16.7. Pasaules ekonomika 19 un 20 gs. mijā

    Sākot ar 19. gs. otro pusi, Anglijas attīstības tempi rūpniecībā palēninājās. Šī palēnināšanās sakrita ar citu valstu strauju pāreju uz kapitālistisko lielražošanu, veidojot sindikātus un trestus.
   Anglija pirmā nostājās uz kapitālisma attīstības ceļa, bija arī pirmā zeme, kur visātrāk parādījās kapitālisma izraisītās pretrunas. Pretrunu saasināšanās sakrita ar Anglijas monopolstāvokļa zaudēšanu rūpniecībā, bet vēlāk arī kapitālieguldījumu un ārējās tirdzniecības jomā.
    Rezultātā Anglijas attīstības tempi pagausinājās, bet ASV un Vācijas attīstības tempi tanī pašā laikā ievērojami paātrinājās. Astoņdesmito gadu sākumā Angliju panāca ASV, bet gadsimtu mijā – arī Vācija. Vispirms Anglija zaudēja monopolstāvokli rūpnieciskajā ražošanā. Monopolstāvoklis ilgāk saglabājās tirdzniecībā un kapitāla eksportā, jo Anglijai bija daudz koloniju, kur realizēt savas preces un ieguldījumus.
    Anglijai kolonijas bija ļoti nozīmīgas. 19.gadsimta 70. gados uz kolonijām plūda viena ceturtā, bet 90. gados – jau viena trešā daļa eksporta. Anglijas ekonomika tolaik balstījās uz kolonijām.

    1870. gada franču-prūšu karš, ko uzsāka Francija, nodarīja tai lielus zaudējumus. Posmā pēc šī kara Francijas ekonomika attīstījās lēniem tempiem. Tā cēloņi bija šādi:

1. Lauksaimniecībā pastāvēja sīko parcelāro saimniecību sistēma. Šī sistēma un hipotēku parādi, savukārt, ierobežoja iekšējo tirgu.

2. Francijas rūpniecības attīstības tempus pagausināja arī tas, ka Francija pēc franču-prūšu kara bija zaudējusi Elzasu un Lotringu.

3. Attīstību palēnināja arī tas, ka Francija zaudēja 5 miljardus zelta franku kā kontribūciju.

4. Rūpniecībā liels īpatsvars bija greznuma lietu, modes preču ražošanai, bet tas maz veicināja paplašināto atražošanu.

5. Franču lielburžuāzija lielā mērā kapitālus ieguldīja nevis rūpniecības attīstībā, bet izlietoja kapitālu eksportam galvenokārt aizdevumu formā.
    Rezultātā pirmā pasaules kara priekšvakarā pastiprinājās ekonomiskie un politiskie sakari starp Franciju un Krieviju. Notika Francijas un Krievijas vienošanās. Anglijai arī jau bija izdevīgi tuvoties Francijai, jo Vācija, rūpnieciski apsteigusi Angliju, bija tai daudz bīstamāks konkurents. Tāpēc noslēdza savienību starp Angliju, Franciju un Krieviju, tā saucamo Antanti.

    Vācijas ekonomiku 19. gs. pēdējos gadu desmitos raksturoja strauja rūpnieciskās ražošanas attīstība. Attīstījās ķīmiskā rūpniecība, elektrisko preču ražošana, aparātu būve u.c. svarīgas modernas nozares. Līdz ar to šais nozarēs Vācijā ieguva lielu īpatsvaru pasaules mērogā.
    Gadsimta beigās Vācija sāka pastiprināti realizēt arī koloniālo ekspansiju. Vācija ieguva t.s. vācu Rietumāfriku un Austrumāfriku, kā arī dažas teritorijas Klusā okeāna salu arhipelāgos. Tās bija Vācijai svarīgs izejvielu avots un preču realizācijas tirgus.
    Ražošanas attīstības gaitā Vācijā sākās kapitāla koncentrācijas un centralizācijas process, kas noveda pie monopolu izveidošanās.
Attīstījās finanšu kapitāls un pastiprinājās kapitāla eksports, ko realizēja Vācijas lielrūpnieki un finanšu oligarhija. Attīstījās arī lauksaimniecība.
    Rezultātā Pirmā pasaules kara priekšvakarā Vācija rūpnieciski izvirzījās otrā vietā pasaulē, turpretī koloniālo īpašumu ziņā tā atradās vienā no pēdējām vietām. Līdz ar to arvien vairāk nobrieda ekonomiskās un politiskās pretrunas starp Vāciju un Angliju, kas arī bija cēlonis I Pasaules karam.
 
    Pēc Neatkarības kara ASV Ziemeļu štatos galvenokārt attīstījās rūpniecība, bet lauksaimniecību te pārstāvēja kapitālistiskie fermeri. Dienvidos turpretī galvenokārt attīstījās plantatoru saimniecība. Ziemeļu buržuāzija bija par to, lai ārējā tirdzniecībā piekoptu protekcionismu, t.i., ekonomisko politiku, kuras rezultātā ar aizsargmuitām aizsargā savas zemes rūpniecību no ārvalstu konkurences. Dienvidu štatu plantatori turpretī bija par brīvu tirdzniecību, par frītrēderismu. Tāpēc sāka veidoties pretrunas starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Ar laiku Ziemeļos veidojās darba roku trūkums, Dienvidos turpretī darba roku bija daudz, bet tie bija vergi, tāpēc bija jāatceļ verdzība, lai tie varētu strādāt rūpniecībā. Daudzi vergi bēga uz Ziemeļiem. Tādēļ Dienvidu štatu plantatori iestājās par verdzības ieviešanu arī Ziemeļos. Šīs pretrunas arī noveda pie Pilsoņu kara.
    1861. gadā par prezidentu ievēlēja republikāni Linkolnu, kurš bija pret verdzību. Tas arī izsauca karu. Dienvidu štati pasludināja savu atdalīšanos no Ziemeļu  štatiem.
    1863. gadā atcēla verdzību. Tas palielināja Ziemeļu armiju un cīņā uzvarēja Ziemeļi.
    Pēc Pilsoņu kara ASV sākās ļoti straujš kapitālistiskās ražošanas attīstības process. Tas 19. gs. astoņdesmitajos gados izvirzīja ASV pirmajā vietā pasaulē rūpnieciskās ražošanas kopapjoma ziņā.
Cēloņi, kas nodrošināja šo straujo attīstību:

1. Lielais brīvo zemju fonds, kas veicināja fermeru saimniecību attīstību un dzelzceļu būvniecību.

2. Liels kapitālu pieplūdums no Eiropas.

3. Regulāru sakaru ar Eiropu uzturēšanas iespēju rašanās, kā rezultātā izveidojās labvēlīgāki apstākļi emigrācijai, un iedzīvotāju un darba roku skaits.

4. Darbaroku trūkums un augstais algu līmenis, kas spieda kapitālistus ieviest modernu tehniku, lai ražošanā vajadzētu izmantot mazāk cilvēku.

5. Zemes lielās bagātības: ogles, metāli, nafta, laba augsne, kā arī labvēlīgs klimats.

6. Valdības piekoptā protekcionisma politika, savas valsts rūpniecības aizsargāšanā ar muitām.
    Šo cēloņu rezultātā straujos tempos auga rūpnieciskās ražošanas apjoms. Pieauga tirdzniecība un sākās monopolu veidošanās process. Ražošanas straujā attīstība noveda arī pie izmaiņām finanšu sistēmā, kas notika arvien vairāk saplūstot rūpnieku kapitālam ar banku kapitālu. ASV sākās ekonomiskā un politiskā ekspansija.
    Rezultātā I Pasaules kara priekšvakarā ASV jau bija spēcīgākā valsts pasaulē rūpnieciskajā ražošanā, taču tai nebija koloniju un tai nācās iekarot iespaidu sfēras tirdzniecībā un kapitāla eksportā.


    Japānas ekonomiskā attīstība. Perioda “Meidzi” agrārai reformai, kuru realizēja valdība, bija buržuāzisks raksturs. Bijušie feodāļi saņēma par zemi lielas naudas kompensācijas. Laukos izveidojās privātie zemes īpašumi. Zemes trūkums un agrārā iedzīvotāju kustība noveda pie naturālās nomas formas izplatīšanās. Pāreja no naturālās nodokļa formas uz naudas formu bija īpaši neizdevīga zemniekiem, kuri tūlīt bija spiesti pārdot savu ražu par zemām cenām, lai varētu nomaksāt nodokļus.
    Tas viss noveda pie Japānas mazo zemnieku saimniecības nepatstāvības. Par cik pilsēta nevarēja nodrošināt pietiekošu pieprasījumu pēc darba spēka, notika agrārā iedzīvotāju kustība, kas noveda pie neracionālas zemju platību sadrumstalotības un ļoti augstas nomas maksas.
    Izmaiņas sociāli – ekonomiskajā iekārtā Japānas laukus noveda pie diezgan ātras lauksaimnieciskās ražošanas izaugsmes. Lauksaimnieciskā ražošana kļuva arvien izdevīgāka.
    Lauksaimniecības attīstība Japānā pirmajos 15 “Meidzi ēras” gados tika stimulēta ar to, ka valdība sedza valsts izdevumus ar papīra naudas izlaišanu. Tas nodrošināja augstu cenu līmeni uz lauksaimniecības produktiem.
    Rezultātā uz 1905.g. zemi īpašumā paturēja tikai 30% zemnieku saimniecību, bet 70% tika nomātas. Zemes iznomāšana agrārās iedzīvotāju kustības apstākļos izrādījās izdevīgāka par kapitālistiskajiem peļņas avotiem. Tāpēc daudzi uzņēmēji centās peļņas pārpalikumus ieguldīt zemes pirkšanā, lai to iznomātu. 

     Rūpnieciskais uzplaukuma rezultātā paaugstinājās strādnieku reālā darba alga. Taču tas pirmkārt skāra kvalificētos strādniekus, bet salīdzinājumā ar Eiropas un ASV darba apstākļiem, stāvoklis turpinājās būt sarežģīts. Darba dienas ilgums strādniekiem sasniedza – 14 stundas.
    Svarīga rūpniecības monopolu veidošanās iezīme Japānā bija tā, ka kara kontribūcija paātrināja monopolu rašanos rūpniecībā. To veicināja arī privilēģijas, kuras valdība piešķīra vecajiem tirdzniecības – augļotāju “namiem”. Šīs kompānijas izveidojās par monopoliem. Monopolu izveidošanās iemesls bija arī finansiālā krīze 1887.-1898.g. un pasaules pārprodukcijas krīze 1900.-1903.gadā. Pēdējā veicināja masveidīgu mazo tekstilrūpniecības uzņēmumu izputēšanu, dziju cenu straujā kritiena dēļ. Krīzes rezultātā notika dabīgā atlase: stiprākās kompānijas izmantoja kapitāla centralizāciju, palielināja savu ražošanu uz apvienošanās un citu uzņēmumu izputēšanas rēķina. Smagā rūpniecība jau no paša sākuma atšķīrās ar augstu koncentrācijas līmeni, daļēji atrodoties valsts rokās. “Valstiskais” Japānas kapitālisma raksturs noveda pie ļoti agras, salīdzinājumā ar citām valstīm, valstiski – monopolistiskās saimniekošanas formas izveidošanās.
    Japānas monopoli jau pirmsākumos izveidojās kā milzīgas finanšu – rūpniecības grupas. Raksturīga to īpatnība bija lietišķo attiecību diversifikācija. Monopoli nekoncentrējās kādā vienā saimniecības nozarē, bet izpleta savu ietekmi uz visām nozarēm. Tas ir izskaidrojams ar kapitāla attīstības raksturu valstī un hronisku kapitāla trūkumu. Tas nepārprotami ļoti novājināja konkurenci.  Diemžēl tādi “siltumnīcas” apstākļi monopolu kompāniju veidošanā, zemā iedzīvotāju maksātspēja neatļāva japāņu valdošajām aprindām rēķināties ar iekšējo tirgu ekonomisko iekarošanu.

    Pirmā pasaules kara cēloņi un sociāli ekonomiskās sekas. Pakāpeniski starp Angliju un Vāciju samilza, galvenokārt,  ekonomiskās pretrunas, kuru rezultātā izcēlās pasaules karš. Anglijas koloniālie īpašumi bija 10 reizes lielāki nekā Vācijas kolonijas, turpretī rūpnieciskajā ražošanā Vācija jau bija apsteigusi Angliju, kurā kolonijas sāka bremzēt ekonomiskās attīstības tempu. Vācijas kuģubūves straujā attīstība savukārt sāka nopietni apdraudēt Anglijas jūru valdnieces stāvokli. Arī ārējā tirdzniecībā Vācija kļuva Anglijas arvien lielāka konkurente.
    Tie arī bija Pirmā pasaules kara izcelšanās svarīgākie ekonomiskie cēloņi, un Vācijas sabiedrotās Austroungārijas troņmantnieka nogalināšana kalpoja tikai kā iegansts tā izraisīšanai.
    Pasaules kara priekšvakarā ASV jau bija spēcīgākā valsts pasaulē rūpnieciskajā ražošanā, bet tai nebija koloniju un tai nācās iekarot ietekmes sfēras tirdzniecībā un kapitāla eksportā. Tādēļ ASV Pirmajā pasaules karā aktīvi iesaistījās Anglijas pusē, jo Vācija bija ASV bīstamākais ekonomiskais konkurents, kuru vajadzēja uzvarēt.
    Pirmā pasaules kara priekšvakarā ASV veica saimnieciskā stāvokļa uzlabošanas pasākumus, samazināja muitas, iekšējā tirgū pazemināja cenas, reorganizēja nodokļu sistēmu u.tml., lai varētu aktīvāk piedalīties pasaules ekonomisko sfēru pārdalīšanā. Šāds pārdalīšanas mēģinājums tad arī bija Pirmais pasaules karš. 
    Pirmais pasaules karš beidzās neveiksmīgi Vācijai un tās sabiedrotajiem, kuriem neizdevās pārdalīt pasauli tā, kā tie bija vēlējušies. Vācija zaudēja Elzasu un Lotringu, un visas savas kolonijas. Izmainījās kapitālistisko valstu īpatsvars un vieta pasaules rūpnieciskajā ražošanā. Vācija tika atbīdīta 3. vietā, bet ASV īpatsvars pasaules saimniecībā vēl vairāk palielinājās.
 
    Laikā starp abiem kariem savu ekonomisko potenciālu palielināja Vācija, Japāna un Itālija. Rezultātā  20.gs. trīsdesmito gadu beigās noorganizējās spēcīga šo valstu koalīcija, kuru ekonomikā arvien lielāka nozīme tika piešķirta kara rūpniecībai.

“Meidzi ēras” pirmajā desmitgadē bija raksturīga kapitāla nepietiekamība. Esošās vecās tirdzniecības-augļotāju “mājas”, kurām bija milzīgi kapitāli, nelabprāt investēja ražošanas sfērā, pieraduši pie parazītiskas eksistēšanas uz zemniecības rēķina, valsts peļņas un feodāļiem. Japāņu buržuāzija priekšroku deva apgrozības un kredīta sfērai. Veco “māju” un bijušo feodāļu naudas līdzekļi sastādīja ne rūpniecības, bet valsts banku kapitāla pamatu, izveidojot “nacionālo banku” tīklu, kuru 75% kapitāla piederēja augstmaņiem.
    Tāpēc sākumā visus lielos fabrikas tipa uzņēmumus cēla ar ārzemnieku palīdzību. Valsts pati cēla un attīstīja šādu nozaru uzņēmumus: kuģubūves, stikla un tekstilrūpniecības uzņēmumus.
Valsts rokās bija arī 10 kalnu rūdu atradnes. Kā likums, šo uzņēmumu tehniskajai vadībai tika izsaukti ārzemju speciālisti. 1870.g. tika izveidots rūpniecības departaments, kurš vadīja jaunos uzņēmumus.
    Valsts nodarbojās ar pirkšanu un pārdošanu pasaules tirgū, ar rīsu, tēju, zīdu, kā arī ar rūpniecības iekārtu iepirkšanu. Aktīvu dalību šeit ņēma valsts un banku organizācijas.
    Svarīgs valdības uzdevums bija infrastruktūras izveidošana. 1872.g. tika uzceltas pirmās telegrāfa un dzelzceļa līnijas. Tika veikta valsts ģeoloģiskā izpēte. Tika atklāti ogļu, dzelzsrūdas un zelta resursi.
    Taču valdības rīcībā nebija pietiekoši daudz līdzekļu, lai izveidotu pilnvērtīgas saimniecības nozares plašā mērogā. Valsts finansiālais vājums piespieda to pielietot inflācijas politiku. Sevišķi inflācija pastiprinājās 1877-1881. gados.
    Lielākā daļa jauno uzņēmumu piederēja muižniekiem, sīkajai un vidējai pilsētu buržuāzijai. Pirmkārt tika celti lauksaimniecības produktu pārstrādes un tekstilrūpniecības uzņēmumi. Kapitāla trūkuma dēļ šo uzņēmumu pamatā bija roku darbs. Un šādu uzņēmumu skaits strauji pieauga. Protekcionistiskā politika visvairāk ietekmēja kuģubūves un tekstilrūpniecības attīstību.
    No 1880.-1881. g. sakās jauns posms kapitālisma attīstībā Japānā. Valdība nodod “parauguzņēmumus” privātās rokās un atsakās no inflācijas politikas. Valdība attīstīja dzelzceļu celtniecību. No sākuma šim nolūkam tika izmantoti ārzemju aizņēmumi. 1881.g. aktivizējusies privātā uzņēmējdarbība bija valdības kontrolē, kas garantēja kompānijām stabilu peļņu. Tas stimulēja lielo kapitālu no banku sfēras ieplūšanu rūpniecībā. Tajā pašā laikā tika īstenota naudas reforma – ieviests zelta standarts. Tas ievērojami nostiprināja naudas-kredītu sistēmu.
    Tas viss atstāja iespaidu uz rūpnieciskās ražošanas dinamiku. 80.g. otrajā pusē sākās tās augšupeja. Pirmām kārtām tas skāra tekstilrūpniecību, kā arī dzelzceļu būvi.
    Kopumā 20.gs. sākumā japāņu kapitālismam raksturīgs pašu smagās rūpniecības trūkums. Tāpēc rūpniecības tehniskais līmenis palika zemā līmenī. Kapitālisma attīstību pavadīja strādnieku šķiras formēšanās Japānā. Šī procesa īpatnība bija lielā kadru mainība fabrikās. To veicināja zemās darba algas. Rūpniecība varēja eksistēt tikai balstoties uz darba spēka pieplūdumu no laukiem. Tas viss bremzēja strādnieku politisko apziņu un deva iespēju palielināt ekspluatācijas līmeni līdz galējai robežai.
    Sākot ar 80.g. situācija pamazām mainījās. Izveidojās profesionāls, perspektīvs strādnieku slānis, kas gan bija skaitliski neliels.  
 
    Lētā darba spēka esamība 90-jos gados no priekšrocības pārvērtās par stiprāko japāņu kapitālisma attīstības bremzējošo faktoru. 90% rūpnieciskas ražošanas ietvēra sevī vieglo un pārtikas rūpniecību, bet zemās darba algas lika šķēršļus pircēju pieprasījuma attīstībā. Izcēlās pirmā pārprodukcijas krīze Japānas vēsturē. Kritās rūpnieciskās ražošanas apgrozījums, kā arī tirdzniecība. Krīze bija liels trieciens kā strādniecībai, tā arī vidējiem un sīkiem uzņēmējiem. Toties savu dzīvotspēju parādīja tekstilrūpnieku kartelis, savlaicīgi samazinot dzijas ražošanu.
    Izeju no ekonomikas krīzes situācijas valdošās aprindas sāka meklēt nevis palielinot pieprasījumu valsts iekšienē, bet ārējos tirgos. Pie tam zemā preču kvalitāte kompensējās ar to zemajām cenām. Japānas ekonomiskā agresija bija vērsta pret Koreju un Ķīnu, kas vēlāk izvērsās arī militārajā agresijā. Karš pret Ķīnu 1894.gadā stimulēja Japānas smagās rūpniecības attīstību, izsaucot īslaicīgu ekonomisko pacēlumu.
    Pēc kara sākās straujš ekonomiskais uzplaukums. Gandrīz visa no Ķīnas saņemtā kontribūcija, tādā vai citāda mērā atrada kapitālistisku pielietojumu. Četru gadu laikā (1894.-1898.) investēto kapitālu summa izauga 2,5 reizes, tai skaitā rūpniecībā –3 reizes. Augšupejas īpatnība bija tās militārā ievirze. Aktīvi attīstījās tirdzniecības un militāro kuģu būve. Kuģu kvalitāte pietuvinājās pasaules standartiem.
    Tekstilrūpniecībā turpinājās ražošanas koncentrācija. 19.gs. pēdējas desmitgades laikā fabriku skaits kokvilnas rūpniecībā izauga no 30 līdz 83, bet dzijas ražošanā – 8 reizes. Izmainījās arī Japānas iekšējās tirdzniecības struktūra: tā vēl vairāk tika orientēta izejvielu eksporta vietā uz valsts rūpniecības attīstību un gatavo izstrādājumu eksportu uz Ķīnu un Koreju. Sākās kapitāla izvešana uz šīm valstīm, tāpat arī uz Taivānu. Japāna kļuva par imperiālistisku lielvalsti, pie vēl samērā zema kapitālistisko attiecību līmeņa valsts iekšienē. Tas noteica Japānas koloniālo centienu specifiku. Ja citām kapitālistiskām valstīm kolonijas bija nepieciešamas pirmām kārtām kapitāla eksportam, tad japāņu kapitālisti centās nodrošināt sev pirmām kārtām jaunus tirgus savu ražojumu realizācijai.