ZAĻĀ ĶĪMIJA

1. pielikums. Zaļās ķīmijas 12 principi

1. Labāk ir radīt bezatlikumu tehnoloģijas, nekā nodarboties ar radušos atkritumu savākšanu un pārstrādi.

2. Sintēzes metodes jāizstrādā tādā veidā, lai vēlamajā produktā iekļautos pēc iespējas visi procesā nepieciešamie materiāli.

3. Kur vien tas ir iespējams, sintēzes metodikas jāizstrādā tādā veidā, lai būtu jāpielieto un jārada vielas, kuras būtu pēc iespējas nekaitīgas veselībai un apkārtējai videi.

4. Jārada tāds ķīmiskais produkts, lai saglabātos tā vērtīgās īpašības, bet samazinātos tā toksicitāte.

5. Jācenšas iztikt bez palīgmateriāliem (piem. šķīdinātājiem, izgulsnēšanai, atdalīšanai izmantojamiem aģentiem u.c.), vai vismaz tiem jābūt nekaitīgiem.

6. Enerģijas patēriņš jāsamēro ar apkārtējai videi un ekonomikai radītiem zaudējumiem un, kur vien iespējams, tas jāsamazina. Jāatrod reakcijas apstākļi, lai reakcijas varētu veikt apkārtējās vides temperatūrā un atmosfēras spiedienā.

7. Jārada tehniski un ekonomiski izdevīgi risinājumi rūpniecisko izejvielu atjaunošanai, nepieļaujot to izzušanu.

8. Ja iespējams, jācenšas izvairīties no derivatizācijas: bloķējošo grupu,aizsarggrupu ievešanas/noņēmšanas, īslaicīgas fizikālo/ķīmisko procesu modifikācijas.

9. Priekšroka selektīviem katalizatoriem salīdzinājumā ar stehiometrisko reaģentu pielietošanu.

10.Jārada tādi, ķīmiski produkti, lai to funkcionēšanas beigās tie vairs nevarētu jūtami iedarboties uz apkārtējo vidi un lai tie sabruktu nekaitīgos produktos.

11. Analītiskās metodoloģijas jāattīsta tā, lai tās atļautu reālā laikā novērot un kontrolēt bīstamo produktu veidošanos.

12. Ķīmisko vielu un procesu izvēlei jābūt tādai, lai minimizētu nelaimes gadījumu (noplūdes, eksplozijas, ugunsgrēki u.c.) iespējas.

Paul T. Anastas*, Mary MKirchhoff. Origins, Current Status, and Future Challenges of GreenChemistry. Acc. Chem.Res., 35 (9), 686-694.