Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā, uzdevumu un testu atbildes ir sniegtas.

Tēmas saturs ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs orientēties komercdarbības juridiskās formās. Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām. Ja literatūrā ir atrodamas dažādas terminu definīcijas, tad tās visas ir sniegtas, lai skolotājs varētu izvēlēties audzēkņu sagatavotības līmenim, kā arī stundas mērķim piemērotākās definīcijas. Tēmas turpinājums ir sniegts 19.3 tēmā, kurā komercdarbības juridiskās formas paskaidrotas dziļāk, lai varētu spriest par to trūkumiem un priekšrocībām.  

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

„Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem.
 Saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību.” [1.p.3.]

„Uzsākot komercdarbību, jebkuram uzņēmējam ir jāizlemj, kāda tipa uzņēmums viņam būtu vispiemērotākais, tas ir, jāizvēlas vispiemērotākā uzņēmējdarbības forma. Šī izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem: pieejamiem resursiem, uzņēmējdarbības veida, dibinātāju skaita, esošās likumdošanas u.c.

Latvijas ekonomika ir jauktā ekonomika ar privātā un valsts sektora apvienojumu. Tā ir saimniecības veids, kas balstās uz brīvo tirgu, brīvu uzņēmējdarbību, ekonomisko iniciatīvu un nepilnīgu konkurenci. Noteikta tautsaimniecības daļa pieder privātpersonām, un to vada gan individuālas personas, gan personu grupas, tajā pašā laikā cita tautsaimniecības daļa pieder valstij vai vietējai pašvaldībai un atrodas to valdījumā.”[1.88.]

„Tiesiskā forma ir uzņēmuma ilgtermiņa lēmums, kas nosaka vairākus tā darbības aspektus – īpašnieku atbildību, peļņas sadali, pilnvaru sadali, kontroles formas un kapitāla piesaistīšanas veidus.” [1.89.]

„Uzņēmums ir uzņēmējsabiedrības struktūra, ko dibinājies viens īpašnieks (juridiska vai fiziska persona), kurš tās darbībai piešķir daļu sava īpašuma, izvēlas firmas nosaukumu, juridisko adresi, darbības profilu, pārvaldes formu un saņem peļņu, ko izmanto pēc saviem ieskatiem: uzņēmējsabiedrības kapitālu veido viena vai vairākas personas (dibinātāji – fiziskas vai juridiskas personas un tas sadalīts daļās (akcijās, pajās), par kuru īpašniekiem vēlāk var kļūt citas personas (dalībnieki – fiziskas vai juridiskas personas), kas kopā ar dibinātājiem risina sabiedrības pārvaldes un peļņas sadales jautājumus.” [1.93.]

„Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai”.[18.p.3.]

„Firma ir komercreģistrā ierakstīts komersanta nosaukums, ko tas izmanto komercdarbībā, slēdzot darījumus un parakstoties.” [26.p.3.]

Komeclikumā ir paredzētas piecas uzņēmējdarbības formas:

1.      Individuālais komersants (IK);

2.      Pilnsabiedrība (PS);

3.      Komandītsabiedrība (KS);

4.      Sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA);

5.       Akciju sabiedrība (AS); [1.99.] [2.133]

Shēma. Komercdarbības formas

Individuālais komersants. „Individuālais komersants ir fiziskā persona, kura kā komersants ierakstīta komercreģistrā”.[74.p.3.] Par individuālo komersantu komercreģistrā ierakstāmas šādas ziņas:
1) firma;
2) komersanta vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta;
3) juridiskā adrese;
4) filiāles firma, ja tā atšķiras no komersanta firmas, un tās juridiskā adrese. [8.p.3.]

Individuālais komersants – fiziska persona , kura kā ierakstīta  komercreģistrā.[4.157.]

 Uzņēmējsabiedrības ir fizisko vai juridisko personu apvienības uzņēmējdarbības veikšanai. Uzņēmējsabiedrību var nodibināt uz tās dibinātāju pieņemto statūtu vai noslēgto līgumu pamata, nosakot tajos uzņēmējsabiedrības un tās dalībnieku tiesības un pienākumus (arī atbildību par sabiedrības saistībām), pārvaldes kārtību.

Galvenās uzņēmējsabiedrības pazīmes ir šādas:

·                Vairāku personu piedalīšanās kapitāla sagādē, kuras ar to iegūst līdzīpašnieku statusu un tiesības;

·                Finansiālās drošības pieaugums pieaugšana , jo drošības pamats ir kļuvis plašāks;

·                Atbildība (darījumu vadības pilnvaras var būt vairākiem līdzīpašniekiem). [1,102]

Personālsabiedrības ir uzņēmēju (uzņēmumu) apvienība, kas izveidotas uz tās dibinātāju  (uzņēmēju) noslēgtā līguma pamata. [1.103.]

 Par personālsabiedrību komercreģistrā ierakstāmas šādas ziņas:
1) firma;
2) personālsabiedrības veids;
3) katra komandīta ieguldījuma summa un komandītu ieguldījumu kopsumma;
4) personālsabiedrības personiski atbildīgo biedru un komandītu vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta, bet juridiskajai personai — nosaukums, reģistrācijas numurs un juridiskā adrese;
5) personālsabiedrības biedru tiesības pārstāvēt personālsabiedrību atsevišķi vai kopīgi, norādot katra pārstāvēttiesīgā personālsabiedrības biedra vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu, bet juridiskajai personai — firmu, reģistrācijas numuru un juridisko adresi;
6) juridiskā adrese;
7) ja personālsabiedrība nodibināta uz noteiktu laiku vai noteikta mērķa sasniegšanai, — laiks, uz kādu tā nodibināta, vai mērķis;
8) filiāles firma, ja tā atšķiras no personālsabiedrības firmas, un tās juridiskā adrese.[8.p.3.]

Personālsabiedrība ir uz līguma pamata veidota vismaz divu fizisku vai juridisku personu tiesiska apvienība kopīgai ietekmei uz kopīgu mērķi. Personālsabiedrības priekšplānā stāv nevis kapitāla darbinieki, bet gan persona kā dalībnieks. Kapitāla piedalīšanās personu sabiedrībām nav obligāta.[  .lpp.2.]

Pilnsabiedrība ir personālsabiedrība, kuras mērķis ir komercsabiedrības veikšana, izmantojot kopīgu firmu, un kurā uz sabiedrības līguma pamata neierobežojot savu atbildību pret pilnsabiedrības kreditoriem, apvienojušās divas vai vairākas personas (biedri). [77.p.3.]

Pilnsabiedrība apvieno vairākus dalībniekus (uzņēmējus), kuri par sabiedrības saistībām atbild solidāri ar visu savu īpašumu proporcionāli sabiedrībā ieguldītajai daļai. [1.103.]

Pilnsabiedrība- personālsabiedrība, kurā uz sabiedrības līguma pamata ar neierobežotu atbildību pret tās kreditoriem apvienojušās 2 vai vairākas personas (biedri), lai veiktu komercdarbību, izmantojot kopīgu komersanta nosaukumu. [4.296.]

Komandītsabiedrība ir personālsabiedrība, kuras mērķis ir komercdarbības veikšana, izmantojot kopējo firmu, un kurā uz sabiedrības līguma pamata apvienojušās divas vai vairākas personas (biedri, ja vismaz viena sabiedrības biedra (komandīta) atbildība uz sabiedrības kreditoriem ir ierobežota ar viņa ieguldījuma apmēru, bet pārējo personiski atbildīgo sabiedrības biedru (komplementāru) atbildība nav ierobežota. [118.p.3.] Komandītsabiedrības biedru savstarpējās attiecības tiek noteiktas sabiedrības līgumā. [1.105.]

Komandītsabiedrība – līgumsabiedrība, kurā līdztekus dalībniekiem ar pilnu atbildību piedalās dalībnieki, kas savu atbildību ierobežo ar savas iemaksas apmēru.[5.42.]

Komandītsabiedrība - personālsabiedrība, kurā uz līguma pamata apvienojušās divas vai vairākas personas (biedri) ar mērķi veikt komercdarbību , izmantojot kopējo uzņēmuma nosaukumu. Tajā līdztekus piedalās vismaz viens sabiedrības kreditoriem ierobežo viņa ieguldījuma apmērs un personiski atbildīgie biedri ( komplementārie dalībnieki), kuru atbildība nav ierobežota. [ 4.184.]

Kapitālsabiedrība ir komercsabiedrība, kuras pamatkapitāls sastāv no daļu vai akciju nominālvērtību kopsummas. Kapitālsabiedrības ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrība.[134.p.3.] Kapitālsabiedrības dibinātāji ir personas, kuras iegulda savu īpašumu un iegūst kapitāla daļas vai akcijas. [1.106.]

Par kapitālsabiedrību komercreģistrā ierakstāmas šādas ziņas:
1) firma;
2) kapitālsabiedrības veids;
3) kapitālsabiedrības valdes locekļu, padomes locekļu (ja kapitālsabiedrībai ir izveidota padome) vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvieta un ieņemamais amats;
4) valdes locekļu tiesības pārstāvēt kapitālsabiedrību atsevišķi vai kopīgi;
5) pamatkapitāla lielums, atsevišķi norādot parakstītā un apmaksātā pamatkapitāla lielumu;
6) juridiskā adrese;
7) ja kapitālsabiedrība nodibināta uz noteiktu laiku, — laiks, uz kādu tā nodibināta;
8) filiāles firma, ja tā atšķiras no kapitālsabiedrības firmas, un tās juridiskā adrese. [8.p.3.]

Akciju sabiedrība ir atklāta sabiedrība, kuras akcijas var būt publiskas apgrozības objekts.[134.p.3.]

Akciju sabiedrība ir uzņēmējsabiedrība (statūtsabiedrība) ar juridiskas personas tiesībām, kuras pamatkapitālu veido, izlaižot par samaksu attiecīgu skaitu akciju vai obligāciju par to nominālo vērtību. [1.108.]

Akciju sabiedrība – Nepersoniska uzņēmējdarbības forma; sabiedrība, kuras pamatkapitālu veido tās dalībnieku – akcionāru – ieguldījumi akciju formā. Akcionārs atbild par saistībām proporcionāli savās akcijās apliecinātajam ieguldījumam, kam jābūt ne mazāk par 25% no akciju nominālvērtības, bet akciju izlaišanas gadījumā – jāpārsniedz to nominālvērtība. Pārvalda dalībnieku kopsapulce, uzraudzības padome un valde ( direkcija). [4.21.]

Akciju sabiedrība. Uzņēmējsabiedrība ar juridiskas personas tiesībām, kuras pamatkapitāls sastāv no akciju nominālvērtību kopsummas. Tās galvenās īpašības: 1) ierobežotā atbildība (īpašnieki var zaudēt vienīgi tik daudz naudas, cik ir ieguldījuši ); 2) viegli nodot tālāk īpašuma tiesības ( to var izdarīt, pārdodot akcijas); 3) uzņēmuma pastāvēšana nav atkarīga no akciju īpašnieku maiņas. [5.5.]

Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir uzņēmējsabiedrība ar juridiskas personas tiesībām. Tās pamatkapitālu veido dalībnieku ieguldītais īpašums – kapitāla daļas. [1,111]

„Sabiedrība ar ierobežotu atbildību ir slēgta sabiedrība, kuras daļas nav publiskās apgrozības objekts.”[134.p.3.]

SIA- uzņēmējdarbība , kuras pamatkapitālu (statūtu fondu) veido dalībnieku ieguldītais īpašums – kapitāla daļas. SIA raksturo 1) ierobežota atbildība; 2) daļas netiek publiski pārdotas; 3) uzņēmuma pastāvēšana nav atkarīga no daļu īpašnieku maiņas.[5.89]

SIA - Uzņēmuma juridiskā forma, kuras pamatkapitālu veido sabiedrības dalībnieku ieguldītais īpašums – kapitāla daļas. Kapitāla daļas netiek piedāvātas fondu biržā.[4.326.]

Latvijas Uzņēmumu reģistra un komercreģistra subjektu reģistrācijas dinamika sadalījumā pēc to uzņēmējdarbības formas (2004.-2010.)

[6.]

Aktīvo uzņēmumu skaits Latvijā. (%, 24.03.10)

Kā ir redzams pēc Lursoft statistikas datiem lielāko daļu Latvijas uzņēmējdarbības tirgū aizņem sabiedrība ar ierobežotu atbildību – 61%, otru vietu aizņem zemnieku saimniecības, tie sastāda 19 %.

Komerclikumā ir paredzētas piecas uzņēmējdarbības formas:

·         Individuālais komersants (IK);

·         Pilnsabiedrība (PS);

·         Komandītsabiedrība (KS);

·         Sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA);

·          Akciju sabiedrība (AS).

1.      Kas ir komercdarbība?

2.      Kas ir firma?

3.      Kas ir personālsabiedrība?

4.      Kas ir kapitālsabiedrība?

5.      Kādas komercdarbības formas ir paredzētas komerclikumā?

6.      Kas ir individuālais komersants?

7.      Kas ir akciju sabiedrība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, komandītsabiedrība, pilnsabiedrība?

1.      M. Rurāne Uzņēmējdarbības organizācija un plānošana – Biznesa augstskola Turība: Rīga 2002 – 330 lpp.

2.      A. Vedļa Ceļvedis uzņēmējdarbībā – Rīga 2002 – 490 lpp.

3.      Komerclikums

4.      Ekonomikas un finanšu vārdnīca- Norden AB, 2003 – 514 lpp.

5.      Ekonomisko terminu vārdnīca uzņēmējdarbībai – Rīga, 1997 – 111 lpp.

6.      www.lursoft.lv/lursoft-statistika/Uznemumu-registra-un-komercregistra-subjektu-registracijas-dinamika-sadalijuma-pec-to-uznemejdarbibas-formas

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā, uzdevumu un testu atbildes ir sniegtas.

Šī tēma ir loģisks 19.2. tēmas turpinājums. Tēmas saturs ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs orientēties ne tikai komercdarbības juridiskās formās, bet arī zinās to trūkumus un priekšrocības. 

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

20.2.1.1. Individuālais komersants

Individuālais komersants ir fiziskā persona, kura kā komersants ierakstīta komercreģistrā. [1; 74.pants]

Dibināšana – Dibināt Individuālo komersantu ir tiesības fiziskajai personai, kas veic saimniecisko darbību. Uzņēmējam ir pienākums pieteikt sevi ierakstīšanai komercreģistrā, ja gada apgrozījums no veiktās saimnieciskās darbības pārsniedz 200 000 latu vai tās veiktā saimnieciskā darbība atbilst komercaģenta darbībai vai māklera darbībai, vai arī tās veiktā saimnieciskā darbība atbilst šādām pazīmēm:

1)      gada apgrozījums no šīs darbības pārsniedz 20 000 latu;

2)      tā savas saimnieciskās darbības veikšanai vienlaikus nodarbina vairāk nekā piecus darbiniekus. [1; 75.pants]

Komercreģistrā jāiesniedz pieteikums, kurā jānorāda:

1)      individuālā komersanta vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu;

2)      individuālā komersanta firmu (nosaukumu);

3)      individuālā komersanta juridisko adresi; [1; 75.pants]

Pamatkapitāls – Nav noteikts.

Atbildība -

·         individuālais komersants, var slēgt darījumus, kas saistīti ar komercdarbību, kā arī būt prasītājs un atbildētājs tiesā. 

·         Individuālais komersants par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. [1; 76.pants]

Pārvalde – Lēmumus pieņem pats uzņēmējs (var nodarbināt darbiniekus).

Peļņas sadale – Visu peļņas summu iegūst individuālais komersants, kā arī viņam ir pienākums maksāt nodokļus valsts budžetā.

Līdzekļu piesaistīšana – Individuālais komersants var slēgt darījumus, kas saistīti ar komercdarbību, ņemt kredītus.

Personālsabiedrības:

20.2.1.2. Pilnsabiedrība

Pilnsabiedrība ir personālsabiedrība, kuras mērķis ir komercdarbības veikšana, izmantojot kopīgu firmu, un kurā uz sabiedrības līguma pamata, neierobežojot savu atbildību pret pilnsabiedrības kreditoriem, apvienojušās divas vai vairākas personas (biedri). [1; 77.pants]

Dibināšana – Uzņēmumu ieraksta komercreģistrā. Pieteikumā norāda: katra sabiedrības biedra vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvieta, juridiskai personai – nosaukums, reģistrācijas numurs, juridiskā adrese, sabiedrības firma, sabiedrības veids, sabiedrības juridiskā adrese, komercdarbības veidi. [1; 8.pants]

Pamatkapitāls- Nav.

Atbildība - Sabiedrības biedri par sabiedrības saistībām atbild kā kopparādnieki personiski ar visu savu mantu. Sabiedrības biedrs, kas iestājas jau pastāvošā sabiedrībā, atbild līdz ar pārējiem sabiedrības biedriem ar visu savu mantu, arī par tām sabiedrības saistībām, kuras radušās pirms viņa iestāšanās sabiedrībā. [1; 94.pants]

Konkurences aizliegums - Sabiedrības biedrs bez pārējo biedru piekrišanas nedrīkst slēgt darījumus sabiedrības komercdarbības nozarē vai būt personiski atbildīgs biedrs citā personālsabiedrībā, kura veic tādu pašu komercdarbību. Ja sabiedrības biedrs pārkāpj šā panta pirmās daļas noteikumus, sabiedrībai ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību vai attiecīgo darījumu atzīšanu par tādiem, kas noslēgti sabiedrības vārdā, un gūtā ienākuma vai prasījuma tiesību uz to nodošanu sabiedrībai. Par šādas prasības celšanu lemj pārējie sabiedrības biedri. [1; 82.pants]

Biedru tiesības –

·         Visiem sabiedrības biedriem ir tiesības un pienākumi piedalīties sabiedrības lietvedībā. Sabiedrības lietvedība var būt uzticēta vienam, vairākiem vai visiem sabiedrības biedriem. Ja lietvedība uzticēta vienam sabiedrības biedram, tad pārējie biedri lietvedībā nepiedalās. Ja lietvedība ir uzticēta visiem, katram no viņiem ir tiesības rīkoties vienpersoniski, ja citi pret to neiebilst.

·         katrs sabiedrības biedrs jebkurā laikā var pārliecināties par sabiedrības lietu gaitu, ieskatīties sabiedrības grāmatvedības un citos dokumentos, kā arī izgatavot sev pārskatu par sabiedrības mantas stāvokli, bilanci un gada pārskatu. [1; 83.pants]

Lēmuma pieņemšana –

·         Lēmuma pieņemšanai nepieciešama visu to sabiedrības biedru piekrišana, kuriem ir tiesības attiecīgo lēmumu pieņemt.

·         Ja sabiedrības līgums noteic, ka lēmums jāpieņem ar balsu vairākumu, tad šaubu gadījumā vairākumu nosaka pēc sabiedrības biedru skaita. [1; 87.pants]

Peļņas sadale – Sabiedrības peļņa un zaudējumi tiek sadalīti biedriem proporcionāli viņu ieguldījuma (kapitāla) daļām sabiedrībā. Katram sabiedrības biedram aprēķināto peļņas daļu pievieno viņa ieguldījuma (kapitāla) daļai, turpretī zaudējumu gadījumā viņa ieguldījuma (kapitāla) daļu samazina par aprēķināto zaudējumu daļu. [1; 88.pants]

Sabiedrības izbeigšanās un sabiedrības biedra izstāšanās pamati -
 Sabiedrība izbeidzas:

·         izbeidzoties laikam, uz kādu nodibināta;

·          ar sabiedrības biedru lēmumu;

·         uzsākot bankrota procedūru;

·         ar tiesas nolēmumu.

Ja sabiedrības līgumā nav noteikts citādi, sabiedrības biedra izstāšanās pamats ir:

·         sabiedrības biedra nāve;

·         sabiedrības biedra atzīšana par maksātnespējīgu;

·         sabiedrības biedra uzteikums;

·         sabiedrības biedra izslēgšana;

·          citi sabiedrības līgumā minētie pamati.

[1; 97.pants]Pēc sabiedrības izbeigšanās notiek sabiedrības likvidācija, izņemot gadījumu, kad sabiedrības līgumā noteikts citāds galīgās norēķināšanās veids vai arī sabiedrība atzīta par maksātnespējīgu. [1; 106.pants]

20.2.1.3. Komandītsabiedrība

Komandītsabiedrība ir personālsabiedrība, kuras mērķis ir komercdarbības veikšana, izmantojot kopēju firmu, un kurā uz sabiedrības līguma pamata apvienojušās divas vai vairākas personas (biedri), ja vismaz viena sabiedrības biedra (komandīta) atbildība attiecībā uz sabiedrības kreditoriem ir ierobežota ar viņa ieguldījuma apmēru, bet pārējo personiski atbildīgo sabiedrības biedru (komplementāru) atbildība nav ierobežota. [1; 118.pants]

Dibināšana - Ieraksta komercreģistrā. Pieteikumā norāda: katra sabiedrības biedra vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvieta, juridiskai personai – nosaukums, reģistrācijas numurs, juridiskā adrese; sabiedrības firma; sabiedrības veids; sabiedrības juridiskā adrese; komercdarbības veidi, ieguldījumu summa un komandīta ieguldījumu summa. [1; 119.pants]

Pamatkapitāls - Nav.

Pārvalde - Komandītiem nav tiesības piedalīties sabiedrības lietvedībā, nav tiesības iebilst pret komplementāru rīcību, izņemot gadījumus, kad šī rīcība pārsniedz sabiedrības parasti veiktās komercdarbības ietvarus. [1; 121.pants]

Peļņas sadale - Pēc nodokļu nomaksas, peļņa un zaudējumi tiek sadalīti biedriem proporcionāli viņu ieguldījumam. [1; 124.pants]

Atbildība - Komandīts sabiedrības kreditoriem atbild sava ieguldījuma apmērā līdz ieguldījuma izdarīšanai. Šāda atbildība ir izslēgta, tiklīdz ieguldījums ir veikts. [1; 127.pants]

20.2.1.4. Kapitālsabiedrības

- Kapitālsabiedrība ir komercsabiedrība, kuras pamatkapitāls sastāv no pamatkapitāla daļu vai akciju nominālvērtību kopsummas. Kapitālsabiedrība iekļauj sevī:

·         Sabiedrība ar ierobežotu atbildību(SIA) - slēgta sabiedrība, kuras daļas nav publiskās apgrozības objekts;

·         Akciju sabiedrība(AS) - atklāta sabiedrība, kuras daļas (akcijas) var būt publiskās apgrozības objekts. [1; 134.pants]

Dibināšana -

Dibinot sabiedrību, dibinātāji veic šādas darbības:
1) izstrādā un paraksta sabiedrības dibināšanas dokumentus (līgums un statūti);
2) izveido sabiedrības pārvaldes institūcijas un, ja tas ir sabiedrībā paredzēts, ieceļ revidentu;

3) apmaksā pamatkapitālu noteiktā apmērā, organizē dibinātāju naudas iemaksu noguldīšanu bankā un saņem izziņu par izdarīto ieguldījumu;
4) organizē mantiskā ieguldījuma novērtēšanu (ja tiek izdarīts mantiskais ieguldījums);
5) samaksā valsts nodevu par ierakstīšanu komercreģistrā un maksu par reģistra ierakstu izsludināšanu;
6) iesniedz komercreģistra iestādei pieteikumu. [1; 141.pants]

Dibināšanas līgumā norāda:
1) ziņas par dibinātājiem:
a) fiziskai personai— vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu,
b) juridiskajai personai — nosaukumu, reģistrācijas numuru, juridisko adresi, tā pārstāvja vārdu, uzvārdu, personas kodu, amatu un dzīvesvietu, kurš juridiskās personas vārdā paraksta dibināšanas līgumu;
2) sabiedrības firmu;
3) sabiedrības pamatkapitāla lielumu, daļu skaitu un nominālvērtību;
4) katra dibinātāja parakstītā pamatkapitāla un līdz reģistrācijai apmaksājamā pamatkapitāla lielumu, apmaksas kārtību un termiņus;
5) katram dibinātājam pienākošos daļu skaitu atbilstoši tā parakstītā pamatkapitāla daļai;
6) to daļu skaitu un nominālvērtību summu, kuras, dibinot sabiedrību, tiek apmaksātas ar mantisko ieguldījumu, norādot katru mantiskā ieguldījuma priekšmetu un katras tās personas vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu, kura uzņemas saistības izdarīt mantisko ieguldījumu;
7) dibināšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un segšanas kārtību;
8) jebkurus īpašus pienākumus, tiesības vai priekšrocības, kas sabiedrības dibināšanas laikā piešķirtas personai, kura piedalījusies sabiedrības dibināšanā;
9) sabiedrības valdes locekļu vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu;
10) sabiedrības padomes locekļu vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu (ja sabiedrībai ir padome);  
11) revidenta vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu, ja revidents ir sabiedrībā paredzēts;
12) citus noteikumus, ko dibinātāji uzskata par būtiskiem un kas nav pretrunā ar likumu. [1;143.pants]

Sabiedrības statūtos norāda:
Sabiedrības firmu, sabiedrības darbības termiņu vai mērķi, pamatkapitāla lielumu, daļu skaitu un nominālvērtību,  sabiedrības valdes skaitlisko sastāvu, nosakot valdes locekļu tiesības pārstāvēt sabiedrību atsevišķi vai kopīgi, sabiedrības padomes skaitlisko sastāvu, īpašus daļu atsavināšanas noteikumus (ja tādi paredzēti) un citu būtiskus noteikumus. Papildus norada dažādas akciju kategorijas, sabiedrības galvenos komercdarbības veidus. [1; 144.pants]

20.2.1.5. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību. (SIA)

Pamatkapitāls - Sabiedrības ar ierobežotu atbildību minimālais pamatkapitāla lielums ir 2000 latu. [1; 185.pants]. Skatīt grozījumus Komerclikumā 2. jautājumā.

Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai pamatojoties uz dalībnieku sapulces lēmumu, kurā noteikti pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumi. Lēmums par pamatkapitāla izmaiņām ir pieņemts, ja par to nobalso klātesošie dalībnieki ar ne mazāk par divām trešdaļām balsu, ja statūtos nav noteikts lielāks balsu skaits.

Sabiedrības pārvaldes institūcijas

-                                              dalībnieku sapulce;

-                                              valde;

-                                              padome (ja tāda izveidota). [1; 209.pants]

Dalībnieku sapulce lemj par:

-          apgrozījumi statūtos;

-          pamatkapitāla palielināšana vai samazināšana

-          padomes locekļu ievēlēšana, atsaukšana;

-          valdes locekļu ievēlēšana, atsaukšana;

-          gada pārskata un peļņas apstiprināšana;

-          revidenta, kontroliera un likvidatora ievēlēšana, atsaukšana;

-          lēmums pašdarbības izbeigšanu, turpināšanu, reorganizāciju; -citi jautājumi saskaņā ar statūtiem. [1; 210.pants]

Valde – ievēl uz 3 gadiem, vada un pārstāv sabiedrību.

Valdei ir pienākums sniegt ziņas dalībnieku sapulcei par noslēgtajiem darījumiem starp sabiedrību un dalībnieku, padomes locekli vai valdes locekli. Valdei ir pienākums ne retāk kā reizi ceturksnī iesniegt padomei pārskatu par sabiedrības darbību un finansiālo stāvokli, kā arī nekavējoties ziņot padomei par sabiedrības finansiālā stāvokļa pasliktināšanos vai citiem ar sabiedrības komercdarbību saistītiem būtiskiem apstākļiem.

Kārtējo dalībnieku sapulci sasauc valde vismaz reizi gadā, lai tā apstiprinātu gada pārskatu, pieņemtu lēmumu par peļņas sadali un ievēlētu revidentu. [1; 221.pants]

Peļņas sadale - Par peļņas sadali lemj dalībnieku sapulce pēc sabiedrības gada pārskata apstiprināšanas. [1; 210.pants]

Atbildība - Atbild tikai ar SIA ieguldīto kapitālu. [1; 212.pants]

20.2.1.6. Akciju sabiedrība. (AS)

Pamatkapitāls –

Pamatkapitāls nedrīkst būt mazāks par 25000 latu Statūtos noteiktais pamatkapitāls, dibinot sabiedrību, apmaksājams pilnībā ne vēlāk kā gada laikā no dibināšanas līguma parakstīšanas dienas. [1; 225.pants]

Akcija –

Akcija ir vērtspapīrs, kas apliecina akcionāra līdzdalību sabiedrības pamatkapitālā un dod viņam tiesības atbilstoši attiecīgās akcijas kategorijai piedalīties sabiedrības pārvaldē, saņemt dividendi un sabiedrības likvidācijas gadījumā — likvidācijas kvotu. Akcija nav dalāma.

Sabiedrība var emitēt konvertējamas obligācijas, kuras obligacionārs noteiktā termiņā ir tiesīgs apmainīt pret šīs sabiedrības akcijām. (Obligācija - parāda vērtspapīrs, ar kuru tās emitents apsolās obligācijas īpašniekam atmaksāt tās pilno vērtību)

 Balsstiesības dod apmaksāta akcija. [1; 226.pants]

Sabiedrības pārvaldes institūcijas –

-          akcionāru sapulce;

-          padome;

-          valde. [1; 266.pants]

Sapulce:

-          lemj par gada pārskatu;

-          aizvadītā gada peļņas izlietošanu;

-          padomes locekļu, kontrolieru un likvidatoru ievēlēšana, atsaukšana;

-          statūtu grozīšana;

-          ceļ prasību pret valdes, padomes locekļiem, revidentu;

-          pamatkapitāla palielināšana vai samazināšana;

-          sabiedrības vērts papīru emisija un konversija;

-          atlīdzības noteikšana padomes locekļiem un revidentam;

-          sabiedrības darbības izbeigšana, turpināšana, reorganizācija; [1; 268.pants]

Padome – sabiedrības pārraudzības institūcija, kas pārstāv akcionāru intereses sapulču starplaikā un uzrauga valdes darbību.

-          Ievēl un atsauc valdes locekļus, uzrauga valdes darbību;

-          Uzrauga a/s lietu kārtošanu;

-          Uzskata gada pārskatu un valdes priekšlikumu par peļņas izlietošanu un iesniedz tos akcionāru sapulcei;

-          Pārstāv a/s tiesā;

-          Sagatavo jautājumus akcionāru pilnsapulcei. [1; 292.pants]

Valde – sabiedrības izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību atbild par komercdarbību, grāmatvedību, pārvalda mantu un rīkojas ar sabiedrības līdzekļiem atbilstoši likumiem , statūtiem, akcionāru sapulces lēmumiem. [1; 301.pants]

20.2.1.7. Kapitālsabiedrības darbības izbeigšanas pamats

Kapitālsabiedrības darbība izbeidzas:
1) ar dalībnieku lēmumu;
2) ar tiesas nolēmumu;
3) uzsākot bankrota procedūru;
4) izbeidzoties statūtos noteiktajam termiņam (ja sabiedrība bija dibināta uz noteiktu termiņu);
5) sasniedzot statūtos noteiktos mērķus (ja sabiedrība bija dibināta noteiktu mērķu sasniegšanai); [1; 312.pants]

Sabiedrības atlikusī manta tiek sadalīta starp dalībniekiem saskaņā ar likvidatora sastādīto mantas sadales plānu proporcionāli katra dalībnieka daļai, ja dibināšanas dokumentos nav noteikts citādi. [1; 328.pants]

Pēc sabiedrības atlikušās mantas sadales likvidators iesniedz komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidācijas pabeigšanu. Pieteikumam pievieno likvidācijas slēguma finansu pārskatu un sabiedrības atlikušās mantas sadales plānu, kā arī revidenta atzinumu (ja tika veikta revidenta pārbaude). [1; 330.pants]

20.2.2.1. Grozījumi par SIA dibināšanas pamatkapitāla lieluma izmaņām

 15.aprīlī 2010. gadā, trešajā lasījumā pieņēma grozījumus Komerclikumā. Tie paredz, ka turpmāk fiziskas personas sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) varēs dibināt ar pamatkapitālu viens lats. Pamatkapitāls laika gaitā būs jāpalielina līdz 2000 latiem.

Saeima atbalstīja priekšlikumu, ka, dibinot SIA ar atvieglotiem nosacījumiem, valsts nodeva par reģistrēšanu un publicēšanu "Latvijas Vēstnesī" būs jāmaksā nepilnā apmērā, sedzot tikai pakalpojuma pašizmaksu.

SIA ar atvieglotajiem nosacījumiem varēs dibināt ne vairāk kā piecas fiziskas personas, un valdē varēs darboties tikai uzņēmuma īpašnieki. Vienlaikus persona varēs darboties tikai vienā uzņēmumā, kas izveidots ar īpašiem pamatkapitāla nosacījumiem.

Katru gadu no SIA peļņas vismaz 25 procenti būs jāieskaita obligātajā rezervē, kas paredzēta pamatkapitāla palielināšanai vai zaudējumu segšanai. Lai izmaksātu dividendes no peļņas, vispirms ceturtā daļa peļņas būs jāieskaita obligātajā rezervē.

Likumā arī ietverta norma, kas aizsargā šāda SIA partnerus un kreditorus. Ja SIA kļūs maksātnespējīga pirms pamatkapitāls ir sasniedzis 2000 latus, uzņēmuma īpašnieki solidāri atbildēs par starpību. Respektīvi, ja SIA tiek dibināts ar viena lata pamatkapitālu un divu gadu laikā pamatkapitāls palielināts līdz 1500 latiem, bankrota gadījumā uzņēmuma īpašnieki kreditoriem atbildēs ar visu pamatkapitālu un vēl 500 latiem no savas mantas.

20.2.2.2. Grozījumi par zemnieku saimniecību komerciālas formas izmaiņu

Pieņemot Komerclikumu, tika sakārtota normatīvā bāze komercsabiedrībām, bet zemnieku saimniecību turpmāko statusu tas neskāra. Likums „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu”, kas jau kopš 1992. gada reglamentē zemnieku saimniecību darbību, daudzējādā ziņā ir novecojis un ir nepieciešams to mainīt, kā arī daudzām zemnieku saimniecībām ir vienādi nosaukumi. Ministru kabinetā jau ir pieņemts un uz Saeimu nosūtīts projekts jaunam likumam – Zemnieku un zvejnieku saimniecību likums. Likums nosaka, ka zemnieku saimniecība ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kuras komercdarbības joma galvenokārt ir lauksaimniecība. Ja likums tiks pieņemt redakcijā, kādā tā ir šobrīd, tad zemnieku saimniecību īpašniekiem līdz 2010. gada 30. jūnijam jāizlemj, kādā statusā saimniecībai turpmāk darboties un likuma Pārejas noteikumi piedāvā izvēlēties vienu no šādiem variantiem:

• Pieteikt savu uzņēmumu ierakstīšanai komercreģistrā kā SIA.
• Pārveidoties par cita veida komercsabiedrību.
• Kļūt par individuālo komersantu.

Veikt zemnieku saimniecības likvidāciju.

Individuālais komersants

Priekšrocības:

1.      Individuālo komersantu var dibināt fiziska persona. Tas ir priekšrocība, jo uzsākot uzņēmējdarbību topošie uzņēmēji ļoti bieži  sastopas ar sarežģītu dibināšanas sistēmu un juridiskas personas nepieciešamību. Tādēļ, kamēr uzņēmums atrodas bērnības stadijā un tikai sāk attīstīties vadībai ir vieglāk tikt galā ar dokumentāciju.

2.      No pirmā punktā minēta izriet otra priekšrocība. Dibinot IK, komercreģistrā jāiesniedz pieteikums, kurā jānorada tikai visnepieciešamus datus. Līdz ar to sarežģīta administratīvā vide ir daudz vieglāk nokārtojama.

3.      Nav noteikts pamatkapitāla lielums. Šī priekšrocība arī atvieglo uzņēmuma dibināšanu.

4.      Lēmumu, kas attiecas uz peļņas sadali, pieņem tikai un vienīgi uzņēmuma īpašnieks.

Trūkumi:

1.      Individuālais komersants par uzņēmuma saistībām atbild ar visu savu mantu.

Pilnsabiedrība

Priekšrocības:

1.      Nav noteikts pamatkapitāla lielums.

2.      Sabiedrības biedri par saistībām atbild kā kopparādnieki. Tas nozīme, ka likvidācijas gadījuma norēķināties par visām saistībām būs pienākums visiem biedriem kopā, nevis vienai noteiktai personai.

3.      Sabiedrības biedriem jāpiedalās lietvedībā. Tādēļ sabiedrībā radušos jautājumus biedri atrisina piedaloties sapulcēs un veicot balsošanu.

Trūkumi:

1.      Sabiedrības biedri atbild ar visu savu mantu.

Komandītsabiedrība

Priekšrocības:

1.      Nav noteikts pamatkapitāla lielums.

2.      Komandīts atbild atbilstoši sava ieguldījuma apjomā.

Trūkumi:

1.      Komandītiem nav tiesības piedalīties sabiedrības lietvedībā. Tādēļ tiem nav tiesības risināt radušos jautājumos un pieņemt lēmumus pašiem.

Sabiedrība ar ierobežotu atbildību

Priekšrocības:

1.      Pamatkapitāla lielums ir 2000 latu, taču saskaņā ar 15. aprīlī 2010. gada pieņemtiem komerclikuma grozījumiem, no 1. maija 2010. gada dibinot SIA, pamatkapitālā pirmā iemaksa minimāli sastādīs 1 latu.

2.      Atbild tikai ar SIA ieguldīto mantu. Tas nozīme, ka likvidējot uzņēmumu īpašnieku personīga mantu nebūs skarta.

Trūkumi:

1.      Diezgan sarežģīta administratīva vide.

Akciju sabiedrība

Trūkumi:

Liels pamatkapitāls. Kaut pamatkapitālu var apmaksāt gada laikā no brīža, kad dibināšanas līgums bija parakstīts, tas ir diezgan sarežģīti tikko dibinātām uzņēmumam atrast nepieciešamo summu.

Secinājumi: vispiemērotākā uzņēmējdarbības forma uzsākot komercdarbību ir individuālais komersants, jo dibinot uzņēmumu nav nepieciešams pamatkapitāls un salīdzinot ar citām uzņēmējdarbības formām dibināšanas procedūra ir daudz vieglāka. Taču topošiem uzņēmējiem jāuzmanas ņēmot saistības, jo neizmaksāšanas gadījumā īpašniekam būs jāizmaksa parādu no savas mantas.

Taču, ņemot vērā 15.04.2010. gadā pieņemtus komerclikumā grozījumus par SIA pamatkapitālu, iespējams, izdevīgāk ir dibināt SIA, jo pēc jaunajiem grozījumiem pamatkapitālā lielums minimāli ir 1 lats ar vēlāko tālāko iemaksāšanu. Kā arī likvidācijas gadījumā SIA īpašnieks atbildēs tikai ar ieguldīto mantu, nevis ar savu privāto mantu.

1.tabula. IK priekšrocības un trūkumi [6.]

2. tabula. SIA priekšrocības un trūkumi [6.]

3. tabula. AS priekšrocības un trūkumi [6.]

4. tabula. Personālsabiedrības priekšrocības un trūkumi [6.]

1.      Kādi likumi regulē uzņēmejdarbību Latvijas Republikā?

2.      Kādas uznēmējdarbības formas nosaka Komerclikums?

3.      Vai dibinot uzņēmumu ir nepieciešams ierakstīt to komercreģistrā? Vai dažādām uzņēmējdarbības formām dibināšanas procedūrā  nepieciešamie dokumenti ir atšķirīgi vai vienādi?

4.      Kas ir personālsabiedrības? Vai personālsabiedrībām ir noteikts pamatkapitāls?

5.      Kas ir kapitālsabiedrības?

6.      Ar ko Sabiedrība ar ierobežotu atbildību atšķīrās no akciju sabiedrības?

7.      Kā notiek peļņas sadale dažādās uznēmējdarbības formās?

8.      Kura uzņēmējdarbības forma paredz vislielāko atbildību par savām saistībām?

9.      Kādu pamatkapitālu komerclikums nosaka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, ņemot vērā jaunus grozījumus Komerclikumā?

Tests (pareizas atbildes ir pasvītrotas)

1.      Kurš no komersantiem uzņemas pilnu materiālu atbildību?

a.       individuālais komersants;

b.      sabiedrība ar ierobežotu atbildību;

c.       komanditsabiedrība;

d.      akciju sabiedrība.

2.      Kas ir individuālais komersants (IK)?

a.       fiziska persona, kura gūst ienākumus;

b.      fizisku personu apvienība, kura ierakstīta komercreģistrā;

c.       fiziska persona, kura ierakstīta komercreģistrā.

3.      Kādā gadījumā fiziskai personai jāreģistrējas komercreģistrā kā individuālajam komersantam?

a.       gada apgrozījums pārsniedz 20000 Ls, nodarbināti vairāk nekā 10 darbinieki;

b.      gada apgrozījums pārsniedz 10000 Ls, nodarbināti vairāk nekā 5 darbinieki;

c.       gada apgrozījums pārsniedz 20000 Ls, nodarbināti vairāk nekā 5 darbinieki.

4.      Kā individuālais komersants atbild par savām saistībām?

a.       ar visu savu mantu;

b.      ar komercdarbībai nodalītu mantu;

c.       atbild tikai par nodokļiem.

5.      Vai SIA ir atklāta kapitālsabiedrība?

a.       jā

b.      nē

6.      Dibinot SIA, vienas kapitāla daļas vērtību nosaka

a.       sabiedrības dibinātāji;

b.      Komerclikums;

c.       komercreģistra eksperts;

d.      uzņēmuma kreditori.

7.      SIA dibinātājs atbild un riskē

a.       ar visu savu īpašumu;

b.      ar uzņēmumā ieguldīto īpašumu;

c.       ar savu peļņas daļu;

d.      ar savu algu.

8.      SIA peļņu sadala

a.       visiem dalībniekiem vienādās daļās;

b.      katram dalībniekam proporcionāli viņa ieguldījumam;

c.       dalībniekiem savstarpēji vienojoties;

d.      katram dalībniekam proporcionāli viņa ieguldītajam darbam.

9.      Personālsabiedrības veids, kurā visiem dalībniekiem ir vienādas tiesības, un visi dalībnieki uzņemas pilnu un solidāru atbildību par sabiedrības saistībām, ir

a.       komandītsabiedrība;

b.      SIA;

c.       akciju sabiedrība;

d.      pilnsabiedrība.

10.  Kāda ir pilnsabiedrības personu atbildība pret kreditoriem?

a.       ierobežota;

b.       neierobežota.

11.  Kā sadala peļņu pilnsabiedrībā?

a.       atbilstoši sabiedrībā ieguldītām daļām;

b.      atbilstoši veiktā darba apjomam.

12.  Vai AS ir kapitālsabiedrība?

a.       jā

b.      nē

13.  Bankas minimālais dibināšanas pamatkapitāls ir:

a.       25 000,- LVL

b.      5 000 000,- LVL

c.       5 000 000,- EUR

14.  Visas ziņas par jauna uzņēmuma reģistrēšanu tiek publicēti laikrakstā:

a.       „Diena”

b.      „Latvijas Neatkarīgā avīze”

c.       „Latvijas Vēstnesis”

1.      Komerclikums -http://www.likumi.lv/doc.php?id=5490, -skatīts 2010. 24. aprīlī

2.      Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likums  http://www.likumi.lv/likumi.php?order=alpha&sort_by=title&set_filter_char=K&sort_dir=asc,- skatīts 2010. 24. aprīlī

3.      Lursoft statistika - http://www.lursoft.lv/lursoft-statistika/Registreto-un-likvideto-Uznemumu-registra-un-Komercregistra-subjektu-sadalijums-pec-to-uznemejdarbibas-formas&id=21, skatīts 2010.24. aprīlī

4.      Likums "Par uzņēmējdarbību"- http://www.likumi.lv/doc.php?id=72601,-skatīts 2010. 3.maijā.

5.      Latvijas Republikas Ekonomikas Ministrija.-http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=17800,- skatīts 2010. -10.maijā.

6.      Komercdarbības tiesisko formu klasifikācija.: http://www.macies.celotajs.lv/publ/learn/howtostart-lv/html/ch01s04.html –Skatīts 15.05.2010.

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās uzņēmuma līdzekļu (aktīvu) iedalījumu, to iespējamo struktūru atkarībā no nozares, kurā strādā uzņēmums.

Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Uzņēmuma  līdzekļi (aktīvi)  ir līdzekļi, kurus uzņēmums ieguvis savā valdījumā ar nodomu, ka tie dos turpmāku labumu. Līdzekļus atkarībā no tā, cik ilgi paredzēts, ka tie atradīsies uzņēmuma rīcībā, iedala:

1.      Ilgtermiņa ieguldījumos;

2.      Apgrozāmajos līdzekļos.

Ilgtermiņa ieguldījumi – līdzekļi, kas paredzēti ilgstošai lietošanai vai ieguldīti ilglietojamā īpašumā. To līdzdalība uzņēmuma saimnieciskā darbībā ilgst vairākus gadus. Saimnieciskā darbībā šie ieguldījumi pakāpeniski nolietojas un zaudē savu vērtību . Šo vērtības samazinājumu katru gadu iekļauj saimnieciskās darbības izdevumos.

Šinī grupā neiekļauj līdzekļus, Kas saimniecisko darbību ietekmē tikai vienu gadu.

Ilgtermiņa ieguldījumi iedalās:

1.      Nemateriālie ieguldījumi – līdzekļi, kuriem nav fiziskas taustāmas formas, bet uzņēmumam tie spēj dot ienākumus. Tās ir tiesības izmantot izgudrojumus, patentus, licences, nomas tiesības.

2.      Ieguldījuma īpašumi- uzņēmumam pieder aktīvi, kurus neizmanto pamatdarbībā- dzīvojamas ēkas, atpūtas bāzes un tml.;

3.      Bioloģiskie aktīvi - uzņēmumam pieder „dzīvi” aktīvi- cālīši, sivēntiņi, kuri vēl nav sasnieguši reproduktīvo vecumu;

4.      Pamatlīdzekļi – līdzekļi, kuri paredzēti izmantošanai produkcijas ražošanā, pakalpojumu sniegšanā, administrācijas vajadzībām un kuru lietošanas termiņš ilgāks par vienu gadu (zeme, ēkas, būves, tehnoloģiskās iekārtas un mašīnas, inventārs). Tie nav paredzēti pārdošanai.

5.      Ilgtermiņa finanšu ieguldījumi – līdzekļu ieguldījumi citu uzņēmumu kapitālos un tiem izsniegtie aizdevumi ar nolūku gūt peļņu vai kontroli par citu uzņēmumu (akciju, līdzdalības daļu iegāde).

Apgrozāmie līdzekļi – līdzekļi, kurus paredzēts pārvērst naudā, pārdot vai izlietot tuvāko 12 mēnešu laikā vai parastā saimnieciskās darbības ciklā. Tie ir:

1.      Krājumi – izejvielas, materiāli, ko paredzēts izlietot produkcijas ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai, kas paredzēti pārdošanai. Nepabeigtā ražošana – ražojumi, kuri nav izgājuši visu ražošanas ciklu. Gatavie ražojumi – izstrādājumi, kuri uzņēmumā izgājuši visu ražošanas ciklu.

2.      Debitori (prasības) – citu personu parādi par precēm, pakalpojumiem u.c. Debitori rodas pārdot produkciju, sniedzot pakalpojumus, bet nesaņemot par to samaksu, kā arī uzņēmuma dibināšanas brīdī dibinātajiem neieguldot kapitāla pilnu summu (daļu).

Nākamo periodu izdevumi – maksājumi, kas notikuši pārskata periodā, bet pēc ekonomiskās būtības attiecas uz nākamiem periodiem (piemēram, 2010.g. decembrī apmaksa ofisa īri par visu 2011.g.) Šādus izdevumus nedrīkst parādīt pārskata perioda izmaksās, tos rāda pie debitoriem, jo uzņēmumam ir prasības par apmaksātiem, bet vēl nesaņemtiem pakalpojumiem.

3.      Vērtspapīri un īstermiņa līdzdalība kapitālos – vērtspapīri, kurus paredzēts pārdot gada laikā, lai gūtu peļņu starpības veidā starp iegādes un pārdošanas vērtību kā arī līdzekļu ieguldījumi citos uzņēmumos.

4.      Naudas līdzekļi – skaidra nauda uzņēmuma kasē un banku kontos.

Tātad, uzņēmuma bilances AKTĪVS ( uzņēmuma līdzekļi) sastāv no:

Apgrozāmie līdzekļi atrodas pastāvīgā kustībā, veicot nepārtrauktu riņķojumu, pārvietojoties no krājumiem uz ražošanas sfēru, tad uz apgrozības sfēru un atpakaļ. Šo procesu sauc par apgrozāmo līdzekļu apriti. Apgrozāmo līdzekļu aprites būtiskākās īpatnības ir šādas:

·         tie piedalās tikai vienā ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas ciklā;

·         tie pilnībā ietilpst ražotās produkcijas vai sniegto pakalpojumu ražošanas izmaksās;

·         tie tiek kompensēti pilnīgi pēc ražotās produkcijas realizācijas.

Jo ātrāk apgrozāmie līdzekļi veic šo apriti, jo mazāk to nepieciešams ražošanas programmas izpildei, jo lielāku peļņu iespējams gūt ar tiem pašiem līdzekļiem. Katrā AL aprites ciklā veidojas noteikts pievienotās vērtības lielums. Jo ātrāka būs līdzekļu aprite, jo lielāka pievienotā vērtība tiks radīta ar tiem pašiem līdzekļiem un uzņēmējs gūs lielāku peļņu. Uzņēmuma līdzekļu aprites paātrināšana ir viens no svarīgākajiem faktoriem peļņas palielināšanā. Lai paātrinātu uzņēmuma līdzekļu apriti, jāsaīsina gan ražošanas laiks, gan resursu pirkšanas un gatavās produkcijas realizācijas laiks. Ražošanas (pakalpojumu sniegšanas) laika saīsināšanas ceļi:

·         jaunas tehnikas un tehnoloģiju ieviešana, kas saīsina tehnoloģisko procesu norises laiku;

·         darba organizācijas pilnveidošana, pasākumi, kas minimizē nepieciešamo pārtraukumu laiku;

·         ražošanas krājumu samazināšana, piegāžu optimizācija.

Pirkšanas un pārdošanas laika saīsināšanas ceļi:

·         gatavās produkcijas krājumu samazināšana;

·         norēķinu paātrināšana. Izmantojot modernās starpbanku sakaru un informācijas sistēmas, iespējams minimizēt laiku piegāžu rēķinu apmaksai.

Uzņēmuma sekmīga finansiālā darbība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik pareiza ir pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu proporcija uzņēmumā. Uzņēmuma līdzekļu struktūra atspoguļo pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu īpatsvaru kopējā kapitālā. Tā parāda attiecību starp pamatlīdzekļiem un apgrozāmajiem līdzekļiem.

Pamatlīdzekļu (vai plašāk- ilgtermiņa ieguldījumu) un apgrozāmo līdzekļu proporcija ir atkarīga gan no uzņēmējdarbības sfēras, gan uzņēmuma veida.

Piemēram, transporta uzņēmumos jāuztur autoparks, tāpēc PL ir 70% no kopējā kapitāla, turpretī bankās tiek koncentrēti naudas līdzekļi un vērtspapīri — to īpatsvars ir 80%.

Tabula

Atsevišķu uzņēmējdarbības veidu līdzekļu struktūras piemēri

Uzņēmuma  līdzekļi (aktīvi)  ir līdzekļi, kurus uzņēmums ieguvis savā valdījumā ar nodomu, ka tie dos turpmāku labumu. Līdzekļus atkarībā no tā, cik ilgi paredzēts, ka tie atradīsies uzņēmuma rīcībā, iedala:

1.      Ilgtermiņa ieguldījumos;

2.      Apgrozāmajos līdzekļos.

Uzņēmuma bilances AKTĪVS ( uzņēmuma līdzekļi) sastāv no:

Pamatlīdzekļu (vai plašāk- ilgtermiņa ieguldījumu) un apgrozāmo līdzekļu proporcija ir atkarīga gan no uzņēmējdarbības sfēras, gan uzņēmuma veida.

Piemēram, transporta uzņēmumos jāuztur autoparks, tāpēc PL ir 70% no kopējā kapitāla, turpretī bankās tiek koncentrēti naudas līdzekļi un vērtspapīri — to īpatsvars ir 80%.

1.      Kas ir uzņēmuma līdzekļi?

2.      Kāda ir ilgtermiņa ieguldījumu galvenā pazīme?

3.      Kādas apakšgrupās iedala ilgtermiņa ieguldījumus?

4.      Kādas apakšgrupās iedala apgrozāmos līdzekļus?

5.      Kādi līdzekļi ir paredzēti izmantošanai produkcijas ražošanā, pakalpojumu sniegšanā, administrācijas vajadzībām un kuru lietošanas termiņš ilgāks par vienu gadu?

6.      Kādā bilances daļā atrodas uzņēmuma līdzekļi?

1.      V. Andžāne, Ievads finanšu grāmatvedībā; Rīga, 2004

2.      J. Zaiceva,Grāmatvedības prakse, Rīga, 2004

3.      Vita Zariņa, Grāmatvedības Sistēma, Rīga 2004

4.      R. Grigorjeva, A. Jesemčika, I. Leibus, A. Svarinska, Finanšu Grāmatvedība, Rīga, 2009

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Biznesa ekonomikas pamati prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā, uzdevumu atbildes ir sniegtas atrisinājumā.

Šī tēma ir loģisks 19.1. tēmas turpinājums. Tēmas saturs ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs orientēties bilances posteņu sagrupēšanā aktīvā un pasīvā.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Šī pārskata forma atspoguļo uzņēmuma finansiālo stāvokli pārskata gada beigās (uz datumu).

Bilances pamatā ir formula:

Līdzekļi = Pašu kapitāls + Saistības pret kreditoriem

1. tabula. Bilances sastāvs

Aktīvs – rāda uzņēmumam piederošos līdzekļus.

Aktīvu sadalīšanai posteņos par pamatu tiek ņemta spēja līdzekļus pārvērst naudas līdzekļos (līdzekļu likviditātes pakāpe).

Bilances aktīvā uzrāda līdzekļus, kas pieder uzņēmumam.

Ilgtermiņa ieguldījumi – uzņēmuma ieguldījumi līdzekļos, kas tiek iegādāti uz termiņu, kas ir ilgāks par 1gadu:

- nemateriālie ieguldījumi – par naudu pirktās vērtības, kurām nav materiālas formas (patenti, licences, koncesijas, preču zīmes u.c. vērtības). Nemateriālo ieguldījumu vērtību pakāpeniski noraksta izdevumos.

- pamatlīdzekļi – par naudu pirktie ražošanās līdzekļi, kuriem ir materiāla forma, ar kuru palīdzību uzņēmumā tiek veikta ražošana vai pakalpojumu sniegšana, kuri tiek iegādāti uz ilgāku laika periodu un nolietojas pakāpeniski (ēkas, būves, ilggadīgie stādījumi, tehnoloģiskās iekārtas un mašīnas, zemes gabali u.c.);

 Bilancē pamatlīdzekļus uzrāda pēc atlikušas vērtības (no sākotnējās vērtības tiek atņemta aprēķinātā nolietojuma vērtība). Pamatlīdzekļus sadala piecās kategorijās un nosaka taksācijas perioda nolietojuma likmi procentos (sk. 1. tabulu).

Ilgtermiņa finanšu ieguldījumi – uzņēmuma ieguldījumi citos uzņēmumos uz laika periodu, kurš ir ilgāks par 1 gadu, vai uzņēmuma ilgtermiņa aizdevumi fiziskām vai juridiskām personām ar mērķi iegūt stabilus ienākumus procentu veidā no aizņēmumiem vai kredītiem vai arī dividendes no investīcijām citu uzņēmumu akcijās.

1.      tabula. Pamatlīdzekļu kategorijas un nolietojuma likmes:

Apgrozāmie līdzekļi – uzņēmuma ieguldījumi līdzekļos, kuri tiek izmantoti  pārskata perioda laikā (aprites laiks - viens gads).

- krājumi – uzņēmuma līdzekļi, kas ir nepieciešami ražošanas procesa vai pakalpojumu sniegšanas procesa nodrošināšanai (izejvielas, materiāli, nepabeigtie ražojumi vai pasūtījumi, gatavā produkcija);

- debitori – uzņēmuma parādnieki neatkarīgi no tā, vai parāda dzēšanas termiņš ir vai nav iestājies, vai arī ir nokavēts. Tie ir pircēji, kuri vēl nav samaksājuši par saņemto gatavo produkciju vai pakalpojumiem, kā arī citi debitoru parādi.

- vērtspapīri un līdzdalība kapitālā – uzņēmuma ieguldījumi citos uzņēmumos uz laika periodu, kurš ir īsāks par 1 gadu, vai uzņēmuma ieguldījumi īstermiņa vērtspapīros; Visbiežāk šādi vērtspapīri var būt valsts aizņēmuma obligācijas, kuras nepieciešamības gadījumā var pārvērst skaidras naudas līdzekļos.

- naudas līdzekļi – uzņēmuma naudas līdzekļi uzņēmuma kasē vai bankas kontā (skaidra un bezskaidra veidā).

Bilances pasīvs – rāda uzņēmuma līdzekļu avotus (saistības).

Pašu kapitāls – īpašnieku veiktie ieguldījumi, uzņēmumu dibinot, kā arī uzņēmējdarbības finansiālais rezultāts – peļņa vai zaudējumi un citi pašu līdzekļi.

- pamatkapitāls (statūtu kapitāls) – veido uzņēmuma dibinātāji, uzņēmumu dibinot.

- rezerves – pamatā tiek veidotas kā atskaitījumi no uzņēmuma tīrās peļņas;

- nesadalītā peļņa – tā peļņas daļa, kura paliek pāri uzņēmumam pēc visu atskaitījumu veikšanas (pēc iepriekšējo gadu nesegto zaudējumu segšanas, rezerves kapitāla veidošanas, pamatkapitāla palielināšanas, sponsorēšanas, kā arī peļņas sadales uzņēmuma īpašniekiem dividendēs).

Uzkrājumi tiek veidoti, ja uzņēmumam ir paredzami maksājumi nākamajā gadā, kuri pārskata sagatavošanas datumā precīzi nav nosakāmi, vai arī nav precīzi nosakāms to maksāšanas datums.

Kreditori – fiziskās vai juridiskās personas, kurām uzņēmums ir parādā. Kreditoru parādi saukti arī par saistībām. Tās klasificē kā ilgtermiņa saistības (samaksas termiņš ir ilgāks par 1 gadu) un īstermiņa saistības (samaksas termiņš nepārsniedz 1 gadu).

- parāds piegādātājiem – visbiežāk lietotais postenis grāmatvedībā, kas rodas materiālo vērtību iegādes momentā, kad to saņemšana (izejvielu, materiālu iegāde) nesaskan ar samaksas brīdi. Parāds var rasties ne tikai materiālo vērtību, bet arī dažādu pakalpojumu saņemšanas rezultātā;

-  parāds kredītiestādēm – nozīmīgs un bieži lietots kreditoru parādu postenis,

kurš var būt gan ilgtermiņa, gan arī īstermiņa, t.i., šis postenis uzņēmumu gada pārskatos ir tad, ja uzņēmumam ir parāds par bankas aizņēmumu.

- norēķini par nodokļiem – nodokļu maksājumi, kuri ir veicami saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu jebkuram uzņēmumam neatkarīgi no īpašuma formas un juridiskā statusa. Parāds par nodokļiem rodas periodā no nodokļu aprēķināšanas brīža līdz to samaksas brīdim (neatkarīgi no tā, vai nodokļu samaksas brīdis nav vai ir iestājies, vai arī tas ir nokavēts);

- norēķini par darba algu – parāds par darba algām darbiniekiem no algu aprēķināšanas brīža līdz samaksas brīdim.

Bilances pārskats atbild uz jautājumiem:

ü  Cik daudz kapitāla (līdzekļu) tiek izmantots uzņēmumā? (saistīts ar uzņēmuma vērtību);

ü  Cik likvīds ir uzņēmums? (uzņēmuma spēja segt īstermiņa saistības);

ü  Cik maksātspējīgs ir uzņēmums?

ü  Kā uzņēmums tiek finansēts? ( uzņēmuma finansu avoti un to raksturojums);

Tomēr, analizējot bilanci ir jāņem vērā vairāki bilances ierobežojumi, kas var būtiski ietekmēt konkrētā uzņēmuma finansu rādītāju vērtējumu:

ü  bilance neatspoguļo uzņēmuma tendences un dinamiku, tā ir fotogrāfija vienā dienā;

ü  analīzes brīdī bilances dati ir vairāk vai mazāk “novecojuši”;

ü  bilancē netiek ņemta vērā inflācijas ietekme;

ü  pēc bilances grūti spriest par nākotnes iespējām - uzņēmuma finansiālo stāvokli un tā pārmaiņas nākotnē ietekmē ne tikai finansiāla rakstura faktori, bet arī politiskās un ekonomiskās pārmaiņas valstī, modes tendences un sezonālā rakstura faktori.

Kopsavilkums.

Bilances aktīvā uzrāda līdzekļus, kas pieder uzņēmumam.

Bilances pasīvā uzrāda uzņēmuma saistības pret īpašniekiem (pašu kapitāls) un kreditoriem

Bilances aktīvā uzrāda līdzekļus, kas pieder uzņēmumam.

Bilances pasīvā uzrāda uzņēmuma saistības pret īpašniekiem (pašu kapitāls) un kreditoriem

1. uzdevums. Sadaliet aktīvos un pasīvos sekojošos posteņus, apzīmējot tos ar burtiem A un P (atbilde ir sniegta):

-          ražošanas iekārtas -A

-          transporta līdzekļi- A

-          pamatkapitāls- P

-          uzņēmuma parādi par precēm piegādātājiem - P

-          norēķini par nodokļiem (saistības pret budžetu) - P

-          aizņēmums no bankas -P

-          ēkas un būves - A

-          nauda bankas kontā - A

-          preču krājumi noliktavā- A

-          nauda uzņēmuma kasē- A

-          peļņa -P

-          debitori (pircēju parādi) - A

2. uzdevums. Sastādiet bilanci:

-          pašu kapitāls-36000

-          iekārtas – 18500

-          izejvielu krājumi – 2500

-          transporta līdzekļi – 6300

-          debitori- 2650

-          preču krājumi – 3500

-          nauda bankas kontā- 3550

-          kreditori - ?

Atbilde.

3. uzdevums. Vai sekojošie apgalvojumi ir pareizi? (atbildes ir sniegtas)

Uzņēmuma bilances aktīvs dod informāciju par:

-          uzņēmuma līdzekļu stāvokli -jā

-          kreditoru parādu stāvokli- nē

-          uzņēmuma neto apgrozījumu- nē

-          uzņēmuma līdzekļu avotiem- nē

-          apgrozāmo līdzekļu apjomu - nē

-          pamatkapitāla lielumu- nē

-          uzņēmuma izdevumiem- nē.

Uzņēmuma bilances pasīvs dod informāciju par:

-          nesamaksātiem nodokļiem - jā

-          uzņēmuma ieņēmumiem -nē

-          uzņēmuma peļņu - jā

-          uzņēmuma ieguldījumiem vērtspapīros - nē

-          pircēju parādiem - nē

-          uzņēmuma ilgtermiņa ieguldījumiem – nē.

1. LR likums “ Par grāmatvedību”.

2. LR likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, citi likumdošanas un normatīvie akti.

3. Starptautiskie grāmatvedības standarti, International Accounting Standarts Commitee, 2001.

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās kas ir ražīgums un produktivitāte, kādi faktori ietekmē ražīgumu un tā lomu uzņēmuma produktivitātes paaugstināšanā, varēs aprēķināt darba ražīgumu.

Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām. Ja literatūrā ir atrodamas dažādas terminu definīcijas, tad tās visas ir sniegtas, lai skolotājs varētu izvēlēties audzēkņu sagatavotības līmenim, kā arī stundas mērķim piemērotākās definīcijas.

Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Darba ražīguma definīcijas

Darba ražīgums ir noteiktā periodā (piemēram, gadā) saražotās produkcijas apjoms uz vienu valstī vai uzņēmumā nodarbināto. [2.]

Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, kādu produkta daudzumu var saražot kādā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. [1.,12]

Darba ražīgums ir produkcijas izlaide uz vienu strādājošo stundā vai kādā citā laika sprīdī. [3.]

Darba ražīgums – vienas stundas vidējā izstrāde. [4.]

Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu. [5.]

Darba ražīgumu var izteikt kā saražotās produkcijas attiecību pret izmantojamiem resursiem (visbiežāk  - darbu).Darba ražīgums parāda noteiktā periodā saražotās produkcijas apjomu uz vienu uzņēmumā (valstī) nodarbināto. [6.]

Darba ražīgums (angl. Productivity per man) darba daudzums, kuru darbinieks tērē noteiktā laika posmā. Mēra ar laika daudzumu, kurš ir patērēts vienas produkcijas vienības ražošanai, vai ar produkcijas daudzumu, kas ir saražota laika vienībā. [7.]

Produktivitātes definīcijas

Produktivitāte - raksturo attiecību starp saražoto produktu (sniegto pakalpojumu) un resursiem, kuri šim mērķim izmantoti. [8.]

Produktivitāte ir efektivitātes mērs. To aprēķina kā kopprodukcijas izlaides summu uz katru patērēto resursu vienību. [9.]

Produktivitāte ir resursu spēja radīt produktu, kas var tikt izmērīts. [2.]

Galvenais produktivitātes rādītājs ir darba ražīgums.

Darba ražīgumu var izteikt kā saražotās produkcijas attiecību pret izmantojamiem resursiem (visbiežāk  - darbu).

Darba ražīgums parāda noteiktā periodā saražotās produkcijas apjomu uz vienu uzņēmumā (valstī) nodarbināto.

Jo augstāks ir darba ražīgums, jo mazāka ir darba algas daļa preces vērtībā, jo lielāku peļņu var gūt uzņēmējs, jo īsākā laikā strādnieks atpelnīs savu algu , jo vairāk produkcijas tiks saražots.

Kāpināt darba ražīgumu ir ieinteresēti gan strādnieki, gan darba devēji, gan arī valsts. [6.]

Viens no noteicošajiem faktoriem veiksmīgai ražošanai ir darba ražīgums, ar ko saprot darba izlietojumu uz produkcijas vienību. Katram uzņēmējam ir jāveicina savos darbiniekos darba ražīgums, jo tam pieaugot samazinās vajadzība pēc papildus darbaspēka.

Faktiskā darba ražība:

kur Q_fact — faktiska produkcijas izlaide šīs produkcijas veida mērvienībās (izstrāde), t — faktiski dzīva darba patērēšana laika mērvienības (darbietilpība).

Pieejamības darba ražība

Pieejamības darba ražība ir aprēķināma vērtība, kura rāda, kādu produkcijas daudzumu var saražot tekošos apstākļos (piemēram ar esošām darba iekārtām no pieejamiem materiāliem) gadījumā, ja visas aizkavēšanas tiks minimizētas. Pieejamības darba ražību var atrast pēc formulas:

kur Q_cap — maksimāli sasniedzama tekošos apstākļos produkcijas izlaide šīs produkcijas veida mērvienībās, t_cap — minimāli nepieciešamais tekošos dzīvā darba apstākļos laika mērvienībās.

Potenciālā darba ražība

Potenciālā darba ražība ir aprēķināma vērtība, kas rāda cik produkcijas var saražot teorētiski sasniedzamajos dotos dabas apstākļos pašŗeizējā cilvēces attīstības līmenī (piemērām, no labākajiem tirgū esošiem materiāliem izmantojot progresīvas tehnoloģijas un pašu labāko iekārtu uzstādīšana) gadījumā, ja visas aizkavēšanas tiks minimizētas. Potenciālo darba ražību var aprēķināt pēc formulas:

kur Q_pot — maksimāli sasniedzama dotos dabas apstākļos pašŗeizējā cilvēces attīstības līmenī produkcijas izlaide šīs produkcijas veida mērvienībās (potenciālā izstrāde), t_pot — minimāli nepieciešamais dotos dabas apstākļos pašŗeizējā cilvēces attīstības līmenī dzīvā darba patērēšana laika mērvienībā (potenciāla darbietilpība). [10.]

Darba ražīgums ir atkarīgs no:

• darbinieku darbaspējas (fiziskām un garīgām dotībām, veselības, kvalifikācijas, pieredzes, vecuma u.c.);
• vēlēšanās strādāt (radošas attieksmes pret darbu u.c. veicinošiem apstākļiem);
• apgādātības ar darbarīkiem (modernām mašīnām un tehnoloģiskām iekārtām, instrumentiem, darba vietas iekārtojuma u.c.) [2.]

Darba ražīgumu ietekmējošie faktori           

Kvalifikācija/ prasmes – kvalificēts/ prasmīgs darbinieks vienā laika vienībā var radīt lielāku vērtību, nekā mazāk kvalificēts/ mazāk prasmīgs darba spēks. Darbinieku kvalifikācijas un profesionālā zināšanu līmeņa celšana sekmē darba ražīgumu.

Disciplīna/ kārtības noteikumi/ grafiks – savā ziņā šie rādītāji ietekmē darba ražīgumu, tie ierobežo darbinieku no dīkdienības, slinkošanas utt., līdz ar to normē darba darīšanu.

Normāls darba laiks – ja pastāv normāls darba laiks, kad darbiniekam atliek laiks atpūtai, tas viennozīmīgi sekmē darba izpildes efektivitāti un darba ražīgumu. Saguruši un neveseli strādnieki nespēs strādāt ražīgi.

Labi sociālie apstākļi uzņēmumā – labā vidē strādnieks strādās ar prieku un būs ieinteresēts celt darba ražīgumu.

Darba vieta – vai tā ir apgādāta ar nepieciešamām iekārtām, apgaismojums, nav kaitīga vieta, nav traucējoši trokšņi, kārtība, trokšņi.

Slodze vienam darbiniekam – pārslodze neveicinās darba ražīgumu.

Darba spēka stimulēšanas metodes – prēmijas, uzslavas atlīdzība.

Skaidra darba funkciju formulēšana.

Mehanizācija/ tehnoloģiskās iekārtas -        atkarībā no darba specifikas, ja darbā, kurā var izmantot tehnoloģiskas iekārtas, lielāks darba ražīgums būs tad, ja tās izmantos, nevis, kad šo darbu darīs ar rokām (piemēram, maizes ceptuves cehs – maizi cept ar rokām, vai mehanizēti, pēdējā gadījumā būs lielāks darba ražīgums).

Darba dalīšana/ specializācija – pareizi organizēta darba dalīšana dot iespēju ražīgāk un pilnīgāk izmantot attiecīgo darbaspēku / iekārtu utt., kā arī dod racionālāku darbinieku izmantošanu atbilstoši to kvalifikācijai, atbrīvojot tos no palīgdarbu veikšanas, kuru var veikt nekvalificētais darba spēks. “Katram savas darbiņš darāms”. [5.]

Faktori, kas veicina darba ražīguma pieaugumu

1. Izmantotā ražošanas tehnoloģija.

 Tehnoloģija ir ražošanā izmantoto zināšanu, līdzekļu (izejvielu, iekāru, darbarīku), metožu un paņēmienu kopums.

Tehnoloģijas izmaiņas būtiski izmaina ne tikai "tehnisko", bet arī sociālo pusi.

Tehnoloģijas būtiski mainīja konveijera, pusvadītāju, ESM, personālo datoru, mobilo telefonu izgudrošana.

Tehnoloģijas attīstība sekmēja pāreju no roku darba uz mašīnu darbu.

2. Darba organizācija.

 Darba organizācijas lielo nozīmi parādīja zinātnieks I. Ņūtons. Pēc savu atklājumu veikšanas karaliene viņu iecēla par naudas kaltuves vadītāju. I. Ņūtons ar tiem pašiem strādniekiem tajās pašās telpās, izmantojot tos pašus darbagaldus, bet tikai mainot darba organizāciju, spēja septiņas reizes palielināt monētu ražošanu.

3.  Darba dalīšana un specializācija.

 Darba dalīšana nodrošina, ka katram darbiniekam ir savs uzdevums, pienākums preces izgatavošanā. Darba dalīšana attīstījās manufaktūrās.

Darba dalīšana palīdzēja pilnīgāk izmantot strādnieku darba laiku, uzkrāt darba pieredzi, kā arī veikt darbu daudz ātrāk.

Ar specializāciju saprot situāciju, kad ražošanā tiek ievadīts daudz dažādu resursu, bet gala produkts ir viendabīgs.

Specializēties var dažādi cilvēki, reģioni, valstis.

4. Strādājošo izglītība un kvalifikācija.

 Šis faktors kļūst par nozīmīgāko, lai kāpinātu darba ražīgumu. To galvenokārt nosaka tas, ka arvien straujāk ražošanā ienāk jaunas atziņas, mainās tehnoloģijas - līdz ar to strādniekam jābūt lietas kursā par notikušajām izmaiņām. Tas izvirza prasību strādājošiem mācīties visa mūža garumā - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Tikai tā var likt lietā tehnoloģijas priekšrocības.

5. Stimuli jeb ieinteresētība darbā.

 Labākais stimuls tirgus ekonomikā ir darba alga. Izmanto dažādas strādājošo apmaksas sistēmas: laika darba algas sistēmu, gabaldarba algas sistēmu un akorda darba algas sistēmu. Katrai sistēmai ir savas priekšrocības, bet ir arī trūkumi, tāpēc visas šīs sistēmas papildina ar prēmijām.

 Īpaša stimula sistēma ir izveidota Japānas uzņēmumos. šeit darbinieki kļūst par uzņēmuma "ģimenes" locekļiem.

Darba devējs uzņemas daudzas garantijas, sagatavo strādniekus, rūpējas par viņu kvalifikācijas celšanu, darba apstākļiem, sociālo nodrošināšanu, savukārt strādājošie apzinīgi izpilda darba pienākumus, ir disciplinēti, cenšas uzlabot darba organizāciju, darba ražīgumu, iesniedz racionalizācijas priekšlikumus. [6.]

Darba ražīguma samazināšanas iemesli

·         Darbaspēka izmaiņas

·         Augstas enerģijas izmaksas

·         Zinātniski-pētniecisko izstrādājumu samazināšana

·         Infrastruktūras nozaru pieaugums  [10.]

Produktivitātes aprēķināšanai izmanto divas vienkāršas un sen zināmas formulas. Pirmā - konkrētās valsts ekonomikā saražotais tiek attiecināts pret ražošanā iesaistīto cilvēku skaitu, un otrā - konkrētajā valstī saražotais preču un pakalpojumu daudzums tiek attiecināts pret ražošanā iesaistīto algām. [11.]

Darba produktivitātes paaugstināšana ir svarīga katrā uzņēmumā, vai nu tas ir mazs ģimenes uzņēmums, vai liela akciju sabiedrība, vai pat valsts iestāde. Jo produktīvāk strādā darbinieki, jo lielāki līdz ar to ir arī uzņēmumu vadītāju un īpašnieku ienākumi, un pašu uzņēmumu peļņa no kuras galu galā iegūst arī paši darbinieki, saņemot dažādas prēmijas. Ir dažādi veidi kā paaugstināt darba produktivitāti, piemēram, pareiza laika plānošana, darba vietas pareiza iekārtošana, veicamo darbu konkrēta formulēšana un precīza sadale, kā arī daudz citi veidi. [12.]

Viens no svarīgākajiem un bieži vien dārgākajiem uzņēmuma resursiem ir darbinieki, kuru darbs būtiski ietekmē uzņēmuma darbības efektivitātes rādītājus. Darbinieki ir sarežģītākais un  grūtāk izprotamais uzņēmuma resurss, jo ir ļoti daudz subjektīvu un objektīvu apstākļu, kas ietekmē viņu darba efektivitāti.

Uzņēmuma darba efektivitāti nodrošina: pārdomāta stratēģija, sakārtota iekšējā vide un darba organizācija, mērķtiecīga un lietderīga resursu izmantošana, saliedēta, lojāla darbinieku komanda, efektīva iekšējā komunikācija.

Jo organizācija ir produktīvāka, jo labākā pozīcijā tā ir, konkurējot ar citām organizācijām. Kad pieaug produktivitāte, ir iespēja maksāt lielākas algas, nepalielinot inflāciju. Šādi vispārīgi pieaug dzīves standarti kopumā. Uzlabot produktivitātes rādītājus, nozīmē vienkārši dabūt ārā vairāk no tā, kas ir ielikts iekšā. Tas nenozīmē paaugstināt saražoto apjomu palielinot tādus resursus kā laiku, naudu, materiālus vai cilvēkus. Tas nozīmē darīt lietas gudrāk. Mūsdienu pasaules prasības ir darīt vairāk, ieguldot mazāk – mazāk laika, mazāk cilvēku, mazāk naudas, mazāk vietas, mazāk resursu kopumā. [9.]

Pastāv cieša sakarība starp produktivitātes līmeni un ražošanas apjomiem, nodarbinātību un darba laiku. Darbaspēka ražīguma līmenis ir tieši proporcionāls ražošanas vai pakalpojumu apjomam, un apgriezti proporcionāls nodarbinātībai un laikam, kas patērēts ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai.

Ja produktivitāte pieaug pie konkrētā ražošanas līmeņa, tad samazinās pieprasījums pēc darbaspēka, saglabājot to pašu nodarbinātības līmeni un darba laiku, turpretim darbaspēka produktivitātes pieauguma rezultātā palielinās ražošana.

Izmaiņas darba ražīguma līmenī ir svarīga gan darba devējam, gan sabiedrībai. Tāpēc darba ražīguma pieaugums interesēs gan uzņēmumus, gan darbiniekus. Paaugstinoties darbaspēka ražīgumam, pieaug ražošana, samazinot to izmaksas, tās rezultātā uzņēmums sasniedz lielāku peļņu. [12.]

Piemērs

Uzņēmumā A trīs darbinieki darba dienā (8 stundās) izgatavo 60 vāzes, bet uzņēmumā B seši strādnieki 200 vāzes. Uzņēmums B saīsina darba dienu par 1 stundu, un saražoto vāžu skaits samazinās līdz 168.

Kurā uzņēmumā darba ražīgums ir augstāks?

·         Aprēķinam darba ražīgumu uzņēmumā A, izmantojot darba ražīguma aprēķināšanas formulu:

·         Aprēķinam darba ražīgumu uzņēmumā B, kad darbinieki strādāja pilnu darba dienu, t.i., 8 stundas:

·         Aprēķinam darba ražīgumu uzņēmumā B, kad darbinieki strādāja 7 stundas dienā:

Atbilde: Augstāks darba ražīgums ir  strādniekiem uzņēmumā B. viņi katrs stundā var saražot 4 vāzes, tātad stundā par divām vāzēm vairāk nekā strādnieks uzņēmumā A. [6.]

Darba ražīgums ir noteiktā periodā (piemēram, gadā) saražotās produkcijas apjoms uz vienu valstī vai uzņēmumā nodarbināto.

Produktivitāte ir efektivitātes mērs. To aprēķina kā kopprodukcijas izlaides summu uz katru patērēto resursu vienību.

Darba ražīgumu ietekmējošie faktori           

• Kvalifikācija/ prasmes

·         Disciplīna/ kārtības noteikumi/

·         Normāls darba

·         Labi sociālie apstākļi

·         Darba vieta

·         Slodze vienam

• Darba spēka stimulēšanas metodes
• Skaidra darba funkciju formulēšana

·         Mehanizācija/ tehnoloģiskās iekārtas

·         Darba dalīšana/ specializācija

Faktori, kas veicina darba ražīguma pieaugumu

•  Izmantotā ražošanas tehnoloģija.
• Darba organizācija.
• Darba dalīšana un specializācija.
• Strādājošo izglītība un kvalifikācija.
• Stimuli jeb ieinteresētība darbā.

1.      Kas ir darba ražīgums?

2.      Kas ir produktivitāte?

3.      Kā var aprēķināt darba ražīgumu?

4.      Kādi ir darba ražības veidi?

5.      No kā ir atkarīgs darba ražīgums?

6.      Kādi ir darba ražīguma ietekmējošie faktori?

7.      Kas veicina darba ražīguma pieaugumu?

8.      Kādi ir darba ražīguma samazināšanas iemesli?

9.      Kā var aprēķināt produktivitāti?

10.   Kā var paaugstināt produktivitāti?

11.   Kas nodrošina uzņēmuma darba efektivitāti?

12.   Kāda ir darba ražīguma loma produktivitātes paaugstināšanā?

1.      Škapars, R. Mikroekonomika. Rīga: 1998, 12.lpp.

2.      Interneta resurss: http://www.b2binfo.lv/lat/interesantas_temas/?doc=527

3.      Interneta resurss: http://www.kvestnesis.lv/body_print.php?id=164424

4.      Interneta resurss: fizmati.lv/resursi/macibu_materiali/parejie.../bakalaurs.doc

5.      Interneta resurss: www.fizmat.lv

6.      Interneta resurss: www.uzdevumi.lv

7.      Interneta resurss: http://www.doclist.ru/slovar

8.      Interneta resurss: http://lv.wikipedia.org/wiki/Produktivit%C4%81te

9.      Interneta resurss:http://cilvekresursi.lv/2009/03/25/darba-efektivitate-un-produktivitate/

10.  Interneta resurss: ru.wikipedia.org

11.  Interneta resurss: www.bank.lv

12.  Interneta resurss: http://plikomania.pl/studia/688-pojecie-i-mierniki-wydajno-ci-pracy.html?language=lv

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika  prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

            Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās darba algas veidus, kādus nodokļus ietur no darba algas.

            Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus un aprēķināt neto darba algu.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Darba alga ir daļa no darba samaksas, ko definē kā darbiniekam regulāri izmaksājamo atlīdzību par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. (Darba likums 59. p.)

 Darba samaksa ietver:

·         darba algu;

·         piemaksu par papildu paveiktu darbu (tās apmēru nosaka darba līgumā vai koplīgumā);

·         piemaksu par darbu īpašos apstākļos (tās apmēru nosaka darba līgumā vai koplīgumā);

·         piemaksu par nakts darbu (tai jābūt ne mazāk kā 50% no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes);

·         darba līgumā vai koplīgumā noteiktās piemaksas;

·         prēmijas;

·         cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.  [4]

Darba alga dažādos informatīvajos materiālos tiek definēta dažādi, tāpēc darba autores sniegs īsu ieskatu pieejamākos darba algas definējumos. Darba alga ir:

·         darbiniekam katru mēnesi izmaksājamā regulārā atlīdzība par darbu, kas var būt izteikta kā fiksēta vai mainīga (pamat)alga; [1]

·         naudas formā izteikta sabiedrības tīrā ienākuma daļa, kura tiek sadalīta pēc tā darba daudzuma un kvalitātes, ko patērējis katrs darbinieks un kas nonāk viņa personīgajā patēriņā; [3]

·         viens no dzīves līmeņa rādītājiem valstī; [3]

·         samaksa par padarīto darbu, ko darbiniekam var maksāt gan naudā, gan ar materiālām vērtībām vai kombinējot vienu ar otru; [2]

·         kopējā atlīdzība naudā vai natūrā, kas izmaksājama visām algu sarakstā iekļautām personām (tostarp mājās strādājošajiem) par pārskata periodā veiktu darbu neatkarīgi no tā, vai par darbu maksā pēc nostrādātā laika, saražotā apjoma vai kā par gabaldarbu, un neatkarīgi no tā, vai algu izmaksā regulāri vai ne; [9]

·         samaksa par kādā noteiktā laika periodā veikto darbu (laika darba apmaksa vai kā samaksa par padarīto darbu - gabaldarba apmaksa); tā ir aprēķinātā bruto darba alga, no kuras tiek ieturēts sociālais un iedzīvotāju ienākuma nodoklis; [8]

·         atlīdzība, kuru darbinieks regulāri saņem par paveikto darbu. [4]

Darba algas pamatā ir minimālā darba alga, kas, kā noteikts Latvijas Darba likumā, nedrīkst būt mazāka par 180 latiem pirms nodokļu ieturēšanas.

Minimālā darba alga ir:

·         pati zemākā mēneša atlīdzība, ko darbinieks regulāri saņem par paveikto darbu; [10]

·         valstī noteikta minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros konkrētajā laika periodā; [11]

·         zemākais legālās mēneša bruto darba algas apmērs pilna darba laika ietvaros saskaņā ar Latvijas Darba likuma 61. pantu.

Minimālā stundas tarifa likme nodarbinātajiem ir 1,083 latu, bet pusaudžiem un darbiniekiem, kuri pakļauti īpašam riskam un kuriem normālais darba laiks ir septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, minimālā stundas tarifa likme nedrīkst būt zemāka par 1,239 latu; to nosaka „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi”.

Minimālās darba algas apmēru Latvijas teritorijā, izvērtējot konkrēto ekonomisko situāciju valstī, nosaka Labklājības ministrija sadarbībā ar vairākām citām valsts institūcijām; saskaņoto minimālās darba algas apmēru un ieviešanas datumu izskata Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē. Par nepieciešamiem minimālās darba algas grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Finanšu ministrija izstrādā  tiesību aktu projektus un noteiktā kārtība iesniedz tos izskatīšanai Ministru kabinetam. [8]

Pamatojoties uz Latvijas Darba likumu, izšķir laika un akorda darba algu; otrā dažādos izziņas materiālos tiek definēta arī kā gabaldarba alga.

Kā pirmā un populārākā tiek izdalīta laika darba alga, kas ir darba algas praktiska forma, kas ārēji maskē darba algas ekonomisko būtību; tā ir kā darba spēka cena. Ārēji liekas, ka tiek apmaksāts noteikta ilguma darbs, ka runa ir par darba cenu stundā, dienā, nedēļā, mēnesī, gadā. Darba alga kā ienākums saistās ar to jaunradi un pakalpojumu, ko sabiedrība un tautsaimniecība kopumā saņem, izmantojot darbaspēka resursus. Šai sakarībā laika darba algas lielums saistīts ar darbinieka specialitāti, kvalifikāciju, darba atdevi. Laika darba alga kā jebkura cita darba algas forma ir darba spēka cena un kā tāda tirgus ekonomikas kategorija.

Laika darba alga:

·         alga, kas darbiniekam tiek noteikta par mēneša darbu, veicot noteikta amata pienākumus. [2]

Laika darba alga parasti tiek maksāta uzņēmuma pārvaldes un budžetiestāžu darbiniekiem; [2]

Laika darba apmaksa var tikt noteikta kā darbinieka mēneša alga vai arī sniedzot licencēta, sertificēta speciālista konsultatīva rakstura pakalpojumus, novērtējums, atzinums, jurista pakalpojumus u.c. pakalpojumus, kuri ir uzrādīti darba līgumā un kuru aprēķina no nostrādāto dienu skaita mēnesī. Ja darba līgums noslēgts apmaksājot padarīto darbu pēc stundu tarifa likmes (samaksa par vienu stundu), apmaksa tiek veikta aprēķinot nostrādātās stundas. [7] Šo darba algas formu lieto, kad jānodrošina augsta darba kvalitāte vai ja darba ritmu nosaka mašīnas.

Ļoti populārs laika algas veids ir amatalga, kas darbiniekam tiek noteikta par mēnešalgu, veicot noteiktus amata pienākumus. Amatalga parasti tiek maksāta uzņēmuma pārvaldes un budžetiestāžu darbiniekiem. [6]

Laika darba priekšrocība:

·         strādniekam ir garantēta noteikta samaksa.

Trūkumi:

·         strādniekam nav iespējas paaugstināt savu darba algu;

·         darbinieks nav ieinteresēts celt sava darba ražīgumu. [2]

Lai daļēji novērstu šos trūkumus, nosaka premiālo laika darba algu, papildinot sākotnējo summu ar prēmijām. [2]

Akorda darba alga:

·         alga, kas tiek maksāta par noteikta darba apjoma veikšanu. [2]

Akorda jeb gabalalgai var būt paveidi:

·         gabalalga ar garantētu minimumu (darba devējs garantē darbiniekam noteiktu darba samaksu neatkarīgi no padarītā darba daudzuma, bet, ja darbinieks padara vairāk, tad viņš saņem samaksu atbilstoši veiktā darba apjomam);

·          premiālā (paredz prēmijas par iepriekš noteiktiem kvalitatīviem vai kvantitatīviem rādītājiem);

·         Progresīvā (paredz samaksas palielināšanu, ja tiek palielināts darba apjoms);

·         Regresīvā (paredz diferencētu darba samaksu; turklāt, ja saražoto izstrādājumu skaitu palielina, pārsniedzot noteikto normu, samaksa par izstrādājumiem virs šīs normas samazinās).   [2]

Akorda darba algas formas priekšrocības:

·         strādniekam, labi strādājot, ir iespējas vairāk nopelnīt;

·         strādnieku stimuls saņemt lielāku algu paaugstina darba ražīgumu. [2]

Trūkums: intensīvais darbs ne vienmēr nodrošina labu izstrādājumu kvalitāti. [2]

Lai varētu izrēķināt darbiniekam faktiski izmaksājamo jeb neto darba algu, vispirms ir jāzina, cik liela ir viņa aprēķinātā jeb bruto darba alga, kas ir alga, no kuras nav atskaitīti nodokļi un citi ieturējumi; tai jābūt norādītai darba līgumā. [6]

Bruto darba algu aprēķina par faktiski nostrādāto laiku konkrētajā mēnesī, pamatojoties uz Darba laika uzskaites tabeļu datiem, vai kā gabaldarba algu – atkarībā no veiktā darba apjoma. Ja darbiniekam ir noteikta laika darba alga, tad par nepilnu mēnesi algu aprēķina, amatalgu dalot ar mēneša darba dienu skaitu un reizinot ar faktiski nostrādātām darba dienām. Gabaldarba alga nosakāma, reizinot paveiktā darba apjomu ar izcenojumu par produkcijas vienas vienības izgatavošanu (vai cita darba vienas vienības izpildi).

Neto darba alga - alga, kas tiek aprēķināta, no bruto darba algas atņemot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ko maksā strādājošie, iedzīvotāju ienākuma nodokli un citus ieturējumus. [5] Ieturējumi no darba algas var būt, piemēram, ar tiesas spriedumu noteiktie alimenti, izdevumi, kas rodas gadījumā, ja darbinieks uzņēmumam ir nodarījis zaudējumus prettiesiskas vai vainojamas rīcības dēļ, piemēram, kaut ko ļaunprātīgi salauzis, nozadzis vai piesavinājies jeb izdarījis rīcību, kas mazinājusi darba devēja mantu, tādā gadījumā ar darbinieka piekrišanu no darba algas ir iespējams atskaitīt summu, kas vienāda ar zaudējumu apmēru vai to daļu. Vēl viens gadījums, kad darba devējs ir tiesīgs veikt ieturējumus, ir saistīts ar darba devēja atprasījuma tiesībām, ja uzņēmējs kāda iemesla dēļ darbiniekam ir pārskaitījis lielāku naudas summu, piemēram, pārmaksājis algu vai avansu komandējumam. [13]

Neto darba algas aprēķināšanā ir vairāki soļi:

1. Aprēķina valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba ņēmēja daļu (tie ir 9% no aprēķinātas bruto darba algas; ja darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju: 7,70%; ja darba ņēmējs ir izdienas pensijas saņēmējs vai invalīds: 8,34%); [12;14]
2. Aprēķina apliekamo ienākumu, no bruto algas atskaitot:

·         aprēķināto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba ņēmēja daļu; [12;14]

·         darbiniekiem, kas iesnieguši attiecīgajā darba vietā algas nodokļa grāmatiņu, neapliekamo minimumu (Latvijā šobrīd tas ir 35 LVL); [12;14]

·         atvieglojumus par nodokļu grāmatiņā uzrādītiem apgādājamiem (par katru 63 LVL).

3. Aprēķina algas jeb iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas Latvijā ir 26% no 2. punktā aprēķinātā apliekamā ienākuma; [12;14]

4.      Aprēķina neto darba algu, no bruto darba algas atskaitot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (darba ņēmēja daļu; 9%) un iedzīvotāju ienākuma nodokli (algas nodokli)- 26%. [12;14]

Piemēri.

1. piemērs.

a) Speciālistam, kurš strādā ar algas nodokļa grāmatiņu un kuram ir viens apgādājamais, ir noteikta amatalga 450 Ls mēnesī. Janvārī darba dienas ir 20, bet speciālists faktiski nostrādājis tikai 15 darba dienas.

b) Speciālistam, kurš strādā bez algas nodokļa grāmatiņas un kuram ir viens apgādājamais, ir noteikta tikpat liela amatalga (450 Ls mēnesī) un arī šis speciālists ir faktiski nostrādājis 15 darba dienas.

·         Aprēķina darba algu par vienu darba dienu

a)      450 : 20 = 22,50

b)      450 : 20 = 22,50

·         Aprēķina darba algu par 15 darba dienām

a)      22,50 × 15 = 337,50 à aprēķinātā jeb bruto darba alga par janvāri

b)      22,50 × 15 = 337,50 à aprēķinātā jeb bruto darba alga par janvāri

·   Aprēķina valsts sociālās apdrošināšanas darba iemaksu darba ņēmēja daļu – 9% no aprēķinātās darba algas

a)      337,50 × 0,09 = 30,38 à darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas iemaksas

b)      337,50 × 0,09 = 30,38 à darba ņēmēja sociālās apdrošināšanas iemaksas

·   Veic iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu:

1.            No aprēķinātās darba algas atskaita 9% darba ņēmēja soc. apdrošināšanas iemaksas

a)337,50 – 30,38 = 307,12

b)      337,50 – 30,38 = 307,12

2.            No iepriekšējā darbībā iegūtā rezultāta atskaita neapliekamo minimumu (35 LVL)

a)307,12 – 35 = 272,12

b)      neatskaita, jo nav algas nodokļa grāmatiņas

3.            No otrajā punktā iegūtā rezultāta atskaita atvieglojumus par apgādājamiem (konkrētajā piemērā speciālistam ir viens apgādājamais)

a)272,12 – 63 = 209,12 à apliekamais ienākums

b)      Neatskaita. Apliekamais ienākums = 272,12

4.            No aprēķinātā apliekamā ienākuma aprēķina algas nodokli 26% apmērā

a)209, 12 × 0,26 = 54,37

b)      272,12 × 0,26 = 70,75

·   Aprēķina izmaksājamo summu jeb neto darba algu, no bruto darba algas atņemot aprēķinātos 9% un 26%

a)  337,50 – 30,38 – 54,37 = 252,75 à izmaksājamā summa

b)  337,50 – 30,38 – 70,75 = 236,37 à izmaksājamā summa

Aprēķinātajā piemērā tika apskatīta divu speciālistu izmaksājamās darba algas aprēķins. Saskaņā ar uzdevuma nosacījumiem 1. speciālistam bija iesniegta algas nodokļa grāmatiņa, līdz ar to viņa apliekamais ienākums tika samazināts par 35 + 63 = 88 Ls, un rezultātā viņam izmaksājamā darba alga ir par 16,38 latiem lielāka, nekā 2. speciālistam, kuram aprēķinātā darba alga bija tāda pati, bet algas nodokļu grāmatiņa attiecīgajā darba vietā nebija iesniegta. Tādā vaidā uz konkrēta piemēra tika atspoguļota algas nodokļa grāmatiņas nozīme neto darba algas aprēķināšanā.

2. piemērs.

Darbiniekam, kuram ir 70 gadi, noteikta gabaldarba alga. Par 1 detaļas izgatavošanu aprēķina 1,90 Ls. Mēneša laikā strādnieks izgatavojis 150 detaļas. Viņš strādā ar algas nodokļu grāmatiņu, kurā ir uzrādīti divi apgādājamie. Viņam katru mēnesi jāmaksā alimenti 50,50 latu vērtībā.

• Aprēķina darba algu

150 × 1,90 = 285,00

• Aprēķina valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (darba ņēmēja daļa pensijas vecuma strādniekam ir 7,70%)

285,00 × 0,077 = 21,94

• Veic iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu:

1.      No bruto darba algas atskaita VSAOI 7,70%

285,00 – 21,94 = 263,06

2.      No iepriekšējā rezultāta atskaita neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamiem

263,06 – 35 - 63×2 = 102,06 à apliekamais ienākums

3.      Aprēķina algas nodokli

102,06 × 0,26 = 26,53

·         Aprēķina izmaksājamo summu, atskaitot VSAOI darba ņēmēja daļu, algas nodokli un maksājamos alimentus

285,00 – 21,94 – 26,53 – 50,50 = 186,03

Darba samaksa ietver:

·         darba algu;

·         piemaksu par papildu paveiktu darbu (tās apmēru nosaka darba līgumā vai koplīgumā);

·         piemaksu par darbu īpašos apstākļos (tās apmēru nosaka darba līgumā vai koplīgumā);

·         piemaksu par nakts darbu (tai jābūt ne mazāk kā 50% no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes);

·         darba līgumā vai koplīgumā noteiktās piemaksas;

·         prēmijas;

·         cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. 

Neto darba alga - alga, kas tiek aprēķināta, no bruto darba algas atņemot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ko maksā strādājošie, iedzīvotāju ienākuma nodokli un citus ieturējumus.

Neto darba algas aprēķināšanā ir šādi soļi:

1. Aprēķina valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba ņēmēja daļu (tie ir 9% no aprēķinātas bruto darba algas; ja darba ņēmējs ir sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts vecuma pensiju: 7,70%; ja darba ņēmējs ir izdienas pensijas saņēmējs vai invalīds: 8,34%);

2. Aprēķina apliekamo ienākumu, no bruto algas atskaitot:

·         aprēķināto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba ņēmēja daļu;

·         darbiniekiem, kas iesnieguši attiecīgajā darba vietā algas nodokļa grāmatiņu, neapliekamo minimumu (Latvijā šobrīd tas ir 35 LVL);

·         atvieglojumus par nodokļu grāmatiņā uzrādītiem apgādājamiem (par katru 63 LVL).

3. Aprēķina algas jeb iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas Latvijā ir 26% no 2. punktā aprēķinātā apliekamā ienākuma;

4. Aprēķina neto darba algu, no bruto darba algas atskaitot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (darba ņēmēja daļu; 9%) un iedzīvotāju ienākuma nodokli (algas nodokli)- 26%.

1.            Kas ir darba samaksa?

2.            Ko ietver darba samaksa?

3.            Nosauciet dažas darba algas definīcijas!

4.            Ar ko darba alga atšķiras no darba samaksas?

5.            Kas ir minimālā darba alga, un cik liela tā ir Latvijā?

6.            Kādas darba algas formas ir minētas Latvijas Darba likumā?

7.            Kādi ir laika darba algas trūkumi un priekšrocības?

8.            Kādi ir akorda darba algas paveidi?

9.            Kādi ir akorda darba algas trūkumi un priekšrocības?

10.        Kas ir bruto un neto darba alga?

11.        Kādus ieturējumus, neskaitot nodokļus, atskaita no bruto darba algas?

12.        Kā aprēķina bruto darba algu laika darba algas un akorda darba algas gadījumos?

13.        Kādi ir neto darba algas aprēķināšanas soļi?

14.        Cik liela ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme?

15.        Vai cilvēkam, kurš strādā bez algas nodokļa grāmatiņas un kuram ir divi mazi bērni, tiks piemēroti atvieglojumi par apgādājamiem?

1.      Baltic Institute of Social Sciences. Darba algas un to ietekmējošie faktori. Rīga, 2006. – 206 lpp.

2.      Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm: http://termini.lza.lv/term.php?term=traitement&list. Skatīts 21.04.2010.

3.      Alga [Elektroniskais resurss]: http://lv.wikipedia.org/wiki/Alga. Skatīts 21.04.2010.

4.      Darba samaksa [Elektroniskais resurss]: http://lm.gov.lv/text/121. Skatīts 25.04.2010.

5.      Definīcijas [Elektroniskais resurss]: http://data.csb.gov.lv/DATABASE/Iedzsoc/Ikgad%E7jie%20statistikas%20dati/Iedz%EEvot%E2ju%20ie%F2%E7mumi/06_ienakumi.htm. Skatīts 25.04.2010.

6.            Ekonomika un finanses [Elektroniskais resurss] : http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=alga&id=935112&g=1. Skatīts 25.04.2010.

7.      Jūrmalas pilsētas domes instrukcija [Elektroniskais resurss]: http://www.jpd.gov.lv/docs/d01/i/d01i010.htm. Skatīts 21.04.2010.

8.      Kārtība, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga [Elektroniskais resurss]: Kārtība, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga. Skatīts 25.04.2010.

9.      Komisijas Regula (EK) Nr. 2700/98 [Elektroniskais resurss]: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:31998R2700:LV:HTML. Skatīts 21.04.2010.

10.  Minimālā darba alga [Elektroniskais resurss]: http://www.lm.gov.lv/text/78. Skatīts 25.04.2010.

11.  Minimālā mēnešalga [Elektroniskais resurss]: http://data.csb.gov.lv/DATABASE/Iedzsoc/%CEstermi%F2a%20statistikas%20dati/Iedz%EEvot%E2ju%20ie%F2%E7mumi/II020lv.htm. Skatīts 25.04.2010.

12.  Nodokļi [Elektroniskais resurss]: http://wiki.venta.lv/mediawiki/index.php/Nodok%C4%BCi. Skatīts 27.04.2010.

13.  Par ieturējumiem no darba algas [Elektroniskais resurss] : http://www.kvestnesis.lv/index.php?menu=doc&id=176837. Skatīts 27.04.2010.

14. Tildes Jumis – Uzņēmuma vadība [Elektroniskais resurss] : http://www.tilde.lv/download/TildesJumis/Help/UV/Online/index.html?algas_un_nodokli.htm. Skatīts 27.04.2010.

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

            Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās kas ir valūtas kurss, zinās aprēķinus valūtas maiņas darījumos.

            Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām.

            Materiāls satur piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

            Pārsvarā katrai patstāvīgas valsts tautsaimniecībā, lai varētu normāli norisināties saimnieciskie procesi, pastāv sava nacionālā valūta, ar kuras palīdzību tiek veikti maksājumi, norēķini kā arī citas operācijas kā valsts tā arī ārpus tās robežām.

Katrai saimnieciskai vienībai ir svarīgi zināt un būt drošai, ka nauda ar kuru tā veiks saimnieciskos darījumus būtu stabila, kas savukārt veicinātu tās veiksmīgu saimniecisko darbību. Savukārt šādu apstākļu nodrošināšanā ir ieinteresēta valsts, lai tādā veidā veicinātu ekonomikas attīstību valstī. Tādejādi gan valsts, gan uzņēmumi un privātpersonas ir ieinteresētas, lai nacionālā naudas vienība būtu pēc iespējas stabilāka vai arī tās svārstības būtu vieglāk prognozējamas.

Ar naudas svārstībām saprot savstarpēji attiecināto dažādu valūtu (novērtējot pēc attiecīgo valūtu seguma un pirktspējas) savstarpējās svārstības. Šīs svārstības var izsaukt dažādi ekonomiski notikumi (piemēram: ceļas valsts iekšzemes kopprodukta līmenis straujāk nekā citās valstīs, līdz ar to šīs valsts nacionālā valūta būs vērtīgāka). Šo notikumu sekmīga analīze, dod iespēju saimnieciskām vienībām veiksmīgi paredzēt valūtu svārstības.

Mūsdienu ekonomikā ir izveidojusies situācija, ka neviena valsts nevar efektīgi saimniekot bez ārējiem tirdzniecības sakariem, jo valsts, kas mēģina saimniekot tikai savā teritorijā, nesadarbojoties ar citām valstīm, līdzinās naturālai saimniecībai, jo tāda valsts pilnība neizmanto savas iespējas efektīvi strādāt. Pamatojoties uz šo vienkāršo piemēru, var redzēt, ka katrai valstij ir nepieciešams veidot sadarbību ar citām valstīm.

Definīcijas:

1.      Nacionālā valūta- likumīgs maksāšanas līdzeklis konkrētajā valstī.

2.      Ārvalstu valūta- citu valstu likumīgs maksāšanas līdzeklis.

3.      Rezerves valūta- valūta, kurā izteikts valsts starptautisko likvīdu rezervju nomināls (USD, EUR, par rezerves valūtu kalpo arī zelts). [3,35]

Tā kā pārsvarā katrai valstij ir sava nacionālā valūta, tad, lai varētu valstis savā starpā veikt saimnieciskos darījumus (veikt norēķinus), tām ir nepieciešams noteikt kura valūta būs tā, kurā tiks veikti norēķini un noteikt pēc kāda kursa ( attiecības ) tiks mainītas valūtas, jo iegūtie naudas līdzekļi būs nepieciešami izmantot turpmāk, lai saglabātu nepārtrauktu ražošanas ciklu vai izlietot tos citos saimnieciskos darījumos.

Valūtas kursam ir vairāki ietekmējoši faktori:

• ekonomiskās izaugsmes rādītāji (pēc nacionālā bruto iekšzemes kopprodukta);

• nacionālās naudas pirktspējas attiecībā pret cenu līmeņa izmaiņām valstī;

• spekulatīvās operācijas valūtu tirgū;

• salīdzināmie procentu likmju līmeņi ( veicot korekcijas ievērojot inflāciju): valstis ar reāli augstāku procenta likmi būs patīkamākas kapitāla ieguldījumiem, rezultātā paaugstināsies nacionālās valūtas kurss;

• maksājumu bilances stāvoklis un tā tendences, atkarības pakāpe no ārējiem enerģijas un izejvielu avotiem;

• valsts centrālās bankas politika un valsts politika, valsts darbība valūtu tirgū;

• valsts maksātspēja un uzticība nacionālai valūtai starptautiskos tirgos: ja valsts ekonomisko stāvokli augstu vērtē pasaulē, tad viņas valūta skaitās spēcīga un var tikt pārdota par vēl izdevīgāku cenu nekā tādas valsts naudas vienību, kura skaitās vāja;

• inflācijas prognozes, naudas masas pieaugums iekšējā tirgū [3,64].

Ekonomiskās izaugsmes rādītāji, cenu līmeņa izmaiņas ietekme uz valūtas kursu var izskaidrot ar formulu:

MV = Py,

Kur: M - naudas daudzums apgrozība,

V - naudas apgrozības ātrums,

P - cenu indekss,

y - neto iekšzemes kopprodukts.

Ja valstī ir novērojama ekonomiskā izaugsme (palielinās iekšzemes kopprodukts - y), tad attiecīgās valsts nacionālas valūtas segums palielinās (palielinoties saražoto preču daudzumam - palielinās preču daudzums, kuru var iegādāties iztērējot vienu un to pašu naudas summu pie pārējiem nemainīgiem apstākļiem,M0/P< M/P0).

Tajās valstīs, kur procentu likmes būs lielākas ( veicot korekciju ievērojot inflāciju), valūtas kursi būs augstāki tādēļ, ka tādā veidā tiks pievilināts ārvalstu investoru kapitāls, tiks veicinātas investīcijas valstī. Savukārt kapitāla ieplūšana pati par sevi paaugstinās pieprasījumu pēc šīs valūtas, savukārt investīcijas nodrošinās iekšzemes kopprodukta pieauguma - naudas pirktspējas pieaugums - valūtas vērtības pieaugums. [2]

Spekulatīvai darbībai valūtas kurss funkcionē kā papildus peļņas gūšanas objekts. Valūtas kursu tas var ietekmēt tādejādi, ka personas, kas veic spekulatīvās operācijas ar valūtām, spekulē uz valūtu kursu celšanos vai krišanos, tādā veidā tās tieši ietekmē pieprasījumu pēc kādas valsts valūtu, rezultātā - valūtas kurss vai nu celtos vai arī kristos (valūtas kursi stabilizējas tā tirgus optimālā līmenī, izņemot tos gadījumus, kad tiek veikti speciālas mahinācijas, kas rada ļoti būtiski novirzes no optimālā līmeņa).

Maksāšanas bilances stāvoklis un tā tendences tieši atspoguļo pieprasījumu, piedāvājumu pēc attiecīgās valūtas, jo, ja, piemēram, kāda valsts eksportē vairāk nekā tā importē ( neto eksports ir pozitīvs), tad palielinās šīs valsts valūtas segums un pieprasījums pēc tās (ieplūst valsts ekonomikā papildus kapitāls) - līdz ar to valūtas kurss attiecībā pret citām valūtām aug.

            Atkarības pakāpe no ārējiem enerģijas un izejvielas avotiem valūtas kursu var ietekmēt ļoti būtiski, jo, ja kāda valsts ir atkarīga no citas valsts izejvielu vai enerģijas resursu avotiem, tad šī valsts kļūst netieši atkarīga no visiem saimnieciskiem procesiem, kas notiek tās partnervalstī (piemēram: ja izejvielu valstī ir novērojama augsta inflācija uz izejvielām, tad līdz ar to tās partnervalsts “importē “ inflāciju uz savu valsti (samazinās valūtas kurss); vai arī, ja izejvielu valsts palielina izvedmuitu nodokļus uz konkrētiem resursiem (šajā gadījumā uz izejvielām, kas nepieciešamas otras valsts tautsaimniecībai), tad partnervalstī , kas iegādājas izejvielas, celsies saražotās produkcijas pašizmaksa - rezultātā kritīsies iekšzemes kopprodukts - līdz ar to valūtas kurss), tādēļ bieži vien tiek ļoti uzmanīgi veikti norēķini šās valsts valūtā, jo pastāv liels risks, ka šajā valstī var rasties nevēlami ekonomiskie procesi, kas varētu nest papildus zaudējumus. Valsts centrālās bankas politika un valsts darbība valūtu tirgū ( var izšķirt divus gadījumus: kad centrālā banka ir atkarīga savā rīcībā no valsts lēmumiem un pretēji ( centrālā banka pastāv kā patstāvīga saimnieciska vienība ar īpašām tiesībām)) bieži vien rada lielu ietekmi uz valūtas kursu, kā arī valūtu tirgu, jo šīm institūcijām pieder tiesības , kas tieši var ietekmēt valūtas tirgu.

Valsts var ar likumu aizliegt valūtas tirgu, spekulācijas ar nacionālo valūtu, nosakot savas monopoltiesības tirdzniecībā ar valūtu. Rezultātā valsts, vismaz savā teritorijā, var pārdod un pirkt valūtu pēc tāda kursa kāds tai ir izdevīgs. Valsts var piedalīties ar savu kapitālu valūtas tirgū, tādā veidā tā var panākt to, ka valūtas kurss var pieaugt vai kristies (mainot pieprasījumu vai piedāvājumu pēc valūtas), atkarībā no valsts izvirzītiem mērķiem.

Centrālām bankām ir naudas emisijas tiesības, līdz ar to centrālā banka, lai mainītu kursu sev vajadzīgā virzienā, var papildus emitēt (pieprasījums pēc valūtas kritīsies) vai izņemt no apgrozības naudu (pieprasījums pēc valūtas celsies). Centrālā banka var noteikt arī to vai valūtas kursu brīvi noteiks pieprasījums un piedāvājums pēc tās, vai arī tā būs piesaistītā kādai vispāratzītai vērtībai ( piemēram: dārgmetāliem, citu valstu nacionālām valūtai, valūtām). Tajā gadījumā, kad valūta tiek piesaistīta kādai vērtībai, lai nerastos liela atšķirība starp valūtas tirgū noteikto optimālo valūtas kursu un centrālās bankas noteikto valūtas kursu, tad centrāla banka iejaucas valūtas tirgū, lai tādā veidā ietekmējot pieprasījumu un piedāvājumu varētu panākt to, ka valūtas optimālais kurss būtu tādā pašā līmenī kā centrālās bankas noteiktais valūtas kurss (pretējā gadījuma var izveidoties situācija, ka saimnieciskie subjekti attieksies pieņemt vai nelabprāt veiks norēķinos nacionālā valūtā, cietīs ļoti šīs valsts ekonomika) .

            Inflācijas prognozes valūtas kursu var ietekmēt tādi, ja tiek sagaidāms, ka cenas uz patēriņa precēm nākotnē kritīsies, tad saimnieciskie subjekti centīsies veikt uzkrājumus naudā (pieprasījums pēc naudas ceļas), palielinās valūtas kurss un pretēji, ja tiek sagaidāma cenu celšanās iedzīvotāji centīsies savus līdzekļus patērēt jau šodien, līdz ar to tie centīsies atbrīvoties pēc iespējas ātrāk no savas naudas atbrīvoties, uzglabājot savus naudas līdzekļus citās vērtībās, pieprasījums pēc naudas krītas (šāda iedzīvotāju reakcija vēl vairāk palielina inflācijas tempus). Naudas masas pieaugums ietekmi uz valūtas kursu var izskaidrot izmantojot formulu MV= Py. Ja naudas masa pieaug M1>M0, tad ,lai kurss paliktu nemainīgs ir jāpieaug iekšzemes neto kopproduktam (praksē - iekšzemes kopprodukta pieaugums palielina pieprasījumu pēc naudas, jo palielinās vajadzība pēc naudas, lai nodrošinātu nepieciešamo saimnieciskai darbībai vajadzīgo naudas daudzumu), jo šajā gadījumā neto iekšzemes kopprodukts kalpo kā naudas preču segums. Ja neto iekšzemes kopprodukts nepieaug, tad naudas segums samazinās, līdz ar to naudas kurss krītas (neatkarīgi no tā vai palielinās inflācija vai pamazinās naudas apgrozības ātrums).

Definīcijas:

 Tiešais valūtas kurss - ārzemju valūtas vērtība ir izteikta nacionālas valūtas vienībās. 

Netiešais valūtas kurss - nacionālā valūta tiek izteikta ārzemju valūtas vienībās.

FOREX tirgū pastāv noteikti standarti attiecībā uz to kāda valūta ir bāzes valūta un kāda ir kotācijas valūta,  lai vieglāk iegaumēt kāda valūta ir bāzes valūta kad runa ir par FOREX tirgū izplatītākiem un nozīmīgākiem valūtas pāriem tad jāatceras, ka EUR ir vienmēr bāzes valūta attiecībā pret citām valūtām (piem. EUR/USD, EUR/GBP, EUR/JPY), tālāk seko GBP (piem. GBP/USD, GBP/JPY)   un USD ( piem. USD/CHF, USD/JPY, USD/CAD).  [1]

Valūtas maiņa ir bankas pakalpojums, kas dod iespēju klientiem mainīt vienu valūtu pret citu pēc bankas noteiktā valūtas kursa.

Piemērs.

Piemēram, bankas klientam ir jāsamaksā darījuma partneram10 000 ASV dolāru.

·         Klients lūgs banku pārdot viņam 10 000 ASV dolāru. Ir būtiski saprast, ka tad, ja klients pērk valūtu, banka to pārdod.

·         Kad banka ir piekritusi pārdot 10 000 ASV dolāru, tā informē klientu par darījuma valūtas kursu. Ja bankas pārdošanas kurss ir, teiksim, $1 = Ls 0,5900, banka pieprasīs no klienta

10000 $ x 0,5900 = Ls 5900

Līdzīgi, klients var lūgt savu banku pirkt no viņa dolārus. Tā kā klients pārdod valūtu bankai, banka valūtu pērk.

Ja banka nosaka valūtas pirkšanas kursu $1 = Ls 0,5850, tad banka klientam samaksās:

10 000 $ x 0,5850 = Ls 5850

Banka vienmēr pērk valūtu pēc zemāka kursa, bet pārdot pēc augstāka, jo bankai ir jāgūst peļņa no valūtas pirkšanas un pārdošanas.

Peļņu nodrošina, nosakot atšķirīgus valūtas pirkšanas un pārdošanas kursus. Tātad, ja banka iepirktu no kāda klienta noteiktu daudzumu ārvalsts valūtas un tad pārdotu to citam klientam, banka otrajam klientam pieprasītu maksāt lielāku summu (latos) par to summu, kādu banka ir samaksājusi pirmajam klientam, pērkot no viņa šo valūtas daudzumu. Summas starpība ir peļņa. Piemēram, iepriekšējā piemērā izmantotie skaitļi rāda, ka banka pārdod ASV dolārus par Ls 5900, bet pērk to pašu daudzumu dolāru par Ls 5850, tādējādi iegūstot peļņu 50 latu apmērā.

            Protams, no peļņas bankām ir jāsedz arī ar valūtas operācijām saistītie izdevumi, tāpēc atlikusī peļņa nav tik liela, kā varētu likties pirmajā brīdī. (4)

Mūsdienu ekonomikā ir izveidojusies situācija, ka neviena valsts nevar efektīgi saimniekot bez ārējiem tirdzniecības sakariem.

Tā kā pārsvarā katrai valstij ir sava nacionālā valūta, tad, lai varētu valstis savā starpā veikt saimnieciskos darījumus, tām ir nepieciešams noteikt kura valūta būs tā, kurā tiks veikti norēķini.

Tajās valstīs, kur procentu likmes būs lielākas, valūtas kursi būs augstāki tādēļ, ka tādā veidā tiks pievilināts ārvalstu investoru kapitāls un tiks veicinātas investīcijas valstī.

Spekulatīvai darbībai valūtas kurss funkcionē kā papildus peļņas gūšanas objekts.

 Valsts var ar likumu aizliegt valūtas tirgu un spekulācijas ar nacionālo valūtu, nosakot savas monopoltiesības tirdzniecībā ar valūtu.

Valūtas vienmēr tiek tirgotas pāros kas nozīmē, ka vienas valūtas cena (bāzes valūta)  tiek noteikta otras valūtas vienībās (kotācijas valūta).

Finansiālo rezultātu no valūtu operācijām (valūtu maiņas darījumiem) izsaka valūtas pāra otrajā valūtā.

1. Kas ir valūta?
2. Kas ir rezerves valūta?
3. Kā valūtas kursu ietekmē spekulatīvā darbība?
4. Kādi ir trīs valūtas veidi?
5. Kura ir kotācijas valūta?
6. Ar ko atšķiras tiešais valūtas kurss no netiešā valūtas kursa?
7. Minēt vienu piemēru tiešajai kotēšanai vai netiešajai kotēšanai?
8. Nosauciet valūtas kursa ietekmējošos faktorus?
9. Izskaidrojiet formulu MV = Py?
10. Kā valūtas kursu ietekmē inflācijas prognozes?

1. Interneta resursi: http://www.smptrader.lv
2. Interneta resursi: http://www.vikipēdija.lv
3. Lībermanis G. Naudas teorija. Valūtas attiecības, lata liktenis- Rīga: BSA,2006-65.lpp.
4. S. Saksonova, Banku darbība, Rīga, 2006.