Organisms, kas uzkrāj audos piesārņojošās vielas tā, ka to koncentrācijas vai izmaiņas dzīvajā organismā ļauj novērtēt vielas koncentrāciju vidē un tās iedarbības raksturu.

Vide, kur augiem, dzīvniekiem un citiem organismiem ir samērā vienveidīgi dzīves apstākļi.

Vielai, fizikālam faktoram vai situācijai piemītoša raksturīga īpašība, kas pie noteiktiem nosacījumiem var nodarīt ļaunumu.

Tāds iespējams notikums, kura norisē tiek nodarīts ļaunums (radīti zaudējumi): kaitējums veselībai, īpašumam vai videi.

Vispārējs oficiāls nodoma paziņojums vai vadlīniju projekts. Daudz vājākas prasības nekā līgumam.

Vielas daudzums, ko dzīvais organisms saņem noteiktā laika vienībā un kas izraisa toksisku iedarbību.

Dokuments, kas izklāsta vēlamo mērķi, bet līdz noteiktai robežai atstāj zināmas izvēles iespējas tā sasniegšanai atsevišķās kompānijās, valstīs vai to asociācijās.

Funkcionāla sistēma, kurā ietilpst noteiktā teritorijā sastopamās populācijas un to eksistences vide.

Ir mācīšanās caur darbību, ka ir bieži kontrastā didaktiskai mācīšanai. Eksperimentālās mācīšanās piemērs ir zooloģiskā dārza apmeklējums un mācīšanās novērojot, pretēji lasīšanai grāmatā par dzīvniekiem. Zināšanas tiek iegūtas caur savu pieredzi izpētes un atklāšanas rezultātā, nevis caur lasīšanu vai klausīšanos par citu pieredzi. Eksperimentālās mācīšanās procesā skolotājs ieņem pasīvu lomu, jo galvenais uzsvars ir uz tiešu individuālu pieredzi. Amerikāņu izglītības teorētiķis Deivids Kolbs uzver, ka lai iegūtu ģeniālas zināšanas no darbības, ir jāizpildās vairāk būtiskiem nosacījumiem – skolniekam ir jāgrib aktīvi iesaistīties darbībā, jāspēj izvērtēt iegūtā pieredze, skolniekam ir jāpiemīt un jāspēj izmantot analizēšanas spējām, lai konceptualizētu pieredzi, kā arī skolniekam ir jāpiemīt lēmumu pieņemšanas un problēmu risināšanas prasmēm, lai radītu jaunas idejas no jauniegūtās pieredzes.

Vielas, kas spēj ietekmēt endokrīnās regulācijas procesus, radot organismā nevēlamas sekas.

Organiskas vielas veidošanās process, kurā gaismas enerģija tiek pārvērsta ķīmiskajā enerģijā.

(No sengrieķu holos – „viss”), uzskats, ka daļa ir pakārtota veselajam un parādību nevar izzināt, analizējot tās sastāvdaļas. Secinājumus par parādībām var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem;

Ķīmiska viela, bioloģisks vai fizikāls faktors, kas izsauc izmaiņas šūnā, kas ir nepieciešamas un specifiskas audzēja attīstībai.

Par kritisko domāšanu parasti sauc disciplinētu prāta procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija. Attiecīgā informācija var būt iegūta no pieredzes, refleksijas, novērojumiem, komunikācijas utt. Kritiskās domāšanas pamatā ir intelektuāli kritēriji, piemēram, domāšanas skaidrība, ticamība, precizitāte, akurātums, pamatotība, nozīmīgums, pilnīgums, godīgums u.c. Mūsdienu valodas lietojumā vārds "kritisks" ir ieguvis negatīvu konotāciju jeb blakus nozīmi, taču kritiskajai domāšanai nav saistības ar negatīvismu, piemēram, centieniem kādu pazemot, kritizēt. Kritiskā domāšana ir mērķtiecīgs refleksīvas spriešanas veids. Ar tās palīdzību refleksijas ceļā tiek pieņemti lēmumi, piemēram, kuram uzskatam piekrist vai kā rīkoties. Kritiskā domāšana var parādīties dažādās jomās un starp tām (ņemot vērā konkrēto jomu specifiskos kritērijus, argumentācijas avotus utt.) - gadījumos, kad nepieciešams vienoties, izlemt, atrisināt problēmas u.tml. Kritiskā domāšana ir nozīmīga domāšanas analīzē, izskaidrošanā, novērtēšanā un strukturēšanā, tā ļauj samazināt maldīšanās risku rīcībā un domāšanā. Tomēr arī pielietojot kritiskās domāšanas prasmes var rasties kļūdas, piemēram, domātāja egocentrisma, nekorektas savu uzskatu universalizēšanas vai faktu nezināšanas dēļ. Turklāt vienmēr pastāv iespēja kļūdīties aiz neuzmanības.

Saistoša vienošanās starp ārējām vienībām, īpaši valstīm, ja iet runa par starptautisku mērogu. Līgumā var tikt ietverti noteikumi vai ierobežojumi. Stingrāki un precīzāk noteikti līgumi parasti attiecas uz mazāku dalībnieku skaitu. Līguma sagatavošana, parakstīšana un ratifikācija parasti ir lēns process, kaut gan vides vadības procesi bieži prasa ātru darbību. Mazāk precīzus līgumus gan var sagatavot un parakstīt daudz īsākā laikā. Līgumi saista valstis, kas tos parakstījušas un ratificējušas un līdz ar to arī apņēmušās īstenot. Tomēr ne visos gadījumos saistības tiek stingri pildītas un šie līgumi nepārvēršas par likumiem.

Normatīvais akts, kas pieprasa noteiktas darbības vai standartu ievērošanu, kā arī var paredzēt sodu, ja netiek pildītas tā prasības.

Viela vai produkts, kas nokļūstot organismā caur elpošanas vai gremošanas orgāniem, vai caur ādu, var radīt pārmantojamus ģenētiskus efektus (mutācijas) vai palielināt to rašanās iespēju.

Izglītība cilvēka mūža garumā. Tā balstās uz iekšēju vajadzību vai ārēju faktoru izraisītu nepieciešamību iegūt un arvien papildināt savas zināšanas un prasmes. Mūsdienu straujo zinātnes un tehnikas sasniegumu un augstas tehnoloģijas laikmetā formālajā izglītībā iegūtās zināšanas un prasmes noveco arvien ātrāk. Mūžizglītība ar īpaši organizētu gan formālo, gan neformālo tālākizglītības sistēmu sekmē pilnvērtīgu personības attīstību un ļauj cilvēkam veiksmīgāk pielāgoties jaunajām laikmeta un sociālajām pārmaiņām un, nemitīgi paaugstinot savu kvalifikāciju vai pat pārkvalificējoties, nezaudēt darbu. Mūžizglītība mērķtiecīgi plānotā tālākizglītības sistēmā dod iespēju īstenot principu “mūžu dzīvo, mūžu mācies”.

Ir uz pieredzi balstīta, aktīva mācīšanās, kas izpaužas kā mācīšanās dabā, darbībā, apgūtās zināšanas lietojot praksē (laboratorijas darbos, eksperimentos, projektos u.c.), pārdomājot iemācīto un izpildot vingrinājumus, darbojoties ar mācību materiāliem, atbildot uz paškontroles jautājumiem u. tml. Praktiskā darbošanās, veiksme un kļūdīšanās ir jaunu zināšanu un praktisko iemaņu un prasmju pamatā. Tā ir mācīšanās, ko raksturo līdzdalība domas, problēmas risināšanā, informācijas izpratne, sakarību veidošana, cenšanās un prasme lietot zināšanas praksē, aktīva līdzdomāšana, uzmanības koncentrēšana. Mācīšanās procesā skolēni sadarbojas ar skolotāju, paši savā starpā, uzdod jautājumus, paši meklē atbildes uz jautājumiem, ierosina jaunas idejas, uzņemas atbildību par savas mācīšanās procesu.

Mācību nodarbībā pedagoga mērķtiecīgi veidota vai aprakstīta, reāli eksistējoša vai teorētiski konstruēta situācija, kad jaunatklāti fakti nonāk pretrunā ar uzkrāto pieredzi. Problēmsituācijas risināšanā tiek izmantotas skolēnu apgūtās zināšanas, ko mērķtiecīgi aktualizē vai papildina skolotāja stāstījums, un skolēna radošā pieeja, cits redzējums, atšķirīgs viedoklis, subjektīvi pretstatu, pretrunu risināšanas ceļi. Problēmsituācijas risināšana notiek uz skolēnu reproduktīvās un produktīvās domāšanas saskares sliekšņa. Šādas problēmsituācijas skolotājs var radīt speciāli skolēnu radošās darbības aktivizēšanai: skolēniem tiek raksturota situācija un izvirzīta problēma, kuras risināšanas gaitā skolēni atklāj sev jaunas zināšanas, faktus, sakarības u.tml.

Ir izpratne par lietu un procesu savstarpējo mijiedarbību. Sistēmiskā domāšana ir definēta kā pieeja problēmu risināšanai, kas apskata "problēmas", visas sistēmas ietvaros, nevis tikai konkrētu tās daļu, t.i., sistēmas sastāvdaļas vislabāk var izprast nevis pētot katru atsevišķi, bet gan saistībā ar tās attiecībām citai ar citu. Sistēmiskā domāšana ir vērsta uz ciklisku, nevis lineāru cēloni un sekām.

Piesārņojuma, efektivitātes utt. līmenis, kas ir vēlams vai nepieciešams. Tas faktiski ir etalons, lai indivīdi, organizācijas un valstis, cik vien tas iespējams, rēķinātos ar vienu un to pašu parametra vērtību.

Ietver pētniecības, mācīšanās un mācību stratēģiju, kas šķērso daudzas tradicionālo disciplīnu robežas, lai radītu holistisku pieeju. Parasti šādu mācīšanas stratēģiju izmanto, izklāstot problēmas vai jautājumus, kas ietver vairāku disciplīnu aspektus, vai arī skar tēmas, kas sākotnēji ir attīstījušās vienas disciplīnas ietvaros, bet šobrīd tiek izmantotas vairākās disciplīnās.

Atmosfēras slānis starp troposfēru un mezosfēru, kurā novērojams pozitīvs temperatūras gradients.

Ķīmiskā viela vai produkts, kas, nokļūstot organismā caur elpošanas vai gremošanas orgāniem, vai caur ādu, var radīt nepārmantojamus nelabvēlīgus efektus pēcnācējos vai palielināt šādu notikumu iespēju.

Mācīšanās, kas iepazīstina ar vērtībām, sniedz zināšanas par to pastāvēšanas noteikumiem sabiedrībā, veido izpratni par to noteiktiem principiem, kā arī attīsta prasmes piemērot šīs zināšanas praksē. Bieži vērtību izglītības tēmas ir saistītas ar raksturu, morālo un garīgo attīstību, reliģiju, cilvēka izaugsmi, sociālo un kultūras attīstību.