Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai

2.4. Pārsniedzot robežas


Cilvēces attīstības raksturu un ierobežojumus tās attīstībai, kā arī to, kādas var būt šo ierobežojumu pārsniegšanas sekas, 1972. gadā mēģinājuši interpretēt, bet, galvenais, modelēt un izstrādāt ieteikumus rīcībai grāmatas „Izaugsmes robežas” autori: Donella Mīdouza, Jorgens Randers, Deniss Mīdouzs. Tās pamatā ir pētījums par to, kas notiks ar mūsu pasauli, ja izaugsme turpināsies, atbilstoši tā saucamajam "viss kā parasti" (no angļu val. business as usual) attīstības modelim, kas neizbēgami noved pie resursu pārtēriņa, maksimumpunkta sasniegšanas un sabrukuma (6. attēls). Protams, dažādu parametru prognozes būs atšķirīgas. Kā jau minēts, naftas un gāzes patēriņa maksimums tika sasniegts jau 2008. gadā.

6.attēls

6. attēls. Pārtēriņš un sabrukums. Ja izaugsme kādā sistēmā turpinās nepārtraukti, tā nenovēršami patērē vairāk resursu nekā saražo (pārtēriņš), un kādā brīdī var sabrukt. Vienlaikus tiek degradēta resursu bāze. Alternatīva – attīstība, kas vērsta uz dinamisku līdzsvaru ar resursu bāzi, – ir ilgtspējīga attīstība.

Pārtēriņš un sabrukums ir novērots daudzās kopienās, īpaši salās, kur robežas (pieejami resursi un dzīves telpa) ir acīmredzamas un bieži vien viegli nosakāmas. Arī mūsu planētu Zemi var salīdzināt ar salu Visumā.

Nesen tika veikts pētījums, kas precīzāk noteica robežas dažādiem procesiem uz Zemes. Tos sauc par planētas robežām, kas aprēķinātas deviņiem dažādiem procesiem un resursiem. Trīs no šīm robežām jau ir pārkāptas. Tās ir

  • siltumnīcefekta gāzu koncentrācija atmosfērā,
  • ātrums, ar kādu samazinās bioloģiskā daudzveidība,
  • slāpekļa un fosfora savienojumu daudzums biosfērā.


Skaidrs, ka šis tendences jāmaina, lai aizsargātu dzīvību nākotnē. Enerģija ir tikai viens no pakalpojumiem, ko mums sniedz vide. Ir vēl daudzi citi, to skaitā pārtika, ūdens un svaigs gaiss. Tas viss ir dzīvei nepieciešams, bet to apdraud mūsu sabiedrības ietekme uz vidi. Augsne, ūdens un gaiss ir piesārņots, un piesārņojošās vielas nonāk augos un dzīvniekos un galu galā mūsu pārtikā. Piesārņojums tradicionāli ir bijis galvenais „zaļās” kustības un vides zinātnes jautājums. Lai gan ir ievērojami panākumi vides piesārņojuma samazināšanā, darāmā vēl ir daudz. Īpaši svarīgi apzināties, ka piesārņojumu izraisa mūsu ekonomikas sistēmu trūkumi, ražojot preces, nodrošinot pārtiku un pakalpojumus, un, lai labotu situāciju, nepieciešams reformēt šīs sistēmas.

Taču piesārņojums nebūt nav vienīgais, pat ne visnopietnākais faktors, kas ietekmē vidi. Vēl lielākas ainavas pārveidošanas sekas izraisa mežu izciršana, lauksaimniecības zemju un pilsētu teritorijas un infrastruktūras paplašināšana. Tas viss ir samazinājis neskartās dabas teritoriju un pasliktinājis dzīves apstākļus neskaitāmām sugām. Bioloģiskā daudzveidība – dzīvības daudzveidība – kļuvusi par vienu no visapdraudētākajiem resursiem. Saskaņā ar aprēķiniem sugu izmiršana ir 100–1000 reižu straujāka, nekā tā būtu bez cilvēka iejaukšanās. Visdramatiskākais bioloģiskās daudzveidības apdraudējums ir tropiskajos mežos, kuru bioloģiskā daudzveidība ir milzīga, bet arī Baltijas jūras reģiona bioloģiskā daudzveidība ir samazinājusies. Tas īpaši attiecināms uz Baltijas jūru, kur dažu gadu desmitu laikā dzīvības veidi ir strauji mainījušies. Vietas, kur vēl saglabājusies augsta dabas dažādība, ir rūpīgi aizsargājamas. Dabas aizsardzība un atjaunošana ir ilgtspējīgas attīstības būtiskas sastāvdaļas.

Tādējādi daba ir ne tikai patīkama apkārtne. Tā sniedz mums ekosistēmu pakalpojumus. Pārtikas, ūdens un tīra gaisa nodrošināšana ir apgādājošie pakalpojumi. Daba regulē tādas vides daļas kā klimatu, barības vielu apriti, ūdens pašattīrīšanos un regulāciju, nodrošina augu apputeksnēšanu, kas dod mums augļus un ogas. Tie ir regulējošie ekosistēmu pakalpojumi. Visbeidzot, dabas skaistums un prieks, ko gūstam dzīvajā dabā, pastaigājoties, ceļojot kājām vai pa ūdensceļiem vai vienkārši atpūšoties, kopumā ir ekosistēmu kultūras pakalpojumi.


7.attēls

7. attēls. Cūkdelfīns Baltijas jūrā. Pasaules bioloģiskā daudzveidība sarūk 100–1000 reižu ātrāk, nekā tas notiktu bez cilvēka iejaukšanās. Baltijas jūrā apdraudēta mūsu vienīgās delfīnu sugas – cūkdelfīna – pastāvēšana.

8.attēls

8. attēls. Mencu zveja Ņūfaundlendā. Bioloģisko atjaunojamu resursu pārmērīga izmantošana var beigties ar to iznīcināšanu. Ņūfaundlenda bija viena labākajām mencu zvejas vietām pasaulē. Kad 1990. gadā Kanāda atcēla ierobežojumus, mencas tika izzvejotas, 1992. gadā to resursi izsīka, un vēl nav atjaunojušies. Turklāt vienā mirklī 40 000 zvejniecībā nodarbināto cilvēku zaudēja darbu!

Protams, tā ir nenovērtējama bagātība, bez kuras mūsu dzīve nav iedomājama. Un tomēr to var arī aprēķināt naudas izteiksmē. 1997. gadā visiem Zemes iedzīvotājiem tika sniegti ekoloģiskie pakalpojumi apmēram 16 triljonu latu apmērā. Tas ir vairāk nekā visas šajā gadā pirktās un pārdotās preces un pakalpojumi kopumā. Īstenībā mēs reti par šiem pakalpojumiem maksājam, tomēr mūsu pienākums ir labāk rūpēties par dabu un vidi. Dabas resursi būtu jāizmanto, rūpīgi ievērojot to pašatjaunošanās spējas. Pēc mežizstrādes mežam jāļauj atlabt, un mežziņi to labi saprot. Diemžēl atsevišķi lauksaimnieki nav tik uzmanīgi attiecībā uz augsnes saglabāšanu, tāpēc notiek zemju pārtuksnešošanās, pārsāļošanas un piesārņošana. Taču vissmagāko slogu rada zvejas apjomu pieaugums, kas apdraud pasaules okeānu zivju populācijas.

Ar nožēlu jāatzīst, ka vairums ekosistēmu ir pakļautas degradācijai. Pēc 2005. gada pasaules mēroga aprēķiniem (Millennium Ecosystems Assessment) izrādījās, ka liela daļa no ekosistēmu sniegtajiem pakalpojumiem ir samazinājušies. Šis pagaidām apjomīgākais pārskats vēlreiz apliecina, ka mūsu sabiedrībā nepieciešama pārorientācija.

Mūsdienu sabiedrība ir piedzīvojusi ātru iedzīvotāju skaita pieaugumu pēdējos trīssimts gados, un pēdējo gadsimtu laikā ir gūti ievērojami sasniegumi tehniskā un sabiedriskā jomā: no tvaika mašīnas līdz demokrātijai, datoram un korporācijām. Tas ir ļāvis ekonomikai pārsniegt redzamās fizikālās un materiālās robežas un nepārtraukti uzturēt pieaugumu. Īpaši pēdējo gadu desmitu laikā, kad izvērstā rūpniecības kultūra tika saistīta ar patērētāju sabiedrības attīstību un ieviesta cilvēku apziņā saistībā ar ideju par augsmi, kas vienmēr turpinās. Tāpēc ideju, ka varētu būt kādi ierobežojumi izaugsmei, vairums cilvēku pat nevar iedomāties vai pieņemt. Ierobežojumi nav politiski pieminami un ekonomiski iedomājami. Sabiedrība tiecas noraidīt ierobežojumu iespēju un cenšas to aizvietot ar iespējamo cīņu par tehnoloģijas uzlabošanu un brīvā tirgus attīstīšanu. Tomēr sabiedrības izaugsmes modelēšanas rezultāti parāda, ka līdzšinējais cilvēces attīstības ceļš sevi ir izsmēlis.

  1. Ja pasaules iedzīvotāju skaita, rūpniecības, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un resursu patēriņa augšanas tendences turpināsies, mūsu planētas iespēju robežas tiks sasniegtas aptuveni nākamo simts gadu laikā. Daudzu ierastāko resursu izmantošana un daudzie piesārņojuma veidi jau pārsniedz ātrumus, kas ir fizikāli līdzsvaroti. Bez ievērojamas materiālu un enerģijas plūsmu samazināšanas nākamajās desmitgadēs notiks nekontrolējama pārtikas, enerģijas un rūpniecības produkcijas daudzuma samazināšanās uz vienu iedzīvotāju. Iespējamākais rezultāts varētu būt pēkšņa un nekontrolējama iedzīvotāju skaita un ražošanas apjoma samazināšanās.
  2. Šī samazināšanās nav neizbēgama. Ir iespējams mazināt šīs izaugsmes tendences un veidot apstākļus vides un ekonomiskai stabilitātei, kas varētu būt līdzsvarota arī tālā nākotnē. Globālā līdzsvara stāvokli vajadzētu veidot tā, lai tiktu apmierinātas katras personas materiālās pamatvajadzības un katram būtu vienlīdzīgas iespējas īstenot savu individualitāti.
  3. Līdzsvarotas un ilgtspējīgas sabiedrības pastāvēšana ir tehniski un ekonomiski iespējama. Tā ir vairāk vēlama nekā sabiedrība, kas tiecas atrisināt savas problēmas ar pastāvīgu ekspansiju. Pāreja uz līdzsvarotu un ilgtspējīgu sabiedrību prasa rūpīgi sabalansēt ilgtermiņa un īstermiņa mērķus, dot priekšroku dzīves pietiekamam nodrošinājumam, vienlīdzībai un kvalitātei, bet nevis kopprodukta daudzumam. Tas prasa vairāk nekā tikai darba ražīgumu un vairāk nekā tikai tehnoloģiju – tas prasa arī briedumu, līdzjūtību un gudrību. Ja ļaudis nolems īstenot otro iespēju pirmās vietā – jo ātrāk tie sāks darboties, jo lielākas būs izredzes uz panākumiem.