3. ZVAIGZNES. Elektroniskā grāmata
Saules un citu zvaigžņu raksturojums. Zvaigžņu daudzveidība.
3.2. Zvaigžņu daudzveidība
Neparastās zvaigznes
Lielas masas zvaigžņu evolūcija beidzas ar pārnovas sprādzienu, kurā kosmosā tiek izsviesta liela daļa zvaigznes vielas. No pārpalikuma izveidojas neitronu zvaigzne vai melnais caurums. Ja pēc pārnovas sprādziena atlikusī zvaigznes masa ir robežās no 1,4 līdz 2 – 3 Saules masām, izveidojas neitronu zvaigzne. Neitronu zvaigznes ir vismazākās un visblīvākās zvaigznes. To diametrs ir tikai 20 līdz 30 km, taču vidējais blīvums atbilst atoma kodola blīvumam - 1017 kg/m3. Viena neitronu zvaigznes vielas kubikcentimetra masa ir 100 miljoni tonnu! Arī neitronu zvaigžņu uzbūve ir neparasta. Zvaigznes centrālā daļa sastāv no neitroniem, un tai piemīt šķidruma īpašības. Zvaigznes ārējo daļu veido dzelzs atomu kodoli, kuriem ir cietvielas īpašības. Neitronu zvaigzni var ieraudzīt, ja tā darbojas kā pulsārs. Pulsārs ir rotējoša neitronu zvaigzne, kas izstaro radioviļņus un citu elektromagnētisko starojumu. Zvaigznei griežoties, stars periodiski pagriežas pret Zemi un ir redzams uzliesmojums - impulss. Starojuma cēlonis ir zvaigznes spēcīgais magnētiskais lauks.
Vēl neparastāki objekti ir melnie caurumi, kas izveidojas, ja zvaigznes atlikuma masa pārsniedz 2 līdz 3 Saules masas. Melnais caurums ir telpas apgabals ap masīvu ķermeni, kura gravitācijas lauks ir tik spēcīgs, ka to nespēj atstāt ne materiāls ķermenis, ne starojums. Melnie caurumi ir ļoti mazi. To izmērus nosaka t.s. Svarcšilda rādiuss. Tas ir attālums no melnā cauruma centra, kurā otrais kosmiskais ātrums ir vienāds ar gaismas ātrumu. Ja kāds ķermenis, gaismas stars, puteklis vai kosmosa kuģis, atrodas ārpus Švarcšilda rādiusa, tad tas, attīstot pietiekami lielu ātrumu, var aizlidot projām no melnā cauruma. Ja ķermenis atrodas gravitācijas rādiusa iekšpusē, tas vairs nespēj atstāt melno caurumu un nonāk tā centrā. Melnais caurums pats par sevi nav novērojams, ja vien uz to nekrīt viela, kas atdod enerģiju starojuma veidā. Tāpēc melnos caurumus iespējams novērot tikai zvaigžņu dubultsistēmās, kur viela pārplūst no zvaigznes uz melno caurumu, kā arī daudzu galaktiku centros.
Par zvaigžņu evolūciju lasi vēl projektā Astronomija tīklā
Apskati pulsāra animāciju
Vēl neparastāki objekti ir melnie caurumi, kas izveidojas, ja zvaigznes atlikuma masa pārsniedz 2 līdz 3 Saules masas. Melnais caurums ir telpas apgabals ap masīvu ķermeni, kura gravitācijas lauks ir tik spēcīgs, ka to nespēj atstāt ne materiāls ķermenis, ne starojums. Melnie caurumi ir ļoti mazi. To izmērus nosaka t.s. Svarcšilda rādiuss. Tas ir attālums no melnā cauruma centra, kurā otrais kosmiskais ātrums ir vienāds ar gaismas ātrumu. Ja kāds ķermenis, gaismas stars, puteklis vai kosmosa kuģis, atrodas ārpus Švarcšilda rādiusa, tad tas, attīstot pietiekami lielu ātrumu, var aizlidot projām no melnā cauruma. Ja ķermenis atrodas gravitācijas rādiusa iekšpusē, tas vairs nespēj atstāt melno caurumu un nonāk tā centrā. Melnais caurums pats par sevi nav novērojams, ja vien uz to nekrīt viela, kas atdod enerģiju starojuma veidā. Tāpēc melnos caurumus iespējams novērot tikai zvaigžņu dubultsistēmās, kur viela pārplūst no zvaigznes uz melno caurumu, kā arī daudzu galaktiku centros.
 |
 |
| Pārnovas uzliesmojums tālā galaktikā (zvaigzne attēla stūrī). Vikipēdijas attēls |
1572. gadā uzliesmojušās pārnovas nosviestais apvalks. Vikipēdijas attēls |
 |
 |
| Pulsāra shematisks attēlojums. Parādīta griešanās ass, magnētiskā lauka līnijas un starojuma kūļi. Vikipēdijas zīmējums | Melnais caurums dubultsistēmā.Vikipēdijas zīmējums |
Par zvaigžņu evolūciju lasi vēl projektā Astronomija tīklā
Apskati pulsāra animāciju
- Vai starojuma kūļu virziens sakrīt ar pulsāra rotācijas asi?
- Cik reižu viena apgrieziena laikā pulsāra starojuma kūlis skar novērotāju?