Svetlana Saksonova. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (e - grāmata)

Site: Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana
Course: EkonT000 : Profesionālajā izglītībā iesaistīto ekonomikas skolotāju kompetenču pilnveide
Book: Svetlana Saksonova. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (e - grāmata)
Printed by: Guest user
Date: Wednesday, 12 June 2024, 5:10 PM

Description

1.11. tēma. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (savstarpējo attiecību sistēma)

Titullapa

ESF + ES + IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ logo_LU

logo_Projekts


Svetlana Saksonova


Ekonomikas priekšmets un būtība



Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.





Rīga, 2010.

1.11. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (savstarpējo attiecību sistēma)

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā. 

Tēmas saturs ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs orientēties ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelī (savstarpējo attiecību sistēmā), noteikt, kur modelī atspoguļota ražošanas resursu, preču, pakalpojumu un naudas plūsma.

Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām. Ja literatūrā ir atrodamas dažādas terminu definīcijas, tad tās visas ir sniegtas, lai skolotājs varētu izvēlēties audzēkņu sagatavotības līmenim, kā arī stundas mērķim piemērotākās definīcijas.

Materiālā ir sniegti konkrēti piemēri, kas ļauj konkretizēt teorētiskos apgalvojumus. Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

1.11.1. Ražošana un ražošanas resursi

Ekonomika funkcionē kā sarežģīta sistēma, kura aptver visus dzīves aspektus.

Ražošana - tas ir materiālu vai garīgu labumu izgatavošanas process. [6].

Ražošana ir viena no uzņēmuma funkcijām — racionālu, secīgu un mērķtiecīgu darbību sistēma, lai iegūtu gatavus izstrādājumus vai veiktu konkrētus pakalpojumus. Plašākā nozīmē ražošana ietver arī izstrādājumu sagatavošanu tirgum.

Ražošanas elementi (faktori) uzņēmuma līmenī ir cilvēki, darbarīki un darba priekšmeti; ražošanas sekmīgai norisei svarīga ir šo elementu savstarpēja atbilstība.

Ražošanu var iedalīt: pēc iedarbības uz apstrādājamo priekšmetu (piemēram, ķīmiska un mehāniska), pēc automatizācijas pakāpes (roku, daļēji vai pilnīgi mehanizēta un automatizēta), pēc iedarbības uz apkārtējo vidi (kaitīga un nekaitīga), pēc ražojumu izgatavošanas ilguma (ar īsu un ar ilgu ražošanas ciklu), pēc komplicētības (vienkārša un sarežģīta), pēc vienveidīgu ražojumu izgatavošanas apjoma (masu ražošana, sēriju ražošana un individuālā ražošana), pēc uzņēmuma lieluma (lielražošana, sīkražošana)[1].

Ražošanas resursi ir ražošanas faktoru daudzums, kas ir uzņēmuma vai valsts rīcībā. Ražošanas potenciāls ir valsts un uzņēmuma ražošanas iespējas, ko raksturo ražošanas jauda un ko nosaka [1]:

1.      ražošanas līdzekļi: ēkas, iekārtas, darbgaldi, materiālu krājumi u. c.;

2.      darbaspēka potenciāls: darbinieki, to kvalifikācija, arodprasme. Darbaspēka potenciāls ir noteiktas kvalitātes darba daudzums, ko spēj veikt sabiedrība vai cilvēku grupa, ņemot vērā darbinieku izglītību, zināšanas, kā arī sasniegto zinātnes un tehnikas attīstības pakāpi. Darbaspēka potenciāls ir ražošanas potenciāla sastāvdaļa;

3.      informācija par tirgiem, konkurentiem u. tml.;

4.      tehnoloģijas prasme (kompetence), lietotie darba un ražošanas paņēmieni, lai izgatavotu ražojumus un veiktu pakalpojumus, to kvalitāte;

5.      intelektuālais potenciāls: projekti,   patenti, licences u. tml.;

6.      naudas līdzekļi.

Zeme nav tikai lauksaimniecības nozares resurss, tā dod arī ražošanai nepieciešamos dabas resursus [3,23].

Dabas resursi (zeme). Tie ietver sevī aramzemi, mežus, derīgos izrakteņus, ūdeni, gaisu, klimatu, mūsdienās arī ekoloģisko vidi utt. Svarīgi zināt, ka visi resursi ir ierobežoti, taču vēl būtiskāk ir tas, ka daudzi dabas resursi ir neatjaunojami. Tāpēc svarīgi, lai tos izmantotu taupīgi, lai to netrūktu arī nākamajā paaudzēm [2,14].

Ar kapitālu ražošanas resursu kontekstā saprot reālo kapitālu – ēkas, būves, iekārtas, instrumentus, materiālu krājumus utt.

Nauda nav kapitāla kā ražošanas resursa sastāvdaļa, tā veido finanšu kapitālu [3,23].

Kapitāla resursi ir īpaši nozīmīgi. Kapitāls ir jau iepriekš saražoti instrumenti, mašīnas, iekārtas, rūpnīcu ēkas, noliktavas, transporta līdzekļi un citi, lai ražotu preci un nogādāto to līdz patērētajam. Kapitāla resursi ļauj ievērojami palielināt cilvēka darba ražīgumu. Būtībā valstu attīstības līmeni lielā mērā nosaka tas, cik ražīgas kapitāla preces izmanto ražošanā. Kapitāla preces ļauj lietot dažādus enerģijas avotus, palielināt saražotās produkcijas daudzumu un ražot preces lētāk. Kapitāla ražošanas un uzkrāšanas procesu sauc par investēšanu. Dažkārt par kapitālu – finansu kapitālu- sauc arī naudu, kuru var izmantot, lai iegādātos mašīnas un iekārtas [2,14].

Kapitāls ir [1]:

1.      Bagātība, kas atrodas apgrozībā un dod labumu.

2.      Ekonomikas teorijā — zemes un darba mijiedarbībā radīts ražošanas faktors.

3.      Uzņēmējdarbībā — pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu (zemes, ēku, būvju, mašīnu un iekārtu, izejvielu un materiālu krājumu u. c.) vērtība naudā.

4.      Jebkurš naudas un materiālo vērtību daudzums, kas ir uzkrāšanas rezultāts.

Darbaspēks ir ekonomiski aktīvo cilvēku darba spējas, kuras var izmantot ražošanā [3,23].

Darbs ir mērķtiecīga cilvēku darbība, lai radītu materiālās un garīgās vērtības, sniegtu pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Mūsdienu ekonomikā par svarīgāko resursu veidu tiek uzskatīti cilvēku resursi, par „ienesīgāko” ieguldījumu – investīcijas cilvēciskajā kapitālā- izglītībā, kvalifikācijas paaugstināšanā. Arī Latvijā daži progresīvi, tālredzīgi uzņēmēji ir to sapratuši. Piemēram, uzņēmumu grupa „Dati” un „Hansabanka” sākušas kreditēt studentus, kuri apgūst programmētāja specialitāti, jo, kā saka „smadzenes ir mūsu zelts, tas jārok. Un tā ir mūsu priekšrocība, jo pasaulē zināšanas ir augstā vērtē” [2,15].

Darbs ir [1]:

1.      Darbs ir viens no ražošanas faktoriem, tas ir cilvēku darbības lietderīgs rezultāts un dod tiem iespēju nopelnīt sev eksistences līdzekļus. Atkarībā no darba sarežģītības, nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, lai to veiktu, izšķir: augsti kvalificētu darbu, kvalificētu darbu, mazkvalificētu darbu un nekvalificētu darbu (sk. arī atbilstošo aroda iedalījumu).

2.      Pienākumi, kas jāveic, ieņemot kādu amatu, piem., ministra darbs.

3.      Noteiktas specialitātes darbinieku, amatnieku īpaša prasme, piem., skolotāja darbs, namdara darbs.

Uzņēmējspējas ir uzņēmēja kompetence, spējas, īpašības, prasmes, motivācija izmantot ražošanas  resursus preču ražošanā [3,23]. 

Tirgus ekonomikā sevišķi augstu tiek vērtēts īpašs, rets resursu veids – uzņēmējspējas. Šīs spējas vajadzīgas, lai veiktu komercdarbību (uzņēmējdarbību). Uzņēmējiem būtībā ir jāveic četri uzdevumi [2,15]:

1.      Viņi savieno visus pārējos resursus sabiedrībai visizdevīgākajā veidā- tā, lai apmierināti būtu patērētāji un lai uzņēmēji varētu gūt peļņu.

2.      Uzņēmēji pieņem svarīgākos lēmumus ekonomikā.

3.      Uzņēmēji ir novatori, kas meklē iespējas uzlabot ražošanu, ieviest jaunas tehnoloģijas, sākt jaunu preču ražošanu.

4.      Uzņemas risku un cenšas to mazināt. Turklāt mūsdienās daudzi uzņēmēji riskē zaudēt ne tikai savus līdzekļus, bet arī daudzu līdzīpašnieku (akcionāru) līdzekļus.

Informācija ir ražošanas organizācijai nepieciešamo datu, faktu un pētījumu kopums, kas sekmē kompetentu lēmumu pieņemšanu [3,23].

Informācija ir [1]:

1.      Jebkuras ziņas par apkārtējo pasauli un tajā notiekošajiem procesiem, kas ir tā sistematizētas un organizētas, lai to saturs cilvēkam būtu uztverams, saprotams.

2.      Ziņas par uzņēmumā notiekošajiem procesiem, darba rezultātiem, kā arī par valsts saimniecisko stāvokli u. c. informāciju sagatavo atbilstoši konkrētai vajadzībai (sk. arī vajadzīgā informācija). informācijas sagatavošanu, apkopošanu, analīzi un izsniegšanu atvieglo datoru izmantošana.

Lai uzsāktu ražošanas procesu, ir jābūt vismaz vienam ražošanas resursam un finanšu kapitālam. Ekonomika darbojas kā sistēma, kurai ir sistēmas dalībnieki, noteikti vērtību plūsmas virzieni un sistēmas darbību ietekmējoši faktori.

Ekonomiskās sistēmas pamatu veido vērtību (preču, materiālo un naudas) aprite no viena tirgus dalībnieka pie otra [3,23].

Aprite ir pilns cikls, kas periodiski atkārtojas [1].

Ekonomikā aprites jēdzienu lieto, runājot, piemēram, par tādiem resursiem kā kapitāls, apgrozāmie līdzekļi, preču krājumi noliktavās. To aprites raksturošanai izmanto aprites ilguma jēdzienu, kas ir dienu skaits, kurš nepieciešams, lai līdzekļi veiktu vienu ciklu, un aprites ātruma jēdzienu, kas rāda, cik reižu notikusi resursu apgrozība kādā periodā. Šo apgrozījumu skaitu aprēķina, izdalot apgrozījumu ar vidējiem resursu atlikumiem.

Kapitāla aprite

Preču ražošanā vai pakalpojumu veikšanā ieguldītā kapitāla riņķojums, kura laikā tas iziet visas stadijas: no izejvielu, materiālu, preču iegādes līdz saražoto vai nopirkto preču, sniegto pakalpojumu pārdošanai. Kapitāla aprites efektivitāti raksturo kapitāla rentabilitāte (ienesīgums), ko aprēķina, izdalot kādā periodā iegūto peļņu ar tās radīšanai izlietoto kapitālu. Jo ātrāka būs kapitāla aprite, jo augstāka būs rentabilitāte. Uzņēmēji ir ieinteresēti kapitālu ieguldīt tajās nozarēs, kurās kapitāla aprite notiek visātrāk un kur no katras ieguldītās naudas vienības var iegūt pēc iespējas lielāku peļņu [1].

1.11.2. Ražošanas faktori

Ražošanas faktori ir tādi faktori, kas nepieciešami ražošanas norisei. Ir šādi uzņēmuma ražošanas faktori: cilvēku darbs, uzņēmuma pamatlīdzekļi un darba priekšmeti. Valsts tautsaimniecības ražošanas faktori ir: darbs, zeme un kapitāls (kas ir no zemes iegūtas un apstrādātas materiālās vērtības, tāpēc var arī teikt, ka tautsaimniecības līmenī ir divas ražošanas faktoru grupas: darbs un zeme); daļa ekonomistu par ceturto ražošanas faktoru uzskata uzņēmējdarbību [1].

Darba ražīgums ir darba efektivitātes rādītājs — noteiktā periodā (gadā) saražotās produkcijas apjoms uz vienu valstī vai uzņēmumā nodarbināto.

Darba ražīgums ir atkarīgs no darbinieku darbspējas (fiziskām un garīgām dotībām, veselības, kvalifikācijas, pieredzes, vecuma u. c.), vēlēšanās strādāt (radošas attieksmes pret darbu u. c. veicinošiem apstākļiem), apgādātības ar darbarīkiem (modernām mašīnām un tehnoloģiskām iekārtām, instrumentiem, darba vietas iekārtojuma u. c.) [1].

Ja uzņēmums nopērk ražošanas resursus un tos izmanto ražošanā, tos sauc par ražošanas faktoriem.

Ražošanas faktorus iedala četrās grupās:

·         zeme,

·         kapitāls,

·         darbs,

·          uzņēmējdarbība.

Svarīgi: uzņēmumi maksā nevis par darba resursiem, bet gan par konkrēti paveiktu darbu. Uzņēmumi nenopērk visus cilvēku resursus; tas, kuru nenopērk, kļūst par bezdarbnieku. Uzņēmumi nemaksā arī par uzņēmējspējam, bet par konkrētu uzņēmējdarbību. Šī samaksa var būt pat ļoti augsta. Piemēram, 1997. gadā Senfords Veils par savu uzņēmējdarbību saņēma 228 miljonus USD. Lielu algu var saņemt arī par savu darbu. Tā Sandis Ozoliņš 2000. gada vasarā noslēdza līgumu ar Karolīnas „Hurricanes” par 25,5 miljoniem USD uz nākamajām piecām hokeja sezonām [2,16].

Visi ražošanas resursi katrā dotajā laika momentā ir ierobežoti attiecībā pret prasībām. Šī ierobežotība var būt absolūta (resursus vispār ir neiespējami palielināt) un relatīva (faktorus var palielināt, bet mazākā pakāpē salīdzinot ar prasības augšanu) [5,20].

Tādu faktoru, kā darbinieku skaits nedrīkst vai gandrīz nedrīkst ātri palielināt. Robežas šeit ir katras valsts iedzīvotāju kopējs skaits un īpaši daļa darbaspējīgu cilvēku tā sastāvā[5,20].

Faktoru darba līdzekļi var palielināt, tomēr to var izdarīt ne uzreiz, tā kā zināms laiks aizies jaunu mašīnu radīšanai un ēku celtniecībai[5,20].

Trešais faktors - zeme un derīgi izrakteņi - absolūti ierobežots. Izpētes, kas ir veiktas daudzās valstīs, parādīja, ka izlūkotie naftas krājumi, gāze un ogle var pietikt tikai līdz XXI gadsimta vidum [5,20].

Pēc saimnieciskas darbības rezultātiem ražošanas faktoru īpašnieki saņem ienākumu naudas formā - nominālo ienākumu. Valsts ar nodokļu palīdzību „atņem” šā ienākuma daļu. Atlikusi daļa pēc nodokļu un procentu par aizdevumiem nomaksas veido  tīro ienākumu.

1.11.3. Patēriņa preču, pakalpojumu, ražošanos faktoru (resursu) un naudas aprite

Tautsaimniecībā nemitīgi norisinās dažādi sarežģīti procesi, kas veido plaša patēriņa preču, pakalpojumu, ražošanos faktoru (resursu), naudas apriti. [4,18].

Naudas līdzekļi -iedzīvotājiem, uzņēmumiem piederošie skaidrās naudas līdzekļi un līdzekļi banku kontos un noguldījumos [1].

Naudas plūsma- naudas kustība, par precēm un pakalpojumiem veicot skaidras naudas maksājumus un bezskaidras naudas norēķinus [1].

Aprite- pilns cikls, kas periodiski atkārtojas. Ekonomikā aprites jēdzienu lieto, runājot, piem., par tādiem resursiem kā kapitāls, apgrozāmie līdzekļi, preču krājumi noliktavās. To aprites raksturošanai izmanto aprites ilguma jēdzienu, kas ir dienu skaits, kurš nepieciešams, lai līdzekļi veiktu vienu ciklu, un aprites ātruma jēdzienu, kas rāda, cik reižu notikusi resursu apgrozība kādā periodā. Šo apgrozījumu skaitu aprēķina, izdalot apgrozījumu ar vidējiem resursu atlikumiem [1].

Kā redzams tautsaimniecības aprites shēmā mājsaimniecība un uzņēmums var būt gan piedāvātāji, gan pircēji.

Mājsaimniecība piedāvā ražošanas faktorus: zemi, darbu, kapitālu, respektīvi, resursus ražošanai. Tas ir raksturīgi galvenokārt tirgus ekonomikai, kur lielākā daļa nacionālo bagātību ir koncentrēta privāto mājsaimniecību rokas [4,19]. Privātā mājsaimniecība ir ģimeņu un atsevišķu personu mājsaimniecības apzīmējums ekonomikas teorijā (mikroekonomikā) [1]. Tas mājsaimniecības, kuru privātīpašuma nav tādu ražošanos faktoru kā zeme un kapitāls var piedāvāt darbaspēku un par to saņemt samaksu algas veidā. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir pārdevējs, bet uzņēmums – pircējs. Par pārdotiem ražošanas faktoriem  saņemtos ienākumus mājsaimniecības izmanto personisko vajadzību apmierināšanai, vajadzīgo preču iegādei no uzņēmuma. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir preču un pakalpojumu pircējs, bet uzņēmums – pārdevējs [4,19].

Uzņēmums ir uzņēmēja īpašuma daļa — vienots materiālo un nemateriālo elementu kopums, kas paredzēts uzņēmējdarbības veikšanai [1].

Preču pārdošanas rezultāta iegūtos līdzekļos uzņēmums izmanto ražošanas faktoru iegādei, ka arī modernizācijai. Šajā gadījumā uzņēmums ir pircējs, bet mājsaimniecība pārdevējs [4,19].


Tautsaimniecības aprites shēma [4,18]

Pieprasījums ir noteiktu preču (vai pakalpojumu) daudzums, ko patērētāji kādā laika periodā spēj, vēlas nopirkt, pastāvot konkrētam cenas līmenim. Pieprasījuma atkarību no attiecīgās preces (vai pakalpojuma) cenas izsaka pieprasījuma likums un pieprasījuma līkne. [1]

Piedāvājums ir noteiktu preču (vai pakalpojumu) daudzums, ko pārdevēji kādā laika periodā spēj, vēlas piedāvāt tirgū, pastāvot konkrētam cenas līmenim. Piedāvājuma atkarību no attiecīgās preces (vai pakalpojuma) cenas izsaka piedāvājuma likums un piedāvājuma līkne. [1]

 

1.11.4. Kopsavilkums

Ražošanas faktori ir tādi faktori, kas nepieciešami ražošanas norisei. Ir šādi uzņēmuma ražošanas faktori: cilvēku darbs, uzņēmuma pamatlīdzekļi un darba priekšmeti. Valsts tautsaimniecības ražošanas faktori ir: darbs, zeme un kapitāls (kas ir no zemes iegūtas un apstrādātas materiālās vērtības, tāpēc var arī teikt, ka tautsaimniecības līmenī ir divas ražošanas faktoru grupas: darbs un zeme); daļa ekonomistu par ceturto ražošanas faktoru uzskata uzņēmējdarbību [1].

Visi ražošanas faktori (resursi) katrā dotajā laika momentā ir ierobežoti attiecībā pret prasībām. Šī ierobežotība var būt absolūta (resursus vispār ir neiespējami palielināt) un relatīva (faktorus var sareizināt, bet mazākā pakāpē salīdzinot ar prasības augšanu) [5,20].

Mājsaimniecība piedāvā ražošanas faktorus: zemi, darbu, kapitālu, respektīvi, resursus ražošanai. Tās mājsaimniecības, kuru privātīpašumā nav tādu ražošanos faktoru kā zeme un kapitāls var piedāvāt darbaspēku un par to saņemt samaksu algas veidā. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir pārdevējs, bet uzņēmums – pircējs.

Par pārdotiem ražošanas faktoriem  saņemtos ienākumus mājsaimniecības izmanto personisko vajadzību apmierināšanai, vajadzīgo preču iegādei no uzņēmuma. Tātad, šādā gadījumā mājsaimniecība ir pircējs, pērkot preces un pakalpojumus no uzņēmumiem, bet uzņēmums – pārdevējs [4,19]. Šis process ir atspoguļots tautsaimniecības aprites shēmā, kas pēc būtības ir ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (savstarpējo attiecību sistēma)  – sk. attēlu.

1.11.5. Jautājumi - pārbaudi sevi pats!

1.      Kas ir ražošana un ražošanas resursi?

2.      Kāpēc īpaši nozīmīgs ir kapitāls?

3.      Kuru resursu nozīme mūsdienās pieaug?

4.      Kādi ir ražošanas resursi un kas ir ražošanas potenciāls?

5.      Ko raksturo ražošanas jauda un ko nosaka?

6.      Kā dala ražošanas resursus?

7.      Kas ir zeme, kapitāls, darbaspēks, uzņēmējspējas un informācija?

8.      Kas ir ražošanas faktori?

9.      Kas ir darba ražīgums?

10.  Kā veidojas no ražošanas resursiem ražošanas faktori?

11.  Kā visi ražošanas faktori (vai ražošanas resursi) katrā dotajā laika momentā ir ierobežoti attiecībā pret prasībām?

12.  Raksturojiet cilvēku kā ražošanas faktoru

13.  Kādi var būt ienākumu veidi?

14.  Kas ir naudas līdzekļi un naudas plūsma?

15.  Kas ir aprite un kas ir kapitāla aprite?

16.  Raksturojiet apriti starp mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

 

 

1.11.6. Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1.      Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000

2.      Siņicins Mihails, Biznesa ekonomiskie pamati – Rīga: Raka, 2001. -298 lpp.

preces pakalpojumi

3.      Plotkāns Aigars. Mikroekonomika : tālmācības studiju kurss – Rīga: Biznesa vadības koledža, 2009. – 143 lpp.

4.      Škapars Roberts. Mikroekonomika / Roberts Škapars  - Rīga : Latvijas Universitāte, 2002. – 379 lpp.

5.      Борисов Е.Ф. Экономическая теория: Учебник. — 3_е изд., перераб. и доп. — Москва.: Юрайт_Издат, 2005. — 399 с.

6.      Теория факторов производства и распределения факторных доходов http://economics.wideworld.ru/economic_theory/manufacture_income/ (20.05.2010)