Svetlana Saksonova. Nauda, kredīts, inflācija, monetārā politika (e-grāmata)

2. Naudas pieprasījums, naudas piedāvājums

Naudas piedāvājuma pārmaiņu rezultātā mainās procentu likmes un produkcijas izlaides apjoms, sasniedzot vērtību, kas ļauj līdzsvaroties preču un naudas tirgum. Tādēļ viens no tautsaimniecības regulēšanas līdzekļiem ir naudas piedāvājuma kontrole.

Naudas pieprasījuma izpēte ir centrālās bankas uzdevums, jo monetārās politikas efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no naudas pieprasījuma funkcijas formas. Naudas pieprasījuma nestabilitāte var izraisīt procentu likmju svārstības, kas savukārt samazina tautsaimniecības efektivitāti un kavē tās attīstību.

Plānojot un īstenojot monetāro politiku, ir nepieciešams prognozēt gaidāmo naudas pieprasījumu. Lai prognoze būtu iespējami precīza, naudas pieprasījumam jābūt izskaidrojamam ar nelielu mainīgo lielumu skaitu, kuru vērtības varētu diezgan precīzi noteikt vai arī ietekmēt, izmantojot monetārās politikas instrumentus.

Naudas pieprasījuma teorētiskie modeļi

Naudas vērtību nosaka tās pirktspēja, tādēļ, analizējot naudas pieprasījumu, tiek pētīts reālais naudas pieprasījums, nevis naudas masa. Šo izvēli nosaka pieņēmums, ka tautsaimniecības dalībniekiem kopumā nepiemīt t.s. naudas ilūzija, proti, pieaugot cenu līmenim, bet pārējiem faktoriem, kas ietekmē naudas pieprasījumu, paliekot nemainīgiem, reālais naudas pieprasījums nemainās.

Fišera (Irving Fisher) naudas kvantitātes teorija saista naudas daudzumu tirgus līdzsvara apstākļos ar izdevumiem par saražotajām precēm un pakalpojumiem. Ja naudas tirgus ir līdzsvarā, šis naudas daudzums ir vienāds ar naudas pieprasījumu.

Pieņemot, ka tautsaimniecībā veikto darījumu apjoms ir proporcionāls ienākumu līmenim, naudas pieprasījums ir tieši proporcionāls nominālajam ienākumu līmenim un apgriezti proporcionāls naudas aprites ātrumam.

Naudas aprites ātrums atspoguļo vidējo darījumu skaitu gadā, pērkot saražotās preces un pakalpojumus. Naudas aprites ātrumu ietekmē ar norēķinu efektivitāti saistīti institucionāli un tehnoloģiski faktori, tādēļ īsākā laika posmā to var uzskatīt par nemainīgu.

Fišera teorijā iegūtā naudas pieprasījuma funkcija ir atkarīga vienīgi no tautsaimniecībā veiktā darījumu apjoma, bet procentu likme tiek uzskatīta par nenozīmīgu faktoru.

Savukārt Keinsa (John Maynard Keynes) naudas pieprasījuma teorija izšķir trīs naudas pieprasījuma veidošanās iemeslus:

· Nauda ir nepieciešama iepriekš paredzamu, regulāru maksājumu veikšanai, tādēļ naudas pieprasījumu ietekmē regulāro izdevumu apjoms, kas ir atkarīgs no ienākumiem.

· Papildus regulāro izdevumu segšanai nepieciešamajam naudas daudzumam nauda tiek glabāta piesardzības nolūkos, lai sabalansētu ienākumus ar nejaušiem izdevumiem. Šo naudas pieprasījumu ietekmē gaidāmo nejaušo izdevumu apjoma novērtējums un ienākumu līmenis.

Abi minētie naudas pieprasījuma faktori ir saistīti ar naudas kā maiņas līdzekļa funkcijām.


Līdzās ienākumu līmenim Keinsa teorijā tiek uzsvērts naudas pieprasījuma veidošanās spekulatīvais motīvs, kuru izraisa citu aktīvu vērtības maiņas risks. Naudas pieprasījums var palielināties, tautsaimniecības dalībniekiem paredzot citos aktīvos ieguldītā kapitāla vērtības samazināšanos. Keinsa teorija paredz, ka skaidrās naudas pieprasījums var būt atkarīgs no procentu likmes. Šīs atkarības cēlonis ir naudas noguldījumu ienesīgums un ar to saistītās naudas glabāšanas alternatīvo iespēju izmaksas, kuras samazina naudas pieprasījumu. Riskanto aktīvu ienesīgums ir augstāks par drošo un likvīdo aktīvu ienesīgumu, tādēļ naudas pieprasījumam jābūt atkarīgam no naudas noguldījumu procentu likmes, alternatīvu aktīvu ienesīguma un kopējā bagātības līmeņa.