Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai
Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai
Izglītības ilgtspējīgai attīstībai koncepcija ir veidojusies vairāk kā 30 gadu ilgā periodā. Pašos pirmsākumos izglītība par cilvēka un dabas attiecībām galvenokārt, raksturojās ar dabas izpēti (Caunlfield, 1991). Vēlāk 20.gs. 60. - tajos gados pirmo reizi jēdzieni „vide” un „izglītība” tiek apvienoti mūsdienu „vides izglītības” izpratnē. Kļūstot arvien nozīmīgākiem ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, vides izglītības saturs un forma tiek būtiski paplašināta un tā „pāraug” par izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Par vides izglītības un izglītības ilgtspējīgai attīstībai „dibinātāju” jeb pionieri šajā jomā vairāki autori (Palmer, 1998, Sterling 1996) uzskata skotu izcelsmes botānikas profesoru Patriku Gedu (Patrick Geddes 1854-1933). Viņš ir pirmais, kas izdarīja būtiskus secinājumus par sakarībām starp vides kvalitāti un izglītības kvalitāti. 1892. gadā Edinburgā (Skotijā) viņš atvēra skatu torni, kā lauku studiju centru un pilnveidoja inovatīvas idejas un metodes vides studiju jomā. Laika periodā līdz 20.gs. vidum vides izglītība lielākoties raksturojās ar lauku studijām un dabas izpēti, vēlāk ar vides studijām.
1.attēls. Izglītības ilgtspējīgai attīstībai veidošanās vēsture (M.Pelnēna)
Līdz pat 20.gs. 60.gadiem termins „vides studijas” tika plaši izmantots dažādu mācību elementu par ģeogrāfiju, vēsturi, augiem un dzīvniekiem, dabas sistēmām un tās procesiem apzīmēšanai. Kļūstot arvien aktuālākiem vides piesārņojuma un dabas resursu pārmērīgas izsmelšana jautājumiem, „vides studiju” lokā nonāca arī jautājumi, kas saistīti ar dabas vides aizsardzību, sabiedrības ietekmes uz vidi novērtēšanu, negatīvo seku izvērtēšanu un mazināšanu (Rest, 2002). Par patstāvīgu zinātni izveidojās vides zinātne – starpdisciplināra zinātne, kas attīstās sociālo un dabas zinātņu saskares jomā, lai pētītu cilvēka - dabas vides mijiedarbību un nodrošinātu dabas resursu, ainavas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, vides un sabiedrības ilgtspējīgas pastāvēšanas iespējamību un pasargātu cilvēku no viņa darbības nelabvēlīgām ietekmēm. Šajā laikā visā pasaulē sāka veidot arī augstākās izglītības vides zinātnes studiju programmas un izpētes centrus (Palmer, 1998) .
Nākamie izglītības ilgtspējīgai attīstībai veidošanās posmi ir saistīti ar starptautisko organizāciju un valstu vadītāju iesaistīšanos. Liela loma IIA attīstībā ir ANO, kas ir palīdzējusi valdībām risināt vides jautājumus pievēršot tiem starptautisku uzmanību un aicinājusi pieeju tikai atsevišķu vides problēmu risināšanai mainīt pret cēloņu meklēšanu starp attīstību un vides degradāciju (Hurrell and Kingsbury, 1992). Šajā laika periodā vides izglītība no veidošanās zinātniskajā vidē, paralēli tika integrēta dažāda mēroga un satura starptautiskos dokumentos, arvien vairāk paplašinot vides izglītības saturu, mērķi, uzdevumus un īstenošanas pieejas. 1968.gadā UNESCO organizēja Biosfēras konferenci Parīzē, kas tika veltīta visu izglītības līmeņu programmu vides studiju materiālu izstrādes attīstībai, tehniskajai apmācībai un vides problēmu globālai apzināšanai. Vēlāk atsaucoties par šo notikumu UNESCO paziņoja, ka „iespējams, šī bija pirmā reize, kad pilnībā tika apliecinātas pasaules zināšanas par vides izglītību” (IUCN, 1971).
1970.gadā ASV Nevadas štatā UNESCO un IUCN rīkoja starptautisku tikšanos par vides izglītību skolu programmās. Tikšanās laikā tika izstrādāta vides izglītības „klasiskā” definīcija: „Vides izglītība ir vērtību maiņas un klasificēšanas process, lai attīstītu prasmes un attieksmi, kas nepieciešama, lai saprastu un cienītu savstarpējo saistību starp cilvēku, viņa kultūru un biofizikālo vidi viņam apkārt. Vides izglītība ietver arī dalību lēmumu pieņemšanā un saistībā ar vides kvalitāti savas uzvedības/rīcības normu formulēšanu” (IUCN, 1970 skatīts Palmer, 1998). Šī definīcija tika iekļauta arī ASV tiesību aktos un 1970.gadā tika izdots pirmais likums par vides izglītību pasaules vēsturē, kas noteica ne tikai vides izglītības mērķus, uzdevumus un satura formu, bet ietvēra arī prasību par vides izglītības īstenošanu atbildīgo institūciju izveidi (McCrea, 2006).
Turpmākajos gados ANO organizē vairākās vispasaules vide izglītības konferences, kuru rezultātā ir izstrādāti daudzi nozīmīgi dokumenti, kas veicinājuši ilgtspējīgas attīstības ideju iekļaušanu standarta mācību programmu saturā un iezīmē arī jaunu posmu ilgtspējīgas attīstības īstenošanā – nosakot izglītību par vienu no „instrumentiem” ilgtspējīgas attīstības īstenošanā. Tiek būtiski paplašināts vides izglītības saturs un nozīme. Izglītības kontekstā ilgtspējība tika definēta kā visaptveroša un attiecināma ne tikai uz vides aizsardzību, bet arī uz varu, cilvēku skaita pieaugumu, veselību, pārtikas nodrošinājumu, demokrātiju, cilvēktiesībām un mieru. Attīstās ideja, ka nozīmīgi ir darboties tādā zināšanu un vērtību sistēmā, kas ir saistīta ar cilvēku ieradumiem un uzvedību, bet nenodara kaitējumu videi un ir vērsta uz piemērotiem vides problēmu risinājumiem (Center for Environmental Education, 2007).
1992. gadā Riodeženeiro ANO organizēja valstu vadītāju tikšanos par vidi un attīstību. Tikšanās laikā tika izstrādāti vairāki nozīmīgi ilgtspējīgas attīstības dokumenti. Sagatavotajā Pasaules Rīcības programmā 21. gadsimtam Agenda 21 tika iekļauta sadaļa par izglītību, zināšanām un apmācību (39. paragrāfs), kas uzsvēra, ka valdībām nākamajos gados vajadzētu papildināt vai izstrādāt jaunas rīcības stratēģijas, lai iekļautu vides un attīstības jautājumus visos izglītības līmeņos. Šis paragrāfs atklāja arī četrus galvenos izglītības ilgtspējīgai attīstībai darbības virzienus: nodrošināt kvalitatīvu pamatizglītību; pārorientēt esošu izglītību ilgtspējīgas attīstības virzienā; veicināt iedzīvotāju izpratni un celt vides apziņu; nodrošināt privātā un valsts sektora darbinieku ilgtspējīgas attīstības mācības programmas. ANO sanāksmes laikā izstrādātajos ilgtspējīgas attīstības dokumentos īpaši tika uzsvērta sabiedrības informēšana un izglītošanas nozīme, kā arī nepieciešamība iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesos. Šīs atziņas atspoguļojās arī turpmākajā izglītības ilgtspējīgai attīstībai saturā un parādījās jauni jēdzieni - “attieksmes maiņa”, “atbildība”, “vienlīdzība” un “vērtības”.
Par pēdējo gadu nozīmīgāko notikumu izglītības ilgtspējīgai attīstībai īstenošanā var uzskatīt ANO dekādi (2005.-2014.gads) „Izglītība ilgtspējīgai attīstībai”, kas tika pieņemta 2002. gada decembrī. ANO dekādē ir apvienotas iepriekšējos gados panāktās vienošanās, atziņas, solījumi un rekomendācijas IIA kontekstā. Dekādes mērķis ir veicināt izglītības attīstību kā pamatelementu ilgtspējīgai sabiedrībai un stiprināt starptautisko sadarbību inovatīvas politikas, programmu un rīcības attīstībai. Šīs dekādes vīzija ir pasaule, kur katram ir iespēja iegūt izglītību un iemācīties vērtības, uzvedību un dzīvesveidu, kas nepieciešams pozitīvām sociālām pārmaiņām. Dekādes galvenie uzdevumi ir uzsvērt izglītības centrālo lomu globālajos centienos ilgtspējīgas attīstības virzienā; stiprināt un radīt sadarbību un pieredzes apmaiņu starp visām ieinteresētajām IIA pusēm; ar visa veida mācīšanas procesu un sabiedrības apziņas palīdzību, veidot telpu un iespēju ilgtspējīgas attīstības vīzijas attīstībai, popularizēšanai un īstenošanai, visos sadarbības līmeņos izstrādāt stratēģijas IIA kapacitātes celšanai (UNESCO, 2002).
Izglītība ilgtspējīgai attīstībai Latvijā
2006. gadā LR Vides Ministrija, Izglītības un Zinātnes ministrija un UNESCO parakstot sasvstarpēju vienošanās protokolu, ir apņēmušās izpildīt ANO dekādē izvirzītos mērķus un uzdevumus. Šobrīd vairākos Latvijas tiesību aktos ir iekļautas atsauces uz vides izglītību un izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Vienas no nozīmīgākajām pārmaiņām ir veiktas „Vides aizsardzības likumā”, to papildinot ar 8.nodaļu „Vides zinātne, vides izglītība un izglītība ilgtspējīgai attīstībai”. Likums paredz, ka “Vides ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju veic nepieciešamos pasākumus vides zinātnes attīstībai, lai sekmētu zinātnisko darbību ilgtspējīgas attīstības, vides aizsardzības un vides izglītības jomā, nodrošinot vides kvalitātes pētījumu veikšanu, ekoinovācijas un vides tehnoloģiju attīstību, kā arī vides aizsardzības problēmu apzināšanu un risināšanu”. Likuma 42.pants nosaka arī, ka “mācību priekšmeta vai kursa standarta obligātajā mācību saturā atbilstoši katra mācību priekšmeta specifikai, saskaņojot un nodrošinot pēctecību dažādās izglītības pakāpēs, iekļauj jautājumus, kas attiecas uz vides izglītību un izglītību ilgtspējīgai attīstībai”. Augstskolu un koledžu visu studiju programmu obligātajā daļā ir jāiekļauj vides aizsardzības kurss un kurss par ilgtspējīgu attīstību. Vadoties no šīm tiesību normām, jāsecina, ka šobrīd arī Latvijā izglītības ilgtspējīgai attīstībai integrēšana izglītības sistēmā ir valstiski atzīta un noteikta kā obligāta.
Nākamie izglītības ilgtspējīgai attīstībai veidošanās posmi ir saistīti ar starptautisko organizāciju un valstu vadītāju iesaistīšanos. Liela loma IIA attīstībā ir ANO, kas ir palīdzējusi valdībām risināt vides jautājumus pievēršot tiem starptautisku uzmanību un aicinājusi pieeju tikai atsevišķu vides problēmu risināšanai mainīt pret cēloņu meklēšanu starp attīstību un vides degradāciju (Hurrell and Kingsbury, 1992). Šajā laika periodā vides izglītība no veidošanās zinātniskajā vidē, paralēli tika integrēta dažāda mēroga un satura starptautiskos dokumentos, arvien vairāk paplašinot vides izglītības saturu, mērķi, uzdevumus un īstenošanas pieejas. 1968.gadā UNESCO organizēja Biosfēras konferenci Parīzē, kas tika veltīta visu izglītības līmeņu programmu vides studiju materiālu izstrādes attīstībai, tehniskajai apmācībai un vides problēmu globālai apzināšanai. Vēlāk atsaucoties par šo notikumu UNESCO paziņoja, ka „iespējams, šī bija pirmā reize, kad pilnībā tika apliecinātas pasaules zināšanas par vides izglītību” (IUCN, 1971).
1970.gadā ASV Nevadas štatā UNESCO un IUCN rīkoja starptautisku tikšanos par vides izglītību skolu programmās. Tikšanās laikā tika izstrādāta vides izglītības „klasiskā” definīcija: „Vides izglītība ir vērtību maiņas un klasificēšanas process, lai attīstītu prasmes un attieksmi, kas nepieciešama, lai saprastu un cienītu savstarpējo saistību starp cilvēku, viņa kultūru un biofizikālo vidi viņam apkārt. Vides izglītība ietver arī dalību lēmumu pieņemšanā un saistībā ar vides kvalitāti savas uzvedības/rīcības normu formulēšanu” (IUCN, 1970 skatīts Palmer, 1998). Šī definīcija tika iekļauta arī ASV tiesību aktos un 1970.gadā tika izdots pirmais likums par vides izglītību pasaules vēsturē, kas noteica ne tikai vides izglītības mērķus, uzdevumus un satura formu, bet ietvēra arī prasību par vides izglītības īstenošanu atbildīgo institūciju izveidi (McCrea, 2006).
Turpmākajos gados ANO organizē vairākās vispasaules vide izglītības konferences, kuru rezultātā ir izstrādāti daudzi nozīmīgi dokumenti, kas veicinājuši ilgtspējīgas attīstības ideju iekļaušanu standarta mācību programmu saturā un iezīmē arī jaunu posmu ilgtspējīgas attīstības īstenošanā – nosakot izglītību par vienu no „instrumentiem” ilgtspējīgas attīstības īstenošanā. Tiek būtiski paplašināts vides izglītības saturs un nozīme. Izglītības kontekstā ilgtspējība tika definēta kā visaptveroša un attiecināma ne tikai uz vides aizsardzību, bet arī uz varu, cilvēku skaita pieaugumu, veselību, pārtikas nodrošinājumu, demokrātiju, cilvēktiesībām un mieru. Attīstās ideja, ka nozīmīgi ir darboties tādā zināšanu un vērtību sistēmā, kas ir saistīta ar cilvēku ieradumiem un uzvedību, bet nenodara kaitējumu videi un ir vērsta uz piemērotiem vides problēmu risinājumiem (Center for Environmental Education, 2007).
1992. gadā Riodeženeiro ANO organizēja valstu vadītāju tikšanos par vidi un attīstību. Tikšanās laikā tika izstrādāti vairāki nozīmīgi ilgtspējīgas attīstības dokumenti. Sagatavotajā Pasaules Rīcības programmā 21. gadsimtam Agenda 21 tika iekļauta sadaļa par izglītību, zināšanām un apmācību (39. paragrāfs), kas uzsvēra, ka valdībām nākamajos gados vajadzētu papildināt vai izstrādāt jaunas rīcības stratēģijas, lai iekļautu vides un attīstības jautājumus visos izglītības līmeņos. Šis paragrāfs atklāja arī četrus galvenos izglītības ilgtspējīgai attīstībai darbības virzienus: nodrošināt kvalitatīvu pamatizglītību; pārorientēt esošu izglītību ilgtspējīgas attīstības virzienā; veicināt iedzīvotāju izpratni un celt vides apziņu; nodrošināt privātā un valsts sektora darbinieku ilgtspējīgas attīstības mācības programmas. ANO sanāksmes laikā izstrādātajos ilgtspējīgas attīstības dokumentos īpaši tika uzsvērta sabiedrības informēšana un izglītošanas nozīme, kā arī nepieciešamība iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesos. Šīs atziņas atspoguļojās arī turpmākajā izglītības ilgtspējīgai attīstībai saturā un parādījās jauni jēdzieni - “attieksmes maiņa”, “atbildība”, “vienlīdzība” un “vērtības”.
Par pēdējo gadu nozīmīgāko notikumu izglītības ilgtspējīgai attīstībai īstenošanā var uzskatīt ANO dekādi (2005.-2014.gads) „Izglītība ilgtspējīgai attīstībai”, kas tika pieņemta 2002. gada decembrī. ANO dekādē ir apvienotas iepriekšējos gados panāktās vienošanās, atziņas, solījumi un rekomendācijas IIA kontekstā. Dekādes mērķis ir veicināt izglītības attīstību kā pamatelementu ilgtspējīgai sabiedrībai un stiprināt starptautisko sadarbību inovatīvas politikas, programmu un rīcības attīstībai. Šīs dekādes vīzija ir pasaule, kur katram ir iespēja iegūt izglītību un iemācīties vērtības, uzvedību un dzīvesveidu, kas nepieciešams pozitīvām sociālām pārmaiņām. Dekādes galvenie uzdevumi ir uzsvērt izglītības centrālo lomu globālajos centienos ilgtspējīgas attīstības virzienā; stiprināt un radīt sadarbību un pieredzes apmaiņu starp visām ieinteresētajām IIA pusēm; ar visa veida mācīšanas procesu un sabiedrības apziņas palīdzību, veidot telpu un iespēju ilgtspējīgas attīstības vīzijas attīstībai, popularizēšanai un īstenošanai, visos sadarbības līmeņos izstrādāt stratēģijas IIA kapacitātes celšanai (UNESCO, 2002).
Izglītība ilgtspējīgai attīstībai Latvijā
2006. gadā LR Vides Ministrija, Izglītības un Zinātnes ministrija un UNESCO parakstot sasvstarpēju vienošanās protokolu, ir apņēmušās izpildīt ANO dekādē izvirzītos mērķus un uzdevumus. Šobrīd vairākos Latvijas tiesību aktos ir iekļautas atsauces uz vides izglītību un izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Vienas no nozīmīgākajām pārmaiņām ir veiktas „Vides aizsardzības likumā”, to papildinot ar 8.nodaļu „Vides zinātne, vides izglītība un izglītība ilgtspējīgai attīstībai”. Likums paredz, ka “Vides ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju veic nepieciešamos pasākumus vides zinātnes attīstībai, lai sekmētu zinātnisko darbību ilgtspējīgas attīstības, vides aizsardzības un vides izglītības jomā, nodrošinot vides kvalitātes pētījumu veikšanu, ekoinovācijas un vides tehnoloģiju attīstību, kā arī vides aizsardzības problēmu apzināšanu un risināšanu”. Likuma 42.pants nosaka arī, ka “mācību priekšmeta vai kursa standarta obligātajā mācību saturā atbilstoši katra mācību priekšmeta specifikai, saskaņojot un nodrošinot pēctecību dažādās izglītības pakāpēs, iekļauj jautājumus, kas attiecas uz vides izglītību un izglītību ilgtspējīgai attīstībai”. Augstskolu un koledžu visu studiju programmu obligātajā daļā ir jāiekļauj vides aizsardzības kurss un kurss par ilgtspējīgu attīstību. Vadoties no šīm tiesību normām, jāsecina, ka šobrīd arī Latvijā izglītības ilgtspējīgai attīstībai integrēšana izglītības sistēmā ir valstiski atzīta un noteikta kā obligāta.