Titullapa

 

Ilgonis Vilks

Elektroniskā grāmata "Zeme un debesis"

Materiāls izstrādāts ESF Darbības programmas 2007. - 2013. gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība” prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes” pasākuma 1.2.1. „Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība” aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana” apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu kompetences paaugstināšana” Latvijas Universitātes realizētā projekta „Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana” (Vienošanās Nr. 2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003, LU reģistrācijas Nr. ESS2009/88) īstenošanai.

1.1. Zemes kustība ap Sauli

Zvaigznāji

Tumšā bezmēness naktī pie debess ar neapbruņotu aci vienlaikus var redzēt aptuveni 2400 zvaigznes. Spožākās zvaigznes veido noteiktas figūras, kuras sauc par zvaigznājiem. Zvaigznājus cilvēki sāka atšķirt jau senos laikos un deva tiem dažādu dzīvnieku nosaukumus vai mītisku varoņu vārdus. Viens no senākajiem zvaigznājiem ir Lielais Lācis (Lielie Greizie Rati). Pavisam pie debess ir 88 zvaigznāji, Latvijā var redzēt nedaudz vairāk par pusi no tiem. Taču zvaigznājā ietilpst ne tikai spožākās zvaigznes. Zvaigznājs ir debess sfēras apgabals ar noteiktām robežām, kurā ietilpst visas tajā esošās zvaigznes un citi objekti. Debess sfēra ir ap novērotāju apvilkta iedomāta sfēra, uz kuras virsmas „izvietoti” debess spīdekļi (patiesībā spīdekļu attālums no Zemes var būt ļoti atšķirīgs). Debess sfēru divās daļās dala debess ekvators.

Par zvaigznājiem lasi vēl: Vikipēdijā, projektā "Astronomija tīklā"

Andromedas zvaigznāja mitoloģiskais veidols. Vikipēdijas attēls

Lielā Lāča zvaigznāju (angliski - Big Dipper) var izmantot kā savdabīgu astronomisko pulksteni. Zvaigznāja novietojums attiecībā pret horizontu mainās dažādos diennakts laikos un dažādos gadalaikos. Izpēti animācijā Lielā Lāča kustību. Datumu izvēlas ierakstot lodziņā vai pārvietojot bultiņu ar trijstūri. Laiku izvēlas, ierakstot lodziņā vai pārvietojot pulksteņa rādītājus.

• Kurā datumā plkst. 21.00 zvaigznājs atrodas viszemāk?
• Kurā gadalaikā vakaros zvaigznājs atrodas visaugstāk?

Zvaigžņu spožums

Spožākās zvaigznes apzīmē ar grieķu alfabēta burtiem. Spožākā zvaigznāja zvaigzne parasti ir alfa, nākamā beta, utt. Vairāk nekā diviem simtiem spožāko zvaigžņu ir savi nosaukumi, piemēram, Mazā Lāča (Mazo Greizo Ratu) alfu sauc par Polārzvaigzni. Zvaigznes atšķiras pēc spožuma. Tās iedala spožuma klasēs, kuras sauc par zvaigžņlielumiem.Visspožākās ir -1., 0. un 1. zvaigžņlieluma zvaigznes. Visvājāk spīdošajām zvaigznēm, kas tikko saskatāmas ar neapbruņotu aci, ir 6. zvaigžņlielums. Vēl mazāka spožuma zvaigznēm, kas redzamas tikai teleskopā, zvaigžņlielums ir lielāks par 6. Piemēram, ar Latvijas lielāko teleskopu - Baldones Šmita teleskopu var saskatīt zvaigznes līdz 20. zvaigžņlielumam.

Par zvaigžņu spožumu lasi vēl: Vikipēdijā, projektā "Astronomija tīklā"

Zvaigznes pie debess sfēras. Gaiši zilā līnija –debess ekvators. Sarkanā līnija – ekliptika. Vikipēdijas attēls

Apskati videomateriālā dažāda spožuma zvaigznes Vērša, Oriona un Lielā Suņa zvaigznājos (no labās uz kreiso).

• Videomateriālā redzama debess visspožākā zvaigzne (Lielā Suņa zvaigznājā). Noskaidro internetā, kā to sauc!
• Nākamajā sadaļā ievietotajā zvaigžņu kartē nosaki Andromedas zvaigznāja zvaigžņu spožumu!
  

Zvaigžņu kartes

Pie debess sfēras izvietoto objektu attēlošanai astronomijā izmanto gan drukātas, gan uz datora ekrāna parādāmas zvaigžņu kartes. Dažāda spožuma zvaigznes kartēs apzīmē ar dažāda lieluma aplīšiem. Zvaigžņu kartēs attēlo arī citus nekustīgus debess objektus, piemēram, miglājus un zvaigžņu kopas, bet neattēlo Sauli, Mēnesi un planētas, jo tie pārvietojas.

Lai attēlotu zvaigžņu redzamo stāvokli jebkurā laika momentā, izmanto grozāmo zvaigžņu karti. Tā ir ļoti ērta, taču tajā parādītas tikai noteiktā vietā virs horizonta redzamās zvaigznes. Cita tipa zvaigžņu kartēs nav attēlots horizonts, un tās var izmantot jebkurā zemeslodes vietā. Tās var aptvert visu debess sfēru (debess globuss), vai tikai atsevišķu debess daļu.

Par zvaigžņu kartēm lasi vēl: projektā "Astronomija tīklā"

Andromedas zvaigznājs zvaigžņu kartē. Vikipēdijas attēls

Apskati grozāmo zvaigžņu karti Latvijas Astronomijas biedrības vietnē. Melnajā laukumā parādītas tās zvaigznes, kas attiecīgajā laikā un datumā redzamas virs horizonta. Lai redzētu raksturīgās zvaigznāju kontūras, ieliec ķeksīti lodziņā "Zvaigznāji". Kartē izmantots vietējais laiks. Lai pārietu uz vietējo laiku, no novembra līdz martam no pulksteņa rādījuma jāatņem 30 minūtes, bet no aprīļa līdz oktobrim jāatņem 1 stunda un 30 minūtes.

• Kā izskatās zvaigžņotā debess Ziemassvētkos, 25. decembrī plkst. 22.00?
• Kā izskatās zvaigžņotā debess Jāņu naktī, 24. jūnijā plkst. 2.00?

Zvaigžņu kustība

Zvaigžņotā debess atrodas rotācijas kustībā. Griešanās notiek ap centru, ko sauc par debess ziemeļpolu. Debess ziemeļpols atrodas netālu no Polārzvaigznes, Mazā Lāča zvaigznājā. Debess rotācija ir šķietama. Patiesībā tā ir Zeme, kas griežas ap asi. Tā kā novērotājs ir saistīts ar Zemi, viņš šo kustību nejūt, un viņam liekas, ka griežas debess, virzienā no austrumiem uz rietumiem.

Visi spīdekļi dalās trīs grupās: uzlecošie-norietošie, nenorietošie un neuzlecošie. Nenorietošie spīdekļi riņķo ap debess ziemeļpolu un to leņķiskais augstums periodiski pieaug un samazinās. Uzlecošie-norietošie spīdekļi uzlec austrumu pusē, dienvidos sasniedz vislielāko leņķisko augstumu un rietumu pusē noriet. Vairāku stundu laikā zvaigžņotās debess izskats būtiski izmainās. Rīta pusē jau ir redzami pavisam citi zvaigznāji, nekā vakarā. Neuzlecošie spīdekļi ir tie, kas, dotajā novērojumu vietā virs horizonta neparādās.

Par zvaigžņu kustību lasi vēl: projektā "Astronomija tīklā"

• Kurā debesspusē atrodas Polārzvaigzne?
• Noskaidro internetā, kā atrast Polārzvaigzni, izmantojot Lielā Lāča zvaigznāju!
  

Saules kustība

Saule Latvijā ir uzlecošs-norietošs spīdeklis. No rīta tā uzlec austrumu pusē, dienas vidū dienvidos sasniedz vislielāko leņķisko augstumu un vakarā rietumu pusē noriet. Saules diennakts kustība dažādos gadalaikos ir atšķirīga. Ziemā Saules ceļš virs horizonta ir viszemākais un visīsākais, pavasarī un rudenī Saule pārvietojas pie debess vidējā leņķiskā augstumā, bet vasarā Saules ceļš iet visaugstāk un tas ir visgarākais.

Šo izmaiņu cēlonis ir tas, ka Saule lēni pārvietojas starp zvaigznēm, gada laikā veicot pie debess pilnu apli, ko sauc par ekliptiku. Pie debess Saules ceļu iezīmē zodiaka zvaigznāju josla. Gada laikā Saule iziet caur 12 zodiaka zvaigznājiem: Aunu, Vērsi, Dvīņiem, vēzi, Lauvu, Jaunavu, Svariem, Skorpionu, Strēniku, Mežāzi, ūdensvīru un Zivīm. Tā kā ekliptika ir novietota slīpi attiecībā pret debess ekvatoru, tad vasarā Saule atrodas pie debess sfēras “augstāk”, bet ziemā “zemāk”. Pavasarī un rudenī tā atrodas “vidējā augstumā”.

Par Saules kustību lasi vēl: Vikipēdijā, projektā "Astronomija tīklā"

Saules diennakts kustība Latvijā ap Jāņiem (augšējā pozīciju rinda) un ap Ziemassvētkiem (apakšējā pozīciju rinda). Vikipēdijas attēls

Izpēti animācijā Saules diennakts kustību dažādos gadalaikos. Pārbīdot bultiņu vai pulksteņa rādītājus, var izvēlēties noteiktu vietējo laiku, datumu un novērotāja atrašanās vietas geogrāfisko platumu (Rīgas ģeogrāfiskais platums ir 57º N). Šos lielumus var ierakstīt arī atbilstošajos lodziņos. Pie debess ar peli var pārvietot arī Saules ripu.

• Apskati Saules ceļu virs horizonta Rīgā 22. decembrī (ziemas saulgriežos). Cikos Saule lec un riet (pēc vietējā laika)?
  
• Apskati Saules ceļu virs horizonta Rīgā 22. jūnijā (vasaras saulgriežos). Zem attēla nolasi, cik liels ir saules augstums (sun's altitude) pusdienlaikā!
• Izpēti Saules ceļu virs horizonta kādā citā zemeslodes vietā!
  

Zvaigznāju redzamība

Saules kustība pa ekliptiku ir šķietama. Patiesībā Zeme kustas pa orbītu apkārt Saulei, bet novērotājam, kas saistīts ar Zemi, šķiet, ka kustas Saule. Saules pārvietošanās dēļ dažādos gada mēnešos redzami atšķirīgi zvaigznāji. Izšķir nenorietošos zvaigznājus, kas redzami visu gadu, pavasara zvaigznājus (piemērs – Vēršu Dzinējs), vasaras zvaigznājus (piemērs – Gulbis), rudens zvaigznājus (piemērs – Pegazs) un ziemas zvaigznājus (piemērs – Orions). Tie zvaigznāji, kas dotajā brīdī atrodas Saules tuvumā, nav saskatāmi, bet tie zvaigznāji, kas atrodas debess sfēras pretējā pusē, redzami vislabāk.

Par zvaigznāju redzamību lasi vēl: projektā "Astronomija tīklā"

Zemes kustība ap Sauli gada laikā. Vikipēdijas attēls

Izpēti animācijā Saules kustību zodiaka zvaigznājos. Datumu maina, pārvietojot sarkano bultiņu.

• Kurā zvaigznājā Saule atrodas jūlija sākumā? Vai tad šis zvaigznājs ir redzams naktī?
• Kuri zodiaka zvaigznāji vislabāk redzami Ziemassvētku naktī?
  

1.2. Kosmiskie lidojumi

Kosmiskie ātrumi

20. gadsimta zinātnes un tehnikas sasniegumi deva iespēju realizēt lidojumus kosmosā. Kosmiskais lidojums balstās uz reaktīvās kustības principu. Gāze vai cita darbviela tiek izsviesta no dzinēja vienā virzienā, bet pati raķete saskaņā ar impulsa nezūdamības likumu kustas pretējā virzienā. Lai raķete nokļūtu kosmosā, tai jāsasniedz pirmais kosmiskais ātrums. Tad tā kustēsies pa riņķveida orbītu apkārt zemeslodei. Uz Zemes pirmā kosmiskā ātruma vērtība ir 7,91 km/s.

Aprēķini rāda, ka sasniegt vajadzīgo ātrumu ar vienpakāpes raķeti ir ļoti sarežģīti. Liela ātruma iegūšanai vajadzīgs liels degvielas daudzums, savukārt šīs degvielas pacelšanai vajadzīga papildu degviela, utt. Tāpēc kosmiskajiem lidojumiem izmanto daudzpakāpju raķetes. Raķete startē no Zemes, ar pirmās pakāpes dzinēja un degvielas krājumu palīdzību sasniedz noteiktu ātrumu, tad pirmā pakāpe tiek nomesta. Tālāk tiek iedarbināts otrās pakāpes dzinējs un tērēti otrās pakāpes degvielas krājumi, utt., līdz raķete nonāk kosmosā. Atkarībā no veicamā uzdevuma, raķetei var būt divas, trīs, vai četras pakāpes. Arī daudzpakāpju raķetē lielāko daļu vietas aizņem degviela. Derīgā krava sastāda tikai dažus procentus no raķetes starta masas.

Tipiska kosmiskās raķetes lidojuma shēma. Eiropas Kosmiskās aģentūras (ESA) attēls.

Kad kosmiskais aparāts ir nonācis orbītā, tas kustas pēc inerces ar izslēgtiem dzinējiem. Šī kustība var turpināties praktiski mūžīgi, ja neņemam vērā bremzēšanos Zemes atmosfēras augšējos slāņos un citus nebūtiskus efektus. Dzinēji vajadzīgi vienīgi tad, ja kosmiskais aparāts jāpārvieto uz citu orbītu. Ja kosmiskā aparāta ātrums sasniedz vai pārsniedz otro kosmisko ātrumu, tad tas aizlido projām no attiecīgā debess ķermeņa un vairs pie tā neatgriežas. Otrais kosmiskais ātrums uz Zemes ir 11,19 km/s. Otro kosmisko ātrumu sasniegušais aparāts neriņķo vairs ap Zemi, bet gan ap Sauli, un var veikt lidojumu no vienas planētas uz otru.


Dažādi kustības trajektoriju veidi. C - kustība ar pirmo kosmisko ātrumu; D - ātrums lielāks par pirmo kosmisko ātrumu, bet mazāks par otro kosmisko ātrumu. E - kustība ar otro kosmisko ātrumu.

Aplūko animācijā Zemes mākslīgā pavadoņa kustību ap Zemi. Kustības trajektorija atkarīga no sākuma ātruma. Pavadoņa palaišanas ātrumu animācijā var mainīt nospiežot "+" un "-" taustiņus. Pie cik liela minimālā ātruma pavadonis pārvietosies ap Zemi pa riņkveida orbītu? Salīdzini to ar pirmā kosmiskā ātruma vērtību!

Par kosmiskajiem ātrumiem lasi vēl: projektā "Astronomija tīklā"

Nesējraķetes

Kosmiskā lidaparāta nogādāšanai orbītā izmanto nesējraķeti. Nesējraķetei parasti ir vairākas pakāpes, katrai no tām ir savi dzinēji un bākas, kurās iepildīta degviela un oksidētājs. Lidojuma laikā pēc degvielas izlietošanas pakāpes tiek atdalītas un nokrīt atpakaļ uz Zemes. Vairākumā gadījumu otrreizējai izmantošanai tās vairs nav derīgas. Nesējraķetēs lieto gan šķidrās, gan cietās degvielas raķešdzinējus. Par cieto raķešu degvielu izmanto dažādu vielu maisījumu, kas spēj sadegt bez gaisa skābekļa klātbūtnes, piemēram, pulverveida alumīniju un amonija perhlorātu. Cietās degvielas dzinējiem ir vienkārša konstrukcija un liela jauda, taču to darbība ir grūti kontrolējama. Tos biežāk lieto nesējraķešu pirmajās pakāpēs kā starta paātrinātājus.

Šķidrās degvielas raķešdzinējus izmanto dažādās raķešu pakāpēs. To darbības princips ir šāds. Dzinēja kamerā padod degvielas un oksidētāja (vielas, kas uztur degšanu) maisījumu. Sadegot rodas gāzes, kas ar lielu ātrumu izlido pa dzinēja sprauslu. Tās grūž raķeti pretējā virzienā. Par šķidro raķešu degvielu izmanto petroleju, šķidru ūdeņradi u.c., bet par oksidētāju - šķidru skābekli u.c. Šķidrās degvielas raķešdzinēju var iedarbināt vairākas reizes. Kosmiskajos raķešdzinējos cenšas izmantot tādu degvielu, kas rada vislielāko gāzu izplūdes ātrumu. No šī viedokļa vispiemērotākais ir ūdeņradis, kas rada gāzu izplūdes ātrumu vakuumā 4380 m/s.


Eiropas kosmiskās aģentūras nesējraķete Ariane 5 un tās uzbūves shēma. Vikipēdijas attēli

2010. gada nogalē nesējraķetes, kas spēj nogādāt orbītā kosmisko aparātu, bija 9 valstīm vai starptautiskām organizācijām - ASV (daļu startu veic komerciālās kompānijas Lockheed Martin un Boeing), Eiropas kosmiskajai aģentūrai, kas pārstāv Eiropas valstu intereses, Indijai, Irānai, Izraēlai, Japānai, Krievijai, Ķīnai un Ukrainai. Nesējraķetes palaišanai izmanto speciālu ēku un iekārtu kompleksu - kosmodromu. To visizdevīgāk iekārtot ekvatora tuvumā, kur vispilnīgāk var izmantot Zemes rotācijas ātrumu, jo kosmiskos lidaparātus parasti palaiž Zemes griešanās virzienā. Taču raķetei nav obligāti jāstartē no sauszemes. Dažos gadījumos nesējraķeti palaiž no jūrā novietotas platformas, zemūdenes, lielā augstumā lidojošas speciālas lidmašīnas, u.tml.

Par nesējraķetēm lasi vēl: Vikipēdijā, projektā "Astronomija tīklā"

Apskati videoanimācijā Krievijas nesējraķeti Sojuz, kas nogādā orbītā automātisko kravas kuģi Progres.

• Cik pakāpes ir nesējraķetei?
  

• Uz kurieni dodas kravas kuģis Progres?
  

Kosmosa kuģi

Par kosmosa kuģi sauc pilotējamu kosmisko lidaparātu. Tas var kalpot kosmonautu un kravas nogādāšanai uz kosmisko staciju, vai arī veikt patstāvīgu lidojuma programmu. Tradicionāli kosmosa kuģis sastāv no vairākiem nodalījumiem – orbitālā bloka, kurā kosmonauti uzturas lidojuma laikā, iekārtu un dzinēju nodalījuma, nolaižamā aparāta un sakabināšanās mezgla. Šādi iekārtots, piemēram, Krievijas kosmosa kuģis Sojuz, taču citu kosmosa kuģu konstrukcija var būt atšķirīga. Ar saviem kosmiskajiem kuģiem cilvēkus kosmosā ir sūtījusi PSRS (tagad Krievija), ASV un Ķīna. Eiropas kosmiskās aģentūras astronauti dodas lidojumā ar Krievijas vai ASV kosmosa kuģiem. 2011. gadā ASV pārtrauca izmantot kosmoplānu Space Shuttle, kas startēja vertikāli, piestiprināts pie nesējraķetes, bet nolaidās planējot kā lidmašīna.

Par kosmisko lidojumu vēsturi un lidojumiem uz Mēnesi lasi projektā "Astronomija tīklā".


Kosmosa kuģis Sojuz. Redzams lodveidīgs orbitālais nodalījums, konusveidīgs nolaižamais aparāts, un dzinēju nodalījums ar saules baterijām. NASA attēls

Kosmosa kuģa lidojumam piemīt visas raksturīgās kosmiskā lidojuma fāzes. Pacelšanās (aktīvajā) posmā tas kustas ar lielu paātrinājumu, tāpēc kosmonauti izjūt spēcīgu pārslodzi - viņu svars pieaug vairākas reizes. Pēc nonākšanas orbītā dzinējus izslēdz un sākas lidojuma pasīvais posms. Iestājas bezsvara stāvoklis, kas līdzinās brīvajai krišanai. Šajā lidojuma posmā dzinēji vajadzīgi tikai kosmiskā kuģa orientācijai vai orbītas korekcijai. Pilotējamo kuģu tipisks lidojuma augstums ir 300 - 500 km. Pēc lidojuma programmas izpildes kosmiskais kuģis ar dzinēja palīdzību tiek bremzēts, noiet no orbītas un uzsāk nolaišanos. Atmosfēras blīvajos slāņos tas strauji bremzējas, līdz ar to rodas liela pārslodze. Berzes dēļ kosmiskā kuģa virsma spēcīgi sakarst, tāpēc to noklāj ar speciālu siltumizolācijas slāni. Nolaišanās pēdējā fāze (piezemēšanās) parasti notiek ar izpletņa palīdzību. Uz Zemes atgriežas tikai kosmiskā kuģa nolaižamais aparāts.

Par pilotējamiem kosmosa kuģiem lasi vēl: Vikipēdijā, projektā "Astronomija tīklā".

Apskati videoanimācijā Krievijas kosmosa kuģa Sojuz nolaišanos.

.

• Kurā kosmosa kuģa daļā (priekšā, aizmugurē, vidū) atrodas nolaižamais aparāts?
• Kā nolaižamo aparātu bremzē īsi pirms pieskāršanās virsmai?

Kosmiskā stacija

Kosmiskā stacija paredzēta ilgstošam lidojumam kosmosā. Tā aprīkota ar dzīvības nodrošināšanas sistēmu, kas uztur piemērotu gaisa sastāvu un temperatūru, veic ūdens attīrīšanu. Kosmiskā stacija parasti sastāv no vairākiem moduļiem: dzīvojamā, pētījumu, u.c. Tai var vienlaikus piekabināties vairāki kosmosa kuģi. Stacija parasti pārvietojas pa salīdzinoši zemu riņķveida orbītu. Lielāko daļu lidojuma laika stacijā atrodas apkalpe. Stacijas apgādei ar iekārtām, degvielu, skābekli, pārtiku, ūdeni izmanto kosmiskos kravas kuģus.

Kosmisko staciju izmanto ļoti dažādiem mērķiem: Zemes pētīšanai no kosmosa, debess objektu novērojumiem, medicīniskiem un bioloģiskiem eksperimentiem. Liela uzmanība tiek veltīta tehnoloģiskiem eksperimentiem, jo bezsvara apstākļos iespējams iegūt materiālus ar izcilām īpašībām, piemēram, regulāras formas kristālus bez piemaisījumiem, jaunus farmaceitiskos preparātus, utml. Kosmisko staciju var izmantot arī kosmisko lidaparātu montāžai orbītā.

Līdz šim kosmosā lidojušas ASV orbitālā stacija Skylab, septiņas PSRS orbitālās stacijas Saļut, Krievijas orbitālā stacija Mir, kā arī Starptautiskā kosmiskā stacija SKS, kuras montāžu orbītā sāka 1998. gadā, bet plānots pabeigt 2012. gadā. Staciju būvēja un izmanto ASV, Krievija, Japāna, Kanāda un Eiropas kosmiskā aģentūra. Ar saviem izmēriem (garums 73 m, platums 109 m, augstums 20 m) un 440 tonnu masu SKS ir lielākais cilvēka roku radītais objekts kosmosā. Staciju izmantos orientējoši līdz 2020. gadam.

Starptautiskā kosmiskā stacija 2010. gada maijā. NASA attēls

Par Starptautisko kosmisko staciju lasi vēl: Vikipēdijā

• Kādam nolūkam kalpo attēlā redzamās brūnās un pelēkās plāksnes?
• Kāpēc astronautiem jāveic fiziski vingrinājumi 2 stundas dienā?

Kosmiskais skafandrs

Kosmiskā lidojuma laikā rodas nepieciešamība iziet atklātā kosmosā, lai nomainītu vai remontētu aparatūru un veiktu citus darbus, kā arī, lai izkāptu uz cita debess ķermeņa, piemēram, Mēness virsmas. Šim nolūkam izmanto speciālu kosmisko skafandru, ar kuru iespējams uzturēties vietā, kur ir cilvēkam nepiemērots atmosfēras sastāvs, vai atmosfēras nav nemaz, pastāv lielas temperatūras svārstības, bīstams starojums un lido mikrometeorīti. Skafandrs satāv no vairākiem slāņiem, kas nodrošina hermētiskumu, izturību un siltumizolāciju. Locītavu vietās tam ir šarnīri. Skafandrs apgādāts ar dzīvības nodrošināšanas sistēmu, kas pievada elpošanai nepieciešamo skābekli un absorbē izelpoto ogļskābo gāzi. No cilvēka ķermeņa izdalīto siltumu aizvada speciāls kostīms, kurā cirkulē ūdens. Skafandrā iemontēta arī sakaru sistēma. Skafandram ir arī saite, ar kuru astronauts piekabinās pie kosmosa kuģa, lai neaizlidotu prom.
Vienkāršāku skafandru, kas var būt autonoms vai pieslēgts kosmosa kuģa sistēmām, astronauti valkā svarīgos lidojuma posmos, piemēram, starta un nolaišanās laikā, kad palielinās avārijas iespēja.


Skafandrā tērpts astronauts atklātā kosmosā. NASA attēls

Par skafandriem lasi vēl: Vikipēdijā

Aplūko videomateriālā (ar skaņu) astronautu darbu atklātā kosmosā montējot Starptautisko kosmisko staciju.

• Vai astronauti atrodas bezsvara stāvoklī?
• Kāpēc tie neaizlido prom no stacijas?
  

Mākslīgie pavadoņi