Svetlana Saksonova. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (e - grāmata)
Site: | Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana |
Course: | PedaT038 : Pedagogu vispārējās kompetences pilnveide pedagoģiskā procesa īstenošanai |
Book: | Svetlana Saksonova. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (e - grāmata) |
Printed by: | Guest user |
Date: | Thursday, 21 November 2024, 11:30 AM |
Description
1.11. tēma. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (savstarpējo attiecību sistēma)
Titullapa
Svetlana Saksonova
Ekonomikas priekšmets un būtība
Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.
Rīga, 2010
1.11. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (savstarpējo attiecību sistēma)
Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir
izveidots saskaņā ar standarta Biznesa
ekonomikas pamati prasībām.
Gatavojoties stundām, skolotāji
varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan
tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu
pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas
„pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas
tēmas izklāstā.
Tēmas saturs ir izveidots tā, ka
audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs
orientēties ražošanas resursu,
ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelī
(savstarpējo attiecību sistēmā), noteikt, kur modelī atspoguļota ražošanas
resursu, preču, pakalpojumu un naudas plūsma.
Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu
definīcijām. Ja literatūrā ir atrodamas dažādas
terminu definīcijas, tad tās visas ir sniegtas, lai skolotājs
varētu izvēlēties audzēkņu sagatavotības
līmenim, kā arī stundas mērķim
piemērotākās definīcijas.
Materiālā ir sniegti konkrēti
piemēri, kas ļauj konkretizēt teorētiskos apgalvojumus. Tēmas
nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.
1.11.1. Ražošana un ražošanas resursi
Ekonomika funkcionē
kā sarežģīta sistēma, kura aptver visus dzīves
aspektus.
Ražošana - tas ir materiālu vai
garīgu labumu izgatavošanas process. [6].
Ražošana ir
viena no uzņēmuma funkcijām — racionālu, secīgu un
mērķtiecīgu darbību sistēma, lai iegūtu gatavus
izstrādājumus vai veiktu konkrētus pakalpojumus.
Plašākā nozīmē ražošana ietver arī izstrādājumu
sagatavošanu tirgum.
Ražošanas elementi (faktori)
uzņēmuma līmenī ir cilvēki, darbarīki un darba
priekšmeti; ražošanas sekmīgai norisei svarīga ir šo elementu
savstarpēja atbilstība.
Ražošanu
var iedalīt: pēc iedarbības uz apstrādājamo priekšmetu
(piemēram, ķīmiska un mehāniska), pēc
automatizācijas pakāpes (roku, daļēji vai pilnīgi
mehanizēta un automatizēta), pēc iedarbības uz
apkārtējo vidi (kaitīga un nekaitīga), pēc ražojumu
izgatavošanas ilguma (ar īsu un ar ilgu ražošanas ciklu), pēc komplicētības
(vienkārša un sarežģīta), pēc vienveidīgu ražojumu
izgatavošanas apjoma (masu ražošana, sēriju ražošana un
individuālā ražošana), pēc uzņēmuma lieluma
(lielražošana, sīkražošana)[1].
Ražošanas resursi ir ražošanas faktoru
daudzums, kas ir uzņēmuma vai valsts rīcībā. Ražošanas
potenciāls ir valsts un uzņēmuma ražošanas iespējas, ko
raksturo ražošanas jauda un ko nosaka [1]:
1.
ražošanas līdzekļi: ēkas, iekārtas, darbgaldi,
materiālu krājumi u. c.;
2.
darbaspēka potenciāls: darbinieki, to kvalifikācija, arodprasme.
Darbaspēka potenciāls ir noteiktas kvalitātes darba daudzums, ko spēj
veikt sabiedrība vai cilvēku grupa, ņemot vērā
darbinieku izglītību, zināšanas, kā arī sasniegto
zinātnes un tehnikas attīstības pakāpi. Darbaspēka potenciāls ir ražošanas potenciāla
sastāvdaļa;
3.
informācija par tirgiem, konkurentiem u. tml.;
4.
tehnoloģijas prasme (kompetence), lietotie darba un ražošanas
paņēmieni, lai izgatavotu ražojumus un veiktu pakalpojumus, to
kvalitāte;
5.
intelektuālais potenciāls: projekti, patenti,
licences u. tml.;
6.
naudas līdzekļi.
Zeme nav
tikai lauksaimniecības nozares resurss, tā dod arī ražošanai
nepieciešamos dabas resursus [3,23].
Dabas resursi (zeme). Tie ietver sevī aramzemi, mežus, derīgos
izrakteņus, ūdeni, gaisu, klimatu, mūsdienās arī ekoloģisko
vidi utt. Svarīgi zināt, ka visi resursi ir ierobežoti, taču
vēl būtiskāk ir tas, ka daudzi dabas resursi ir neatjaunojami.
Tāpēc svarīgi, lai tos izmantotu taupīgi, lai to
netrūktu arī nākamajā paaudzēm [2,14].
Ar kapitālu
ražošanas resursu kontekstā saprot reālo kapitālu – ēkas,
būves, iekārtas, instrumentus, materiālu krājumus utt.
Nauda nav kapitāla kā
ražošanas resursa sastāvdaļa, tā veido finanšu kapitālu
[3,23].
Kapitāla resursi ir īpaši
nozīmīgi. Kapitāls ir jau iepriekš saražoti instrumenti,
mašīnas, iekārtas, rūpnīcu ēkas, noliktavas,
transporta līdzekļi un citi, lai ražotu preci un nogādāto
to līdz patērētajam. Kapitāla resursi ļauj
ievērojami palielināt cilvēka darba ražīgumu.
Būtībā valstu attīstības līmeni lielā
mērā nosaka tas, cik ražīgas kapitāla preces izmanto
ražošanā. Kapitāla preces ļauj lietot dažādus
enerģijas avotus, palielināt saražotās produkcijas daudzumu un
ražot preces lētāk. Kapitāla ražošanas un uzkrāšanas
procesu sauc par investēšanu. Dažkārt par kapitālu – finansu kapitālu-
sauc arī naudu, kuru var izmantot, lai iegādātos mašīnas un
iekārtas [2,14].
Kapitāls ir [1]:
1. Bagātība, kas atrodas
apgrozībā un dod labumu.
2. Ekonomikas teorijā — zemes un darba
mijiedarbībā radīts ražošanas faktors.
3. Uzņēmējdarbībā —
pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu (zemes, ēku,
būvju, mašīnu un iekārtu, izejvielu un materiālu
krājumu u. c.) vērtība naudā.
4. Jebkurš naudas un materiālo
vērtību daudzums, kas ir uzkrāšanas rezultāts.
Darbaspēks ir ekonomiski aktīvo cilvēku darba spējas, kuras var izmantot
ražošanā [3,23].
Darbs ir
mērķtiecīga cilvēku darbība, lai radītu
materiālās un garīgās vērtības, sniegtu
pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības vajadzību
apmierināšanai. Mūsdienu ekonomikā par svarīgāko
resursu veidu tiek uzskatīti cilvēku resursi, par
„ienesīgāko” ieguldījumu – investīcijas
cilvēciskajā kapitālā- izglītībā,
kvalifikācijas paaugstināšanā. Arī Latvijā daži
progresīvi, tālredzīgi uzņēmēji ir to sapratuši.
Piemēram, uzņēmumu grupa „Dati” un „Hansabanka” sākušas
kreditēt studentus, kuri apgūst programmētāja
specialitāti, jo, kā saka „smadzenes ir mūsu zelts, tas
jārok. Un tā ir mūsu priekšrocība, jo pasaulē
zināšanas ir augstā vērtē” [2,15].
Darbs ir [1]:
1. Darbs ir viens no
ražošanas faktoriem, tas ir cilvēku darbības lietderīgs
rezultāts un dod tiem iespēju nopelnīt sev eksistences
līdzekļus. Atkarībā no darba sarežģītības,
nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, lai to veiktu,
izšķir: augsti kvalificētu darbu, kvalificētu darbu,
mazkvalificētu darbu un nekvalificētu darbu (sk. arī atbilstošo
aroda iedalījumu).
2. Pienākumi, kas
jāveic, ieņemot kādu amatu, piem., ministra darbs.
3. Noteiktas
specialitātes darbinieku, amatnieku īpaša prasme, piem.,
skolotāja darbs, namdara darbs.
Uzņēmējspējas ir
uzņēmēja kompetence, spējas, īpašības, prasmes, motivācija
izmantot ražošanas resursus preču
ražošanā [3,23].
Tirgus ekonomikā sevišķi
augstu tiek vērtēts īpašs, rets resursu veids –
uzņēmējspējas. Šīs spējas vajadzīgas, lai
veiktu komercdarbību (uzņēmējdarbību). Uzņēmējiem
būtībā ir jāveic četri uzdevumi [2,15]:
1.
Viņi
savieno visus pārējos resursus sabiedrībai
visizdevīgākajā veidā- tā, lai apmierināti
būtu patērētāji un lai uzņēmēji varētu gūt
peļņu.
2.
Uzņēmēji
pieņem svarīgākos lēmumus ekonomikā.
3.
Uzņēmēji
ir novatori, kas meklē iespējas uzlabot ražošanu, ieviest jaunas
tehnoloģijas, sākt jaunu preču ražošanu.
4.
Uzņemas
risku un cenšas to mazināt. Turklāt mūsdienās daudzi
uzņēmēji riskē zaudēt ne tikai savus
līdzekļus, bet arī daudzu līdzīpašnieku
(akcionāru) līdzekļus.
Informācija ir ražošanas organizācijai nepieciešamo datu, faktu un
pētījumu kopums, kas sekmē kompetentu lēmumu
pieņemšanu [3,23].
Informācija ir [1]:
1.
Jebkuras
ziņas par apkārtējo pasauli un tajā notiekošajiem
procesiem, kas ir tā sistematizētas un organizētas, lai to
saturs cilvēkam būtu uztverams, saprotams.
2.
Ziņas
par uzņēmumā notiekošajiem procesiem, darba rezultātiem,
kā arī par valsts saimniecisko stāvokli u. c. informāciju
sagatavo atbilstoši konkrētai vajadzībai (sk. arī
vajadzīgā informācija). informācijas sagatavošanu,
apkopošanu, analīzi un izsniegšanu atvieglo datoru izmantošana.
Lai uzsāktu ražošanas procesu, ir
jābūt vismaz vienam ražošanas resursam un finanšu kapitālam.
Ekonomika darbojas kā sistēma, kurai ir sistēmas
dalībnieki, noteikti vērtību plūsmas virzieni un sistēmas
darbību ietekmējoši faktori.
Ekonomiskās sistēmas pamatu
veido vērtību (preču, materiālo un naudas) aprite no viena
tirgus dalībnieka pie otra [3,23].
Aprite ir pilns cikls, kas periodiski atkārtojas [1].
Ekonomikā aprites jēdzienu lieto, runājot,
piemēram, par tādiem resursiem kā kapitāls, apgrozāmie
līdzekļi, preču krājumi noliktavās. To aprites
raksturošanai izmanto aprites ilguma jēdzienu, kas ir dienu skaits, kurš
nepieciešams, lai līdzekļi veiktu vienu ciklu, un aprites ātruma
jēdzienu, kas rāda, cik reižu notikusi resursu apgrozība
kādā periodā. Šo apgrozījumu skaitu aprēķina,
izdalot apgrozījumu ar vidējiem resursu atlikumiem.
Kapitāla aprite
Preču ražošanā vai pakalpojumu veikšanā ieguldītā kapitāla riņķojums, kura laikā tas iziet visas stadijas: no izejvielu, materiālu, preču iegādes līdz saražoto vai nopirkto preču, sniegto pakalpojumu pārdošanai. Kapitāla aprites efektivitāti raksturo kapitāla rentabilitāte (ienesīgums), ko aprēķina, izdalot kādā periodā iegūto peļņu ar tās radīšanai izlietoto kapitālu. Jo ātrāka būs kapitāla aprite, jo augstāka būs rentabilitāte. Uzņēmēji ir ieinteresēti kapitālu ieguldīt tajās nozarēs, kurās kapitāla aprite notiek visātrāk un kur no katras ieguldītās naudas vienības var iegūt pēc iespējas lielāku peļņu [1].
1.11.2. Ražošanas faktori
Ražošanas faktori ir tādi faktori, kas
nepieciešami ražošanas norisei. Ir šādi uzņēmuma ražošanas
faktori: cilvēku darbs, uzņēmuma pamatlīdzekļi un
darba priekšmeti. Valsts tautsaimniecības ražošanas faktori ir: darbs,
zeme un kapitāls (kas ir no zemes iegūtas un apstrādātas
materiālās vērtības, tāpēc var arī teikt, ka
tautsaimniecības līmenī ir divas ražošanas faktoru grupas: darbs
un zeme); daļa ekonomistu par ceturto ražošanas faktoru uzskata
uzņēmējdarbību [1].
Darba ražīgums ir darba efektivitātes
rādītājs — noteiktā periodā (gadā) saražotās
produkcijas apjoms uz vienu valstī vai uzņēmumā
nodarbināto.
Darba ražīgums ir atkarīgs no darbinieku darbspējas
(fiziskām un garīgām dotībām, veselības,
kvalifikācijas, pieredzes, vecuma u. c.), vēlēšanās
strādāt (radošas attieksmes pret darbu u. c. veicinošiem
apstākļiem), apgādātības ar darbarīkiem
(modernām mašīnām un tehnoloģiskām iekārtām,
instrumentiem, darba vietas iekārtojuma u. c.) [1].
Ja uzņēmums nopērk
ražošanas resursus un tos izmanto ražošanā, tos sauc par ražošanas
faktoriem.
Ražošanas faktorus iedala
četrās grupās:
·
zeme,
·
kapitāls,
·
darbs,
·
uzņēmējdarbība.
Svarīgi: uzņēmumi
maksā nevis par darba resursiem, bet gan par konkrēti paveiktu darbu.
Uzņēmumi nenopērk visus cilvēku resursus; tas, kuru
nenopērk, kļūst par bezdarbnieku. Uzņēmumi
nemaksā arī par uzņēmējspējam, bet par
konkrētu uzņēmējdarbību. Šī samaksa var būt
pat ļoti augsta. Piemēram, 1997. gadā Senfords Veils par savu
uzņēmējdarbību saņēma 228 miljonus USD. Lielu
algu var saņemt arī par savu darbu. Tā Sandis Ozoliņš 2000.
gada vasarā noslēdza līgumu ar Karolīnas „Hurricanes” par
25,5 miljoniem USD uz nākamajām piecām hokeja sezonām
[2,16].
Visi ražošanas resursi katrā dotajā laika momentā ir
ierobežoti attiecībā pret prasībām. Šī
ierobežotība var būt absolūta (resursus vispār ir
neiespējami palielināt) un relatīva (faktorus var palielināt,
bet mazākā pakāpē salīdzinot ar prasības augšanu)
[5,20].
Tādu faktoru, kā darbinieku
skaits nedrīkst vai gandrīz nedrīkst ātri palielināt.
Robežas šeit ir katras valsts iedzīvotāju kopējs skaits un
īpaši daļa darbaspējīgu cilvēku tā
sastāvā[5,20].
Faktoru darba līdzekļi
var palielināt, tomēr to var izdarīt ne uzreiz, tā kā zināms
laiks aizies jaunu mašīnu radīšanai un ēku celtniecībai[5,20].
Trešais faktors - zeme un derīgi
izrakteņi - absolūti ierobežots. Izpētes, kas ir veiktas daudzās
valstīs, parādīja, ka izlūkotie naftas krājumi,
gāze un ogle var pietikt tikai līdz XXI gadsimta vidum [5,20].
Pēc saimnieciskas darbības rezultātiem ražošanas faktoru īpašnieki saņem ienākumu naudas formā - nominālo ienākumu. Valsts ar nodokļu palīdzību „atņem” šā ienākuma daļu. Atlikusi daļa pēc nodokļu un procentu par aizdevumiem nomaksas veido tīro ienākumu.
1.11.3. Patēriņa preču, pakalpojumu, ražošanos faktoru (resursu) un naudas aprite
Tautsaimniecībā nemitīgi norisinās dažādi sarežģīti procesi, kas veido plaša patēriņa preču, pakalpojumu, ražošanos faktoru (resursu), naudas apriti. [4,18].
Naudas līdzekļi -iedzīvotājiem, uzņēmumiem piederošie skaidrās naudas līdzekļi un līdzekļi banku kontos un noguldījumos [1].
Naudas plūsma- naudas kustība, par precēm un pakalpojumiem veicot skaidras naudas maksājumus un bezskaidras naudas norēķinus [1].
Aprite- pilns cikls, kas periodiski atkārtojas. Ekonomikā aprites jēdzienu lieto, runājot, piem., par tādiem resursiem kā kapitāls, apgrozāmie līdzekļi, preču krājumi noliktavās. To aprites raksturošanai izmanto aprites ilguma jēdzienu, kas ir dienu skaits, kurš nepieciešams, lai līdzekļi veiktu vienu ciklu, un aprites ātruma jēdzienu, kas rāda, cik reižu notikusi resursu apgrozība kādā periodā. Šo apgrozījumu skaitu aprēķina, izdalot apgrozījumu ar vidējiem resursu atlikumiem [1].
Kā redzams tautsaimniecības aprites shēmā mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan piedāvātāji, gan pircēji.
Mājsaimniecība piedāvā ražošanas faktorus: zemi, darbu, kapitālu, respektīvi, resursus ražošanai. Tas ir raksturīgi galvenokārt tirgus ekonomikai, kur lielākā daļa nacionālo bagātību ir koncentrēta privāto mājsaimniecību rokas [4,19]. Privātā mājsaimniecība ir ģimeņu un atsevišķu personu mājsaimniecības apzīmējums ekonomikas teorijā (mikroekonomikā) [1]. Tas mājsaimniecības, kuru privātīpašuma nav tādu ražošanos faktoru kā zeme un kapitāls var piedāvāt darbaspēku un par to saņemt samaksu algas veidā. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir pārdevējs, bet uzņēmums – pircējs. Par pārdotiem ražošanas faktoriem saņemtos ienākumus mājsaimniecības izmanto personisko vajadzību apmierināšanai, vajadzīgo preču iegādei no uzņēmuma. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir preču un pakalpojumu pircējs, bet uzņēmums – pārdevējs [4,19].
Uzņēmums ir uzņēmēja īpašuma daļa — vienots materiālo un nemateriālo elementu kopums, kas paredzēts uzņēmējdarbības veikšanai [1].
Preču pārdošanas rezultāta iegūtos līdzekļos uzņēmums izmanto ražošanas faktoru iegādei, ka arī modernizācijai. Šajā gadījumā uzņēmums ir pircējs, bet mājsaimniecība pārdevējs [4,19].
Tautsaimniecības aprites shēma [4,18]
Pieprasījums ir noteiktu preču (vai pakalpojumu) daudzums, ko patērētāji kādā laika periodā spēj, vēlas nopirkt, pastāvot konkrētam cenas līmenim. Pieprasījuma atkarību no attiecīgās preces (vai pakalpojuma) cenas izsaka pieprasījuma likums un pieprasījuma līkne. [1]
Piedāvājums ir noteiktu preču (vai pakalpojumu) daudzums, ko pārdevēji kādā laika periodā spēj, vēlas piedāvāt tirgū, pastāvot konkrētam cenas līmenim. Piedāvājuma atkarību no attiecīgās preces (vai pakalpojuma) cenas izsaka piedāvājuma likums un piedāvājuma līkne. [1]
1.11.4. Kopsavilkums
Ražošanas faktori ir tādi faktori, kas nepieciešami ražošanas norisei. Ir šādi uzņēmuma ražošanas faktori: cilvēku darbs, uzņēmuma pamatlīdzekļi un darba priekšmeti. Valsts tautsaimniecības ražošanas faktori ir: darbs, zeme un kapitāls (kas ir no zemes iegūtas un apstrādātas materiālās vērtības, tāpēc var arī teikt, ka tautsaimniecības līmenī ir divas ražošanas faktoru grupas: darbs un zeme); daļa ekonomistu par ceturto ražošanas faktoru uzskata uzņēmējdarbību [1].
Visi ražošanas faktori (resursi) katrā dotajā laika momentā ir ierobežoti attiecībā pret prasībām. Šī ierobežotība var būt absolūta (resursus vispār ir neiespējami palielināt) un relatīva (faktorus var sareizināt, bet mazākā pakāpē salīdzinot ar prasības augšanu) [5,20].
Mājsaimniecība piedāvā ražošanas faktorus: zemi, darbu, kapitālu, respektīvi, resursus ražošanai. Tās mājsaimniecības, kuru privātīpašumā nav tādu ražošanos faktoru kā zeme un kapitāls var piedāvāt darbaspēku un par to saņemt samaksu algas veidā. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir pārdevējs, bet uzņēmums – pircējs.
Par pārdotiem ražošanas faktoriem saņemtos ienākumus mājsaimniecības izmanto personisko vajadzību apmierināšanai, vajadzīgo preču iegādei no uzņēmuma. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir pircējs, pērkot preces un pakalpojumus no uzņēmumiem, bet uzņēmums – pārdevējs [4,19]. Šis process ir atspoguļots tautsaimniecības aprites shēmā, kas pēc būtības ir ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (savstarpējo attiecību sistēma) – sk. attēlu.
1.11.5. Jautājumi - pārbaudi sevi pats!
1. Kas ir ražošana un ražošanas resursi?
2. Kāpēc īpaši nozīmīgs ir kapitāls?
3. Kuru resursu nozīme mūsdienās pieaug?
4. Kādi ir ražošanas resursi un kas ir ražošanas potenciāls?
5. Ko raksturo ražošanas jauda un ko nosaka?
6. Kā dala ražošanas resursus?
7. Kas ir zeme, kapitāls, darbaspēks, uzņēmējspējas un informācija?
8. Kas ir ražošanas faktori?
9. Kas ir darba ražīgums?
10. Kā veidojas no ražošanas resursiem ražošanas faktori?
11. Kā visi ražošanas faktori (vai ražošanas resursi) katrā dotajā laika momentā ir ierobežoti attiecībā pret prasībām?
12. Raksturojiet cilvēku kā ražošanas faktoru
13. Kādi var būt ienākumu veidi?
14. Kas ir naudas līdzekļi un naudas plūsma?
15. Kas ir aprite un kas ir kapitāla aprite?
16. Raksturojiet apriti starp mājsaimniecībām un uzņēmumiem.
1.11.6. Izmantotās literatūras un avotu saraksts
1. Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
2. Siņicins Mihails, Biznesa ekonomiskie pamati – Rīga: Raka, 2001. -298 lpp.
preces pakalpojumi
3. Plotkāns Aigars. Mikroekonomika : tālmācības studiju kurss – Rīga: Biznesa vadības koledža, 2009. – 143 lpp.
4. Škapars Roberts. Mikroekonomika / Roberts Škapars - Rīga : Latvijas Universitāte, 2002. – 379 lpp.
5. Борисов Е.Ф. Экономическая теория: Учебник. — 3_е изд., перераб. и доп. — Москва.: Юрайт_Издат, 2005. — 399 с.
6. Теория факторов производства и распределения факторных доходов http://economics.wideworld.ru/economic_theory/manufacture_income/ (20.05.2010)