MEDIJU PEDAGOĢIJA

1.1. MEDIJU VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Masu mediju veidi

Masu mediju veidi

Par medijiem plašā nozīmē tiek uzskatīti gan transportlīdzekļi, gan tehniski instrumenti, piemēram, pulksteņi, gan veselas sistēmas, kā, piemēram, sabiedriskā pārvalde un dzelzceļa tīkli. Jēdziena plašais lietojums apliecina to, ka mediji būtībā ir vide, kurā mēs dzīvojam, pret kuru mums ir attieksme un kura var mūs ietekmēt.

Mediji pilda ne tikai savus funkcionālos mērķus - tie sakārto, strukturē mūsu dzīvi. Ar pulksteņa palīdzību mēs veidojam noteiktu laika struktūru, automašīna un citi transporta līdzekļi savukārt dod iespēju strukturēt telpu. Tātad mediji ne tikai kalpo noteiktiem mērķiem – tie paši izvirza mērķus, kurus cilvēks apzināti vai neapzināti mēģina sasniegt. (Sinhart-Pallin,2001)

Attēls 

foto: fotoboy.lv

Taču parasti ikdienā mums ir šaurāks priekšstats par mediju jēdzienu, respektīvi, runa ir par masu medijiem jeb masu komunikācijas līdzekļiem. Mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi daudz sarežģītāka un kompleksāka - informācijas procesi vairs nenotiek tikai ar personīgu sociālu kontaktu palīdzību. Masu komunikācija plurālajā sabiedrībā garantē domu izteiksmes un informācijas brīvību, mediji nodrošina domu apmaiņu un atklātību. Bez masu komunikācijas nebūtu iespējama ne politika, ne ekonomika. Tiek minētas piecas pazīmes, kas raksturīgas masu komunikācijai:

  • tā ir tehniska (to nodrošina tehniski mediji);
  • tā ir netieša (tā nenotiek tiešā starppersonu kontaktā);
  • tā ir vienpusīga (komunikācija vērsta viena virzienā, proti, uz saņēmēju);
  • tā ir profesionāla (komunikators ir profesija);
  • tā vēršas pie klāt neesošas publikas (atšķirībā no skatītāju zāles teātrī).(Plaude,2003)

Dažādās zinātņu nozarēs, kā arī ikdienā jēdziens medijs tiek lietots vairākās nozīmēs un strukturēts grupās pēc dažādiem kritērijiem.

Plašākais dalījums ir:

  • dabiskie mediji: valoda, mīmika, žesti, simboli, rakstība;
  • mākslīgie jeb tehniskie mediji: tie, kuri informāciju uzkrāj atmiņā tēlu un/vai simbolu formā.

Savukārt tehniskos medijus mēdz iedalīt:

  • audiālie mediji – telefons, radio, CD, magnetofons, MP3 atskaņotājs u. c.
  • vizuālie mediji – fotogrāfija, mēmais kino, fakss, SMS u. c.;
  • audiovizuālie mediji – televizors, video, DVD, kinofilma u. c.;
  • informācijas tehnoloģijas – dators, internets u.c. (Sinhart-Pallin,2001)

Ir autori, kas kā atsevišķu mediju grupu min drukātos medijus - laikrakstus, žurnālus, grāmatas, komiksus u. c.(Куриллова,2005; Veinberga,2005)

Medijus iedala arī, par kritēriju izvēloties noteiktas zinātnes nozares specifiku:

  • komunikāciju zinātnē medijs ir zīme jeb simbols, kas reprezentē vēstījuma jēgu;
  • mācību procesā medijs ir pedagoģisks līdzeklis ar didaktisku vai audzinošu mērķi. (Plaude,2003)

Mācību procesā iesaistītos medijus iedala pēc šādiem kritērijiem:

  • mācīšanas un mācīšanās mediji (mediji, kurus izmanto skolotājs mācot, un mediji, kurus izmanto skolēni mācoties. Šie mediji lielākoties ir vieni un tie paši, piemēram, fotogrāfija, audio/video ieraksts, grāmata, tāfele. Varam runāt vienīgi par atšķirībām izmantošanas veidos un mērķos);
  • personīgie un „nepersonīgie” mediji (ar personīgajiem medijiem saprotot – valodu, mīmiku, žestus, kustības; ar „nepersonīgajiem” medijiem saprotot visus priekšmetiskos medijus, kurus izmanto informācijas nosūtīšanai vai prezentēšanai);
  • slēgtie un atvērtie mediji (slēgtie mediji informāciju pasniedz gatavu, tādu kā autors to ir pasniedzis, tur paliek maz vietas skolēna interpretācijai, pētīšanai, papildināšanai, labošanai, turpretī atvērtie mediji dod iespēju skolēnu aktivitātei, eksperimentēšanai, papildināšanai, labošanai);
  • mediji, kuri aktivizē uztveri, iztēli, domāšanu, piemēram, glezna, un mediji, kuri aktivizē reālu darbību, piemēram, dažādi instrumenti.(Zimmer,2005)

Medijus iedala arī pēc to radīšanas un uztveres veida:

  • primārie mediji – cilvēku nepastarpināto kontaktu līdzekļi, piemēram, teātris, deja, neverbālās izteiksmes formas u. tml.;
  • sekundārie mediji – tehniski radīti līdzekļi, piemēram, grāmatas, fotogrāfijas u. tml.;
  • terciālie mediji – līdzekļi, kas ir gan tehniski radīti, gan ar tehnikas palīdzību uztverti, piemēram, radio, televīzija u. tml.(Plaude,2003)

Masu medijus nosacīti iedala vecajos un jaunajos. Ar vecajiem masu komunikācijas līdzekļiem domājot laikrakstus, radio, televīziju, bet ar jaunajiem – digitāli elektroniskās komunikācijas formas. Teorētiski neizsmeļams visplašākais jauno mediju pārstāvis ir internets.

Tieši internetu jeb „tīklu“ uzskata par būtisku jaunumu mediju skaidrojumā. Internets atšķiras no visiem citiem medijiem, jo tas ir tā saucamā “konverģences jeb savienotā tehnoloģija”, kura rada jaunas komunikācijas iespējas un līdz ar to arī pārmaiņas sociālajās attiecībās un ir kļuvis par jaunā pasaules skatījuma simbolu.(Barsch, Erlinger,2002; Sinhart-Pallin,2001 )

Masu mediji savas izplatības un ietekmes dēļ kļūst par ievērojamu sabiedrības izglītības un audzināšanas faktoru. Taču jāatceras, ka medijiem nav atgriezeniskās saites ar cilvēku, tādēļ tie spēj realizēt tikai vienvirziena komunikāciju – no raidītāja pie publikas.(Veinberga,2005) Respektīvi, tradicionāli ar mediju starpniecību raidītās informācijas saņēmējs ir pasīvs. Pasivitāte izpaužas tādā ziņā, ka saņēmējs nevar ietekmēt informācijas saturu un formu. Informācija, kas tiek caur mediju nodota saņēmējam, būtībā ir gatavs produkts. Vienkāršākais piemērs šādai komunikācijas formai būtu glezna, avīze, grāmata, kas nonākusi mūsu rokās. Vēl kā piemēru šeit var minēt televīzijas darbu, kur televīzija darbojas kā informācijas sūtītājs jeb raidītājs, televizors kā medijs jeb starpnieks un skatītājs kā saņēmējs. Skatītājs neietekmē informācijas saturu, viņš to saņem gatavā veidā. Protams, šeit var būt izņēmumi, kad skatītājs tomēr ietekmē informācijas saturu, piemēram, tiešraidē zvanot uz studiju un izsakot savu viedokli vai sūtot vēstules. Bet šādos gadījumos tiek iesaistīti citi mediji un to jau vairs nevaram dēvēt par tradicionālo komunikācijas formu, te jārunā par interaktīvās komunikācijas iezīmēm. Interaktīvajā komunikācijā ar mediju starpniecību informācijas saņēmējs ir aktīvs, ar starpnieka jeb medija sniegtajām iespējām ietekmēt informācijas saturu un formu, izteikt savu viedokli par to, saņēmējs var vienlaicīgi kļūt arī par informācijas sūtītāju jeb raidītāju. Kā piemērs būtu minams interneta portālu darbs. Interneta portāls šeit ieņem primārā sūtītāja lomu, dators ir medijs jeb starpnieks, saņēmējs ir informācijas lietotājs, potenciālais ietekmētājs - papildinātājs, labotājs, pārsūtītājs -, tādējādi kļūstot vienlaicīgi arī par sūtītāju jeb sākumpunktu šajā komunikācijas shēmā.

Mediju instrumentālā funkcija un mērķa nostādne ir iesaistīta sabiedriskās komunikācijas sistēmā, kas arī ir faktiskā apkārtējā vide – visi sabiedriskie un privātie institūti, kas seko vienam informācijas uzdevumam. Mediji – radio un televīzija, preses un izdevniecību redakcijas, grāmatu gadatirgi utt. – nodarbojas ar tādu sadzīves pakalpojumu kā „informēšana”. Šī sistēma tiek plaši atbalstīta un par savu attīstību pateicas pastāvīgajiem tehnikas sasniegumiem. Līdz ar to mediju jēdzienam iezīmējas trīs līmeņi: komunikatīvi sociālais, politiski institucionālais un tehniskais ( Sinhart-Pallin,2001 ).

Mūsdienās sabiedrība ir nonākusi ciešā saistībā ar medijiem, informācijas apmaiņa un ražošana iegūst arvien lielāku izplatību, kas šodien liek pamatoti runāt par dzīvi “informācijas sabiedrībā”.

Tieši intelektuālais kapitāls ir informācijas sabiedrības dzinulis un mērķis – bagātības mērs ir cilvēka radošās spējas, nevis finansiālais kapitāls. Mūsdienās izveidojas jauna ekonomikas sistēma, kurā par vērtībām kļūst jēdzieni, idejas un veidoli, nevis lietas. Tiek uzskatīts, ka informācijas laikmetā īpašuma tiesības aizstāj iespējas piekļūt informācijai, piekļūt tīklam.

Jēdziens piekļuve līdz nesenam laikam tika lietots burtiskā nozīmē, taču 1990. gadā šis vārds pirmo reizi tika skaidrots kā termins, kas nosauc darbību. Tādējādi tika norādīts uz tā jauno, plaši lietoto nozīmi mūsdienu diskursā.(Rifkins,2004) Tagad tas ir kļuvis par vienu no biežāk lietotajiem jēdzieniem, kas apzīmē progresu, personīgā piepildījuma izjūtu un ietekmē cilvēku prātus tikpat spēcīgi kā doma par demokrātiju iepriekšējo paaudzi.