14.1. Fiskālās politikas mērķi, uzdevumi, instrumenti un veidi

14.1.3. Fiskālās politikas instrumenti un veidi

Fiskālās politikas instrumenti:

·           valsts izdevumi sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei,

·           transfertmaksājumi,

·           nodokļu likmes.[3;238]

Fiskālās politikas veidi:

1) apzināta jeb diskrecionāra fiskālā politika, kas savukārt iedalās:

·           stimulējoša fiskālā politika,

·           ierobežojoša fiskālā politika

2)automātiskā jeb nediskrecionārā fiskālā politika.[3;238]

Diskrecionārā fiskālā politika ir apzināta manipulēšana ar nodokļiem un valsts izdevumiem, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Pārsvarā tie ir vienreizēji pasākumi konkrētu mērķu sasniegšanai. Diskrecionārā fiskālā politika ir iedarbīgāka par automātiskiem stabilizatoriem, tāpēc pārsvarā tās pasākumi tiek izmantoti recesijas vai inflācijas plaisu likvidēšanā ekonomikā.

Stimulējoša fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi vai veicinātu tās attīstību, kā arī sekmētu valdošās partijas uzvaru vēlēšanās.

Valdība var iedarboties uz ekonomiku, palielinot valsts izdevumus vai samazinot nodokļu likmes, vai arī veicot abus pasākumus vienlaikus.[3;240]

Recesijas plaisa veidojas, kad ekonomika funkcionē, nesasniedzot tās pilnu noslogotību, kā rezultātā sabiedrībā ir zema ekonomiska aktivitāte un bezdarbs. Tās pārvarēšanai izmanto aktivizējošu (stimulējošu) fiskālo politiku (angl.- Expansionary Fiscal Policy).[1;121]

Stimulējošās fiskālās politikas instrumenti izmantošanas virzienu un to ietekmes sekas attēlotas sakarību ķēdē:

=>Valsts izdevumu G palielināšana (vai nodokļu T pazemināšana) => kopējā pieprasījuma (C+I+G+Xn) pieaugums => Produkcijas izlaides (Q) un līdzsvara IKP pieaugums; Cenu līmeņa paaugstināšanās.[4;142]

Ierobežojošās fiskālās politikas uzdevums ir samazināt kopējo pieprasījumu ekonomikā, lai apkarotu inflāciju. Ierobežojošās fiskālās politikas pasākumi ir valsts budžeta izdevumu samazināšana un nodokļu paaugstināšana. [6;243]

Automātiskā jeb nediskrecionārā fiskālā politika tiek īstenota automātiski, ar iekšējiem stabilizatoriem. Tie ir tādi mehānismi ekonomikā, piemēram, bezdarbnieku pabalsti, progresīvās nodokļu likmes u.c., kuri reaģē uz reālā IKP izmaiņām un ietekmē kopējo pieprasījumu.[2;238]

Automātisko stabilizatoru politikas uzdevums ir stabilizēt kopējo pieprasījumu valstī. To īsteno, diferencējot nodokļu likmes atkarībā no iedzīvotāju ienākumiem, kā arī nosakot un mainot kritērijus sociālo pabalstu saņemšanai. Līdz ar to process notiek it kā automātiski bez speciālas kontroles no valsts puses.[1;120]

Automātiskais stabilizators – tas ir jebkurš pasākums, kas bez speciālu valdības lēmumu pieņemšanas, stabilizē kopējo pieprasījumu valstī.

Šo funkciju galvenokārt veic:

·         Nodokļu sistēma (nodokļu likmes);

·         Kritēriji sociālo pabalstu saņemšanai;

·         Valdības mērķa programmas sociālajā sfērā;

·         Speciāli palīdzības fondi, personiskie uzkrājumi un uzņēmumu rezerves.[4;142]

Diskrēta fiskālā politika ir aktīva un apzināta nodokļu un valdības izdevumu izmantošana (manipulēšana), lai panāktu efektīvu resursu sadali, kopējo izdevumu, kopējā pieprasījuma un produkcijas izlaides sabalansētību, līdzsvarotu ekonomikas izaugsmi.

Automātisko stabilizatoru politika – tā ir valdības izdevumu un nodokļu lielumu automātiska izmainīšanas (stabilizēšanas) atkarībā no ekonomikā notiekošiem procesiem, lai mīkstinātu ciklisko svārstību ietekmi uz izlaidi un nodarbinātību (skat. 2.att.).[4;140]

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


2. attēls. Fiskālās politikas modeļi.[4;140]