa funkcijas – tas ir arī pietiekams enerģijas daudzums, lai paceltu vieglo automašīnu līdz Eifeļa torņa virsotnei. Mēs izmantojam enerģiju dažādām funkcijām: ražošanai, transportam, apsildīšanai. Patiesībā mūsdienu Rietumu sabiedrībā katrs tās loceklis izmanto gandrīz 100 reižu vairāk enerģijas nekā būtu nepieciešams sevis uzturēšanai.

Mūsu sabiedrības enerģijas dilemma:

  • tiek izmantoti galvenokārt neatjaunojamie enerģijas resursi – ogles, nafta, gāze,
  • enerģija lielākoties tiek izmantota ārkārtīgi neefektīvi,
  • tiek izmantots pārāk daudz enerģijas.

Pirms industriālajā sabiedrībā tika izmantoti tikai atjaunojami resursi – piemēram, dzirnavās graudus mala ar vēju vai ūdeni, bet mājokli apsildīja ar malku. Naftas pieejamība noveda pie krasām pārmaiņām. Litrs naftas satur ļoti daudz enerģijas, līdz ar to dzīve kļuva vienkāršāka, un jaunais enerģijas avots pavēra ceļu jaunām iespējām. Attīstījās dažādas rūpniecības nozares, un mašīna ar naftas frakcijas darbinātu motoru bija efektīvāka nekā zirgs, kam pietika ar miežiem. Nafta tika izmantota, lai ražotu degvielu, šķīdinātājus, plastmasas produktus, minerālmēslus. Ķīmiskā rūpniecība, kas pašlaik ir lielākais ES ražošanas sektors, ar visiem tās produktiem, kas raksturīgi modernajai sabiedrībai, ir attīstījusies, izmantojot fosilā kurināmā resursus
.

5.attēls

5. attēls. Naftas laikmeta uzplaukums un gals. Cilvēces attīstības posmus var nosaukt par laikmetiem: akmens laikmets, dzelzs laikmets, bet mūsdienas var saukt par naftas laikmetu. Neatjaunojamie fosilā kurināmā krājumi neapšaubāmi drīz izbeigsies. Naftas laikmets civilizācijas vēsturē būs visai īss, tikai kādi 100 lielražošanas gadi.


Vēsturiski ir pagājis salīdzinoši neilgs laiks, kopš sabiedrības attīstās, izmantojot fosilo kurināmo (5. attēls). Pašlaik mēs dzīvojam naftas laikmetā, bet, izsīkstot naftai, tas beigsies. Mums būs jātiek skaidrībā, kā izdzīvot, izmantojot atjaunojamos enerģētiskos resursus, kā iztikt ar mazāku enerģijas apjomu un arī – kā nepieciešamo enerģiju izmantot efektīvāk. Kā lai šos mērķus sasniedz, izvairoties no katastrofas, bet panākot atbilstošākas sabiedrības izveidošanos? Šie ierobežojumi attiecas uz izejvielu daudzumu, kas tiek izlietots noteiktā periodā. Cilvēce ir paātrinājusi krājumu izmantošanu ne tikai telpiski, plūsmu ātruma ziņā vai ierobežojuma veidā, bet arī cilvēku skaita ziņā.