Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika  prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām. Ja literatūrā ir atrodamas dažādas terminu definīcijas, tad tās visas ir sniegtas, lai skolotājs varētu izvēlēties audzēkņu sagatavotības līmenim, kā arī stundas mērķim piemērotākās definīcijas.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās fiskālās politikas mērķus un uzdevumus, instrumentus, veidus, kā arī Fiskālās politikas pamatnostādnes Latvijā 2007.-2011.gadam

Materiāls satur shēmas un piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Dažādos literatūras avotos ir atrodami dažādi fiskālās politikas skaidrojumi, piemēram:

·         Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana makroekonomikas pamatmērķu nodrošināšanai.[1;115]

·         Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana, lai ietekmētu kopējo pieprasījuma līmeni ekonomikā un nodrošinātu pilnīgu nodarbinātību.[5;395]

·         Fiskālā politika ir valsts ieņēmumu un izdevumu politika. Ņemot vērā, ka valsts ieņēmumi veidojas galvenokārt no nodokļiem, bet visi valsts ieņēmumi un izdevumi tiek atspoguļoti valsts budžetā, fiskālo politiku var uzskatīt arī par valsts budžeta un nodokļu politiku. [6;233]

·         Fiskālā politika ir ekonomikā lietots termins, kas apzīmē valdības pamatnostādņu un lēmumu kompleksu, kas nosaka to, kā tiek veikti valsts finanšu tēriņi un to, kā tie tiek segti.

·         Fiskālā politika ir nodokļu politika, ar kuras palīdzību tiek iegūta lielākā daļa no valsts budžeta.[8]

·         Fiskālā politika ir valsts nodokļu, izdevumu un pārdalīto maksājumu (pabalstu u.c.) izmantošana makroekonomisko mērķu sasniegšanai un negatīvo parādību novēršanai.[4;138]

·         Valsts izdevumi ir nozīmīgs kopējā pieprasījuma komponents Valsts izdevumi saistīti ar valsts ieņēmumiem un šo izdevumu - ieņēmumu plūsmu kopumu un tās regulēšanas nosacījumus sauc par fiskālo politiku. Vārda fisc tiešā izcelsme nozīmē valsts kase vai valsts maciņš. Fiskālās politikas galvenie apkopojošie rādītāji ir valsts izdevumi un nodokļi, no otras puses.[2;208]

·         Fiskālā politika - noteiktā periodā valstī veikti finanšu pasākumi, lai stabilizētu tautsaimniecības attīstību konjunktūras politikas jomā un nodrošinātu finanšu politikas īstenošanu. Šādi pasākumi ir: nodokļu lieluma noteikšana (palielināšana vai samazināšana), kredītpolitikas vadīšana (kapitālieguldījumu veicināšana vai ierobežošana), subsīdiju lieluma noteikšana dažām nozarēm u. c.[9]

·         Valdības īstenotā ekonomikas pārvaldība, mainot nodokļu, valsts parāda, valsts izdevumu un valsts fondu apjomu un saturu. [9]

·         Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana ar mērķi nodrošināt makroekonomisko stabilitāti valstī. [3;238]

Fiskālās politikas mērķis ir nodrošināt labvēlīgus apstākļus ekonomika attīstībai, vienlaikus saglabājot valsts finansiālo stabilitāti.[3;240]

Attēlā uzskatāmi parādīti pieci fiskālās politikas mērķi:

1.attēls. Fiskālās politikas mērķi[4;138]

Fiskālās politikas galvenais uzdevums ir ekonomikas stabilizācija un dažādu negatīvu parādību tautsaimniecībā, tādu kā ekonomisko resursu nepilnīga izmantošana vai palielinās pieprasījums pēc tiem, pārvarēšana.[1;116]

Kā vēl vienu fiskālās politikas uzdevumu var minēt - nodrošināt nodokļu ieņēmumus, kas segtu valsts budžeta izdevumus. Nodokļus var izmantot, gan lai ierobežotu kādas darbības, gan lai tās veicinātu. Piemēram, akcīzes nodoklis alkoholam un tabakai sadārdzina šīs nelabvēlīgās preces un ierobežo to patēriņu. Muitas nodokļi preču importam aizsargā vietējos ražotājus. Savukārt nodokļu samazināšana uzņēmumiem, kas ievieš jaunas tehnoloģijas, stimulē ražotņu modernizāciju.

Valsts sektora un fiskālās politikas funkcijas:

·         nodrošināšana ar sabiedriskiem labumiem;

·         ienākumu pārdalīšana, lai mīkstinātu netaisnības, kuras var radīt tirgus mehānisms (pretējs efekts – ražošanas efektivitātes bremzēšana);

·         kopējo ienākumu un izdevumu stabilizēšana, anticikliska, izmantojot budžetu, lai novērstu īslaicīgas vai cikliskas svārstības.[Ņikitina;138]

Fiskālās politikas instrumenti:

·           valsts izdevumi sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei,

·           transfertmaksājumi,

·           nodokļu likmes.[3;238]

Fiskālās politikas veidi:

1) apzināta jeb diskrecionāra fiskālā politika, kas savukārt iedalās:

·           stimulējoša fiskālā politika,

·           ierobežojoša fiskālā politika

2)automātiskā jeb nediskrecionārā fiskālā politika.[3;238]

Diskrecionārā fiskālā politika ir apzināta manipulēšana ar nodokļiem un valsts izdevumiem, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Pārsvarā tie ir vienreizēji pasākumi konkrētu mērķu sasniegšanai. Diskrecionārā fiskālā politika ir iedarbīgāka par automātiskiem stabilizatoriem, tāpēc pārsvarā tās pasākumi tiek izmantoti recesijas vai inflācijas plaisu likvidēšanā ekonomikā.

Stimulējoša fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek īstenoti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi vai veicinātu tās attīstību, kā arī sekmētu valdošās partijas uzvaru vēlēšanās.

Valdība var iedarboties uz ekonomiku, palielinot valsts izdevumus vai samazinot nodokļu likmes, vai arī veicot abus pasākumus vienlaikus.[3;240]

Recesijas plaisa veidojas, kad ekonomika funkcionē, nesasniedzot tās pilnu noslogotību, kā rezultātā sabiedrībā ir zema ekonomiska aktivitāte un bezdarbs. Tās pārvarēšanai izmanto aktivizējošu (stimulējošu) fiskālo politiku (angl.- Expansionary Fiscal Policy).[1;121]

Stimulējošās fiskālās politikas instrumenti izmantošanas virzienu un to ietekmes sekas attēlotas sakarību ķēdē:

=>Valsts izdevumu G palielināšana (vai nodokļu T pazemināšana) => kopējā pieprasījuma (C+I+G+Xn) pieaugums => Produkcijas izlaides (Q) un līdzsvara IKP pieaugums; Cenu līmeņa paaugstināšanās.[4;142]

Ierobežojošās fiskālās politikas uzdevums ir samazināt kopējo pieprasījumu ekonomikā, lai apkarotu inflāciju. Ierobežojošās fiskālās politikas pasākumi ir valsts budžeta izdevumu samazināšana un nodokļu paaugstināšana. [6;243]

Automātiskā jeb nediskrecionārā fiskālā politika tiek īstenota automātiski, ar iekšējiem stabilizatoriem. Tie ir tādi mehānismi ekonomikā, piemēram, bezdarbnieku pabalsti, progresīvās nodokļu likmes u.c., kuri reaģē uz reālā IKP izmaiņām un ietekmē kopējo pieprasījumu.[2;238]

Automātisko stabilizatoru politikas uzdevums ir stabilizēt kopējo pieprasījumu valstī. To īsteno, diferencējot nodokļu likmes atkarībā no iedzīvotāju ienākumiem, kā arī nosakot un mainot kritērijus sociālo pabalstu saņemšanai. Līdz ar to process notiek it kā automātiski bez speciālas kontroles no valsts puses.[1;120]

Automātiskais stabilizators – tas ir jebkurš pasākums, kas bez speciālu valdības lēmumu pieņemšanas, stabilizē kopējo pieprasījumu valstī.

Šo funkciju galvenokārt veic:

·         Nodokļu sistēma (nodokļu likmes);

·         Kritēriji sociālo pabalstu saņemšanai;

·         Valdības mērķa programmas sociālajā sfērā;

·         Speciāli palīdzības fondi, personiskie uzkrājumi un uzņēmumu rezerves.[4;142]

Diskrēta fiskālā politika ir aktīva un apzināta nodokļu un valdības izdevumu izmantošana (manipulēšana), lai panāktu efektīvu resursu sadali, kopējo izdevumu, kopējā pieprasījuma un produkcijas izlaides sabalansētību, līdzsvarotu ekonomikas izaugsmi.

Automātisko stabilizatoru politika – tā ir valdības izdevumu un nodokļu lielumu automātiska izmainīšanas (stabilizēšanas) atkarībā no ekonomikā notiekošiem procesiem, lai mīkstinātu ciklisko svārstību ietekmi uz izlaidi un nodarbinātību (skat. 2.att.).[4;140]

2. attēls. Fiskālās politikas modeļi.[4;140]

1.shēma. Fiskālās politikas un tīrā eksporta efekts atvērtā ekonomikā [3;249]

Stimulējoša fiskālā politika	Ierobežojoša fiskālā politika
Problēma: ekonomikas lejupslīde vai tās neliela izaugsme   Stimulējoša fiskālā politika   Augstāka procentu likme iekšzemē   Valūtas pieprasījums pieaug (ārzemnieki)   Nacionālās valūtas kurss pieaug   Tīrais eksports samazinās, jo palielinās imports   Reālais IKP samazinās   CB valūtas rezerves pieaug	Problēma: augsta inflācija   Ierobežota fiskālā politika   Zemāka procentu likme iekšzemē   Valūtas piedāvājums pieaug (ārzemnieki)   Nacionālās valūtas kurss samazinās   Tīrais eksports palielinās, jo pieaug  eksports   Reālais IKP pieaug   CB valūtas rezerves samazinās

Stimulējošas fiskālās politikas sekas:

·           notiek IS līknes nobīde pa labi, iekšzemes procentu likme kļūst augstāka, notiek kapitāla ieplūde, pieaug LB naudas bāze, un fiskālā politika ir efektīva,

·           taču, ja starpnieki izmanto ārzemju valūtu, lai pirktu importētās preces, pieaug imports un tirdzniecības bilances deficīts. Līdz ar to samazinās ārzemju aktīvi, naudas bāze, naudas piedāvājums un fiskālā politika kļūst neefektīva.[3;249]

Ierobežojošās fiskālās politikas sekas:

·           notiek IS līknes nobīde pa kreisi, iekšzemes procentu likme kļūst zemāka, notiek kapitāla aizplūšana no valsts, samazinās LB naudas bāze, un fiskālā politika nav efektīva,

taču, ja ražotāji izmanto valūtas kursa pazemināšanās izdevīgumu un palielina eksportu, tad tīrais eksports pieaug, tirdzniecības bilance kļūst pozitīva. Līdz ar to palielinās ārzemju aktīvi, naudas bāze, naudas piedāvājums un fiskālā politika kļūst efektīva.[3;249-250]

Viens no būtiskiem instrumentiem ekonomikas attīstības veicināšanai ir stabilas fiskālās politikas realizēšana. Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību ir definēti šādi fiskālās politikas mērķi:

1)     īstenot fiskālo politiku, kas vērsta uz stabilu makroekonomisko izaugsmi. Nodrošināt konsekventu virzību uz sabalansēta valsts budžeta izveidošanu, saglabājot zemu valsts parāda līmeni;

2)     sākot ar 2008. gadu, ieviest vidēja termiņa (2 – 3 gadi) valsts budžeta plānošanu, nodrošinot finansējuma sasaisti ar ministriju un reģionu stratēģiskajiem plāniem un budžeta izlietojuma plānojumu teritoriālā griezumā, tādējādi panākot valsts finanšu līdzekļu racionālu un efektīvu izmantošanu;

3)     konsekventi nodrošināt virzību uz Māstrihtas fiskālo kritēriju izpildi Latvijā;

4)     turpināt vienotas darba samaksas sistēmas ieviešanu visā publiskajā sektorā, nodrošinot konkurētspējīgu darbinieku atalgojumu un sociālās garantijas, konsekventi palielinot visās sfērās strādājošo cilvēku atalgojumu. Izpildīt noslēgtās valdībai saistošās vienošanās par algu paaugstināšanas algoritmiem un laika grafikiem skolotājiem, policistiem, mediķiem u.c. darbinieku kategorijām;

5)     kā Starptautiskās attīstības aģentūras dalībvalstij piedalīties starptautiskās palīdzības projektos nabadzīgajām un jaunattīstības zemēm.[10]

Fiskālā politika ir valsts ieņēmumu un izdevumu politika. Ņemot vērā, ka valsts ieņēmumi veidojas galvenokārt no nodokļiem, bet visi valsts ieņēmumi un izdevumi tiek atspoguļoti valsts budžetā, fiskālo politiku var uzskatīt arī par valsts budžeta un nodokļu politiku.

Fiskālās politikas galvenais uzdevums ir ekonomikas stabilizācija un dažādu negatīvu parādību tautsaimniecībā, tādu kā ekonomisko resursu nepilnīga izmantošana vai palielinās pieprasījums pēc tiem, pārvarēšana

Valsts sektora un fiskālās politikas funkcijas:

·         nodrošināšana ar sabiedriskiem labumiem;

·         ienākumu pārdalīšana, lai mīkstinātu netaisnības, kuras var radīt tirgus mehānisms (pretējs efekts – ražošanas efektivitātes bremzēšana);

kopējo ienākumu un izdevumu stabilizēšana, anticikliska, izmantojot budžetu, lai novērstu īslaicīgas vai cikliskas svārstības.

Fiskālās politikas instrumenti:

·         valsts izdevumi sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei,

·         transfertmaksājumi,

·         nodokļu likmes.[3;238]

Fiskālās politikas veidi:

1) apzināta jeb diskrecionāra fiskālā politika, kas savukārt iedalās:

·         stimulējoša fiskālā politika,

·         ierobežojoša fiskālā politika

2) automātiskā jeb nediskrecionārā fiskālā politika.

1.      Kas ir fiskālā politika?

2.      Kādi ir fiskālās politikas mērķi?

3.      Kāds ir fiskālās politikas uzdevums?

4.      Kādas ir fiskālās politikas funkcijas?

5.      Kādi ir fiskālās politikas veidi?

6.      Kādi ir fiskālās politikas instrumenti?

7.      Kas ir diskrecionāra fiskālā politika?

8.      Kas ir stimulējoša fiskālā politika?

9.      Kāds ir stimulējošās fiskālās politikas uzdevums?

10.  Kas ir ierobežojošā fiskālā politika?

11.  Kādus uzdevumus valsts veic, lai iedarbotos uz ekonomiku?

12.  Ar kādiem stabilizatoriem tiek īstenota nediskrecionārā fiskālā politika?

13.  Kas ir automātiskais stabilizators?

14.  Kādi ir fiskālās politikas tipi?

15.  Kādas ir stimulējošas fiskālās politikas sekas?

16.  Kādas ir ierobežojošās fiskālās politikas sekas?

17.  Kādas ir Latvijas fiskālās politikas pamatnostādnes laika posmā no 2007. gada līdz 2011. gadam?

1.                  Šenlfelde M. Makroekonomika: 3. Izdevums. – Rīga: RTU izdevniecība, 2009. - 242 lpp.

2.                  Gods U. Makroekonomika: otrais, papildinātais izdevums.- Rīga: Turība,2004. - 300 lpp.

3.                  Bikse V. Makroekonomika: Tālmācības kurss.- Rīga: Izglītības soļi, 2003. – 314 lpp.

4.                  Ņikitina V. Makroekonomika.- Rēzekne: RA izdevniecība, 2004. – 160 lpp.

5.                  Bikse V. Ekonomikas teorijas pamatprincipi: Mācību līdzeklis.- Rīga: Izglītības soļi, 2007. – 456 lpp.

6.                  Fedotovs A. Makroekonomika: Tālmācības studiju kurss.- Rīga: Biznesa vadības koledža, 2008. – 404 lpp.

7.                  Liepiņš A. Analītiskā makroekonomika: Otrais papildinātais izdevums.- Rīga: Turība, 2000. – 56 lpp.

8.                  Vikipēdija: brīvā enciklopēdija. [Elektroniskais resurss] / Vikipēdija.- Tiešsaistes veids.-Pieejas veids: http://lv.wikipedia.org/wiki/Fiskālā_politika - Skatīts: 20.05.2010.

9.                  Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm. [Elektroniskais resurss]/ LZA terminoloģijas komisija. – Tiešsaistes veids.- Pieejas veids: http://termini.lza.lv/term.php?term=fiskālā%20politika&list=fiskālā%20politika&lang=LV – Skatīts 20.05.2010.

10.              Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas pamatnostādnes 2007. – 2011. Gadam. [Elektroniskais resurss] / Latvijas Republikas Finanšu ministrija. – Tiešsaistes pakalpojums.- Pieejas veids: http://helios-web.saeima.lv/Likumdosana/Budzets_07/FMPamn_071206.htm - Skatīts 20.05.2010.

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās nodokļu būtību un to veidus, kā arī nodokļu lomu ekonomikā.  

Īpaša uzmanība ir pievērsta terminu definīcijām.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Nodoklis - ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos (pamatbudžetā vai speciālajos budžetos), kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas, pamatparāda palielinājuma naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu. Minētais termins piemērojams arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.[1]

Nodokļi ir neatņemama ikvienas valsts sastāvdaļa. Lai gan vairākums cilvēku atzīst nodokļu nepieciešamību, valsts nodokļu sistēma parasti tiek vairāk kritizēta nekā slavēta. Nevienam cilvēkam nepatīk maksāt nodokļus. Nodokļu maksāšana vai nemaksāšana atspoguļojas valsts ekonomikā, tirgus aktivitātēs, budžetā un sociālajā sfērā.

Nodokļu loma ekonomikā:

·         jebkuras valsts budžeta galvenais ienākumu avots ir nodokli. Latvijas budžetā nodokļu ieņēmumi veido ap 80 % no kopējiem ieņēmumiem. Tas dod iespējas uzturēt un attīstīt valsts ekonomiku.

·         Tomēr valdības izdevumu segšana nav vienīga nodokļu funkcija. Dažreiz nodokļi pilda protekcionisma funkciju – aizsarga vietējo tirgu ražotājus no ārzemju konkurences.

·         Kā arī nodokli tiek izmantoti ka kaitīgo darbību aizkavētājs. Piemēram, akcīzes nodoklis ir uzlikts alkoholam un cigaretēm, lai atturētu iedzīvotājus no to lietošanas.

Nodokļi ir valdības būtiskākais līdzeklis, ar kuru palīdzību tiek nodrošināti budžeta ieņēmumi.

Nodokļus var iedalīt:

·         tiešajos nodokļos – nodokļu veidi, kur apliekamais objekts pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju;

·         netiešajos nodokļos – nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir prece vai pakalpojums. Netiešo nodokļu īpatnība ir tā, ka šos nodokļus pilnībā “pārnes” uz patērētāju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pārdošanas cenā.

Latvijā pie tiešajiem nodokļiem var pieskaitīt:

1)    uzņēmuma ienākuma nodokli;

2)    iedzīvotāju ienākuma nodokli;

3)    sociālos apdrošināšanas maksājumus(sociālo nodokli);

4)    nekustamā īpašuma nodokli;

Bet pie netiešajiem nodokļiem var pieskaitīt:

1)    pievienotās vērtības nodokli(PVN);

2)    akcīzes nodokli;

3)    muitas nodokli. [5]

Tomēr jāņem vērā, ka šāds sadalījums ir nosacīts, jo  daži nodokļu veidi, piemēram, dabas resursu nodoklis, pēc vienām pazīmēm var būt tiešais nodoklis, bet pēc citām – netiešais nodoklis.

Neiekasētā sociālā un iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķini tika balstīti  uz pieņēmumiem, ka:

·         budžeta iestāžu darbinieki godīgi maksā sociālo un iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo izvairīties no šo nodokļu maksājumiem šajās iestādēs ir gandrīz neiespējami;

·         teorētiski aprēķināto budžeta iestāžu darbinieku sociālā un iedzīvotāju ienākuma nodokļu īpatsvaru darba samaksas fondā var attiecināt uz tautsaimniecību kopumā. [1]

Bremzējošs faktors iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanā ir tas, ka sociālais un iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek administrēts dažādās institūcijās [2], kā arī samērā nelielais ar nodokli neapliekamais minimums.

Saskaņā ar likumu “Par nodokļiem un nodevām” Latvijā uzņēmumu un iedzīvotāju ienākumu nodokļi veido vienotu nodokļa sistēmu. [4]

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis

Iedzīvotāju ienākuma nodokli reglamentē likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. [4]

Iedzīvotāju ienākuma nodokli pēc būtības var iedalīt:

1)    algas nodoklī – ko par darbinieku aprēķina un maksā darba devējs. Nodokļa apliekamais objekts ir mēneša ienākums;

2)    patentmaksā – pašvaldību noteikts avansa maksājums par atsevišķu veidu saimnieciskās darbības veikšanu;

3)    individuālās darbības ienākumos–kur apliekamais objekts ir gada ienākumi.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir viens no nozīmīgākajiem ieņēmumu avotiem valsts un pašvaldību budžetā.

Darba devēju pienākums ir aprēķināt un pārskaitīt budžetā savu darbinieku ienākuma nodokļa summas.

Uzņēmumu ienākuma nodoklis

Uzņēmumu ienākuma nodokli reglamentē likums “Par uzņēmuma ienākuma nodokli”. [4]

Uzņēmumu ienākuma nodoklis ir viens no uzņēmējdarbību visvairāk bremzējošiem nodokļiem, jo tas vistiešākajā veidā ietekmē uzņēmuma finansiāli ekonomisko stāvokli.

Latvijā ir viens no zemākajiem uzņēmumu ienākuma nodokļiem. Izmaksātās dividendes netiek apliktas ar papildus nodokli, izņemot dividenžu izmaksu nerezidentiem, par kurām ir jāmaksā 10% no saņemtās summas.

Uzņēmuma ienākuma nodoklis veido tikai aptuveni 8% no valsts kopējiem nodokļu ieņēmumiem. Šis fakts liecina par uzņēmēju noslieci izvairīties no tiešo nodokļu maksāšanas un nodokļu administrācijas iestāžu nespēju novērst šo tendenci.

Sociālās apdrošināšanas maksājumus reglamentē likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu". [4]

Sociālās apdrošināšanas veidi ir:

1)    valsts pensiju apdrošināšana;

2)    sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumā;

3)    sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;

4)    invaliditātes apdrošināšana;

5)    maternitātes un slimību apdrošināšana.

Pievienotās vērtības nodoklis(PVN) reglamentē likums "Par pievienotās vērtības nodokli". PVN ir galvenais patēriņa nodokļa veids. [4]

PVN priekšrocība ir tā, ka šis nodoklis ir viegli iekasējams un administrējams, kā arī pieņemts uzskatīt, ka šis nodoklis mazāk bremzē uzņēmējdarbības attīstību. Savukārt PVN trūkums ir tas, ka šis nodoklis ir sociāli netaisnīgs, jo nodokļu slogs trūcīgajiem iedzīvotājiem ir lielāks kā turīgajiem iedzīvotājiem.

Akcīzes nodokli reglamentē likumi "Par akcīzes nodokli", "Par akcīzes nodokli naftas produktiem", "Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem", "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem", "Par akcīzes nodokli alum". [4]

Akcīzes nodoklis sadalās:

1.      Alkoholiskiem dzērieniem;

2.      Tabakas izstrādājumiem;

3.      Naftas produktiem’;

4.      Alum;

5.      Dārgmetāliem un to izstrādājumiem, dārgakmeņiem un to izstrādājumiem;

6.      Vieglajiem automobiļiem;

7.      Bezalkoholiskajiem dzērieniem;

8.      Kafijai;

9.      Motocikliem.

Akcīzes nodoklis ir otrs patēriņa nodokļa veids un bieži vien to sauc arī par selektīvo patēriņa nodokli.

Muitas nodokli reglamentē likums "Par muitas nodokli (tarifiem)". [4]

Ar muitas politikas palīdzību valdība valstī var realizēt protekcionisma (iekšējā tirgus aizsardzība) funkcijas vai atbalstīt brīvu tirdzniecību starp valstīm.

Latvijā, tāpat kā lielākajā daļā pasaules valstu, ar muitas politikas palīdzību realizē protekcionisma funkciju. Tas nozīmē, ka muitas nodokļa fiskālai lomai ir niecīga nozīme.

            Muitu klasificē:

1.      ievedmuita;

2.      izvedmuita;

3.      tranzītmuita.

Muitas tarifu likmes var iedalīt:

1.      fiskālās – pamatmērķis palielināt budžeta ieņēmumus;

2.      protekcionisma – kuras uzliek noteiktai produkcijai, lai aizsargātu iekšzemes ražotājus. Tās trūkums ir tāds, ka tas samazina konkurenci, kas savukārt var ietekmēt produkcijas kvalitāti;

3.      preferenciālās (atvieglotās) – tās ir nedaudz samazinātas attiecībā pret vidējo likmi, lai veicinātu importu;

antidempinga –uzliek, lai kavētu produkcijas importu par dempinga cenām.[3]

Nekustamā īpašuma nodokli reglamentē likums “Par nekustamā īpašuma nodokli”.

Nekustamā īpašuma nodokli maksā Latvijas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz līguma vai citādas vienošanās pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kuru īpašumā vai tiesiskā valdījumā ir nekustamais īpašums.

Īpašnieks (īpašums nostiprināts zemesgrāmatā), tiesiskais valdītājs (persona, kas īpašumu ieguvusi kāda darījuma rezultātā, bet ja tāda nav tad lietotājs vai nomnieks.

Dabas resursu nodokli reglamentē Likums “Par Dabas resursu nodokli”.

Nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojušas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina dabas piesārņojumu, kā arī veidot vides aizsardzības pasākumu finansiālo nodrošinājumu. Visi no nodokļa maksājumiem iegūtie līdzekļi izmantojami tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aizsardzību. Nodokļa maksātāji ir visas juridiskās un fiziskās personas, kas LR teritorijā iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus vai kas vidē ievada ar nodokli apliekamu piesārņojumu, vai realizē pašražotas vai ieved videi kaitīgas preces un produktus un, kas ir saskaņā ar spēkā esošiem likumdošanas aktiem, ir saņēmušas atļaujas veikt šādas darbības.

No 1997.gada 1.janvāra dabas resursu nodokli par importēto vai iekšzemē ražoto preču vai produktu iepakojumu maksā pilnīgi visi ražotāji, kuru preces paredzētas iekšējam tirgum, kā arī importētāji.

Izložu un azartspēļu nodokli reglamentē likums “Par izložu un azartspēļu nodevu un nodoklis”.

LR izložu un azartspēļu organizēšanai ir nepieciešama licence. Izloze un azartspēle ir spēle, kurās to dalībnieku iegūtajiem laimestiem pilnīgi vai daļēji ir gadījuma raksturs. [4]

Izložu un azartspēļu nodokļa maksātāji ir LR uzņēmumu reģistrā iekļauti uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, kas veic saimniecisko darbību un kapitāla ieguldījumus azartspēļu organizēšanai, uzturēšanai kā arī šo spēļu līdzekļu un uz azartspēlēm attiecināmu priekšmetu nomu, un, kuri saņēmuši Finanšu ministrijas izsniegtu licenci.

Izložu un azartspēļu nodokļa apliekamais objekts ir:

1. azartspēļu organizētājs, azartspēļu norises vieta un spēļu iekārtas;

2. ieņēmumi no biļešu realizācijas.

Uzdevums

            Fiziskā persona saņēma dividendes - Ls 100 no uzņēmuma, kurš izmanto tiesības uz uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi saskaņā ar Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu (80 %).

Izmaksātās dividendes izmaksas vietā tiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli proporcionāli uzņēmuma saņemtajai uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidei:

·         apliekamais ienākums ir:

Ls 100 x 80 % = Ls 80 (saņemtās dividendes x uzņēmuma izmantotā atlaide);

·         nodokļa summa ir:

Ls 80 x 25 % = Ls 20 (apliekamais ienākums x nodokļa likme).

Valsts bez nodokļiem iztikt nevar, tāpēc ir jāizvēlas vismazāk ekonomiku ietekmējošie nodokļi. Nodokļu sistēma nedrīkst izjaukt efektīvu resursu sadalīšanu valsts ekonomikā.

Līdzekļu aizplūšana no valsts rada līdzekļu trūkumu, kas savukārt bremzē ekonomikas uzplaukumu. Šādā situācijā nepieciešams izvērtēt nodokļu sistēmas deformējošo efektu uz kapitāla tirgu, kā arī noteikt ekonomiskā kaitējuma pakāpi, kas radusies nodokļu politikas realizēšanas rezultātā.

            Nodokļu sistēmai ir jābūt viegli un lēti pārvaldāmai. Nodokļu sistēmai ir jābūt elastīgai, tai ātri jāreaģē uz ekonomisko apstākļu izmaiņām. Nodokļu politikai precīzi jāatspoguļo nodokļu maksātāju vēlmes un to priekšrocības uzņēmējdarbībā.

            Latvijas nodokļu sistēmu sastāda gan tiešie, gan netiešie nodokļi, kas savukārt atkal sadalās sīkāk, kā rezultātā, pavisam kopā ir 10 nodokļi.

            Nodokļi tiek maksāti caur precēm un pakalpojumiem. Nodoklis ir naudas maksājumi, ko veic nodokļu maksātāji uz bezatlīdzības pamata, un tie nav saistīti ar noteiktu mērķi.

1. Kas ir nodoklis?

2. Kādi ir nodokļu veidi?

3. Kāda ir tiešo nodokļu klasifikācija?

4. Kāda ir netiešo nodokļu klasifikācija?

5. Kādi ir sociālās apdrošināšanas veidi?

6. Kā sīkāk tiek sadalīts akcīzes nodoklis?

7. Kā var sadalīt muitas tarifu likmes?

8. Vai azartspēlēm ir nepieciešama licence?

1.      Likums “Par nodokļiem un nodevām”

2.      Ieva Kodoliņa, “Nodokļi Latvijā”, Biznesa augstskola Turība, Rīga, 2009

3.      “Naudas, kredīta un nodokļu politika” , Datorzinību centrs, Rīga,1998, Ieva Kodoliņa “Ēnu ekonomika un neiekasētie nodokļi Latvijā”

4.      Interneta resursi: (www.likumi.lv)

5.      Interneta resursi: (http://lv.wikipedia.org)