Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

2.2.2. Kreativitātes jeb radošuma jēdziens

Kreativitātes jēdziena skaidrojumā dominē vairāki viedokļi. R.Sternbergs, T. Lubarts (1999) raksturo kreativitāti kā spēju radīt darbu, kas ir inovatīvs un sociāli nozīmīgs (noderīgs, apmierina vajadzību). Novitāte tiek bieži minēta kā viena no būtiskākajām radošuma iezīmēm. A. Grecovs (2007) akcentē, ka kreativitāte ir spēju kopums, intelekta un personības īpašību komplekss, kas ietver sevī arī cilvēka dzīves pozīciju.

Savukārt R.Bebre (2010) radošumu jeb kreativitāti definē kā noturīgu individualitātes īpašību, ko raksturo novatorisms, oriģinalitāte, netradicionāli risinājumi, antikonformisms, drosme, jaunrades darbības produktivitāte dažādās nozarēs: mākslā, zinātnē, tehnikā, pedagoģijā u.c., radoša intuīcija, bagāta fantāzija, iedvesma, psihes plastiskums, virsapziņas darbība.

Ir dažādas pieejas kreativātes jēdziena izpratnei, kas var tikt aplūkotas kā:

• produkts – spēja radīt kaut ko jaunu, neparastu, oriģinālu; dažādās nozarēs to raksturo novatorisms un sabiedriskais nozīmīgums,
• process – īpaša radošās domāšanas daudzveidība, augsti attīstīta iztēle, estētiska pasaules uztvere; to raksturo radoša intuīcija, bagāta fantāzija, diverģentā domāšana, iedvesma, psihes plastiskums, zemapziņas un virsapziņas darbība,
• personības īpašības – atvērtība jaunai dzīves pieredzei, neatkarība, elastība, dinamiskums, oriģinalitāte, personības savdabīgums, antikonformisms, drosme u.c.,
• ārējie apstākļi – spēja produktīvi darboties situācijās ar augstu nenoteiktības pakāpi, kad nav iepriekš zināmu algoritmu darbībai, kas garantē vēlamo rezultātu (Bebre, 2010; Elshout, 1996; Grecovs, 2007).

Šīs pieejas ir būtiskas arī mācību procesā, kur galvenā vērība tiek pievērsta pašam radošuma procesam, un kura rezultāti (produkts) ir atkarīgi no ikviena audzēkņa personības īpašībām un ārējiem apstākļiem, ko lielā mērā nosaka mācību vide.

Kreativitātes jēdziena izpratnē būtiski ir radošuma intelektuālie priekšnoteikumi. Dž. Gilfords un E. Torrens (1988) atzīst, ka kreativitāte jāuztver kā diverģentā vai daudzpusīga domāšana (vērsta dažādos virzienos), pieļaujot meklējumu dažādību, kuru rezultātā rodas negaidīti atklājumi. Radošās domāšanas procesam ir raksturīga:

• problēmas noteikšana un uzstādīšana;
• spēja ģenerēt vairākas idejas vienlaicīgi;
• spēja producēt dažādu jēdzienu idejas;
• spēja izvirzīt retas, nestandarta idejas;
• spēja pilnveidot izvirzītās idejas;
• spēja problēmas risinājumam analizēt un sintezēt informāciju.

Arī E. de Bono (2009) iesaka izmantot laterālo domāšanu, kas ir domāšanas veids, ar kuru iespējams rast risinājumu šķietami neatrisināmai problēmai (jautājumam), izmantojot netradicionālas domāšanas metodes un elementus. Vertikālā domāšana (tradicionālā) noris, iesaistot loģikas procesus, savukārt laterālās (jeb radošās) domāšanas gaitā tiek izjaukts loģiskās domāšanas process, nonākot pie risinājuma no cita skatupunkta, tādējādi liekot smadzeņu darbības pašorganizējošajai sistēmai mainīt tradicionālo domāšanas secību.

Tradicionālā domāšana, atšķirībā no radošās domāšanas, pie nepieciešamajiem priekšnoteikumiem garantē paredzamo rezultātu:

• problēmai vai uzdevumam principā iespējams tikai viens pareizs rezultāts;
• zināmi problēmas risinājumu ceļi;
• ir pieejams nepieciešamais datu daudzums problēmas risinājumam.

Tomēr ne visas dzīves situācijas un profesionālās darbības problēmas atbilst šiem tradicionālās domāšanas priekšnoteikumiem, jo ne vienmēr pieejamie dati ir konkrētajam gadījumam adekvāti un cilvēka intelekts negarantē to pareizu pielietojumu, kaut arī viņš zina vai nojauš problēmas risinājuma veidu.

Tradicionālā domāšana akcentē katra soļa pareizību problēmas risināšanas procesā, tad viens no radošo meklējumu šķēršļiem ir bailes no kļūdām. Savukārt radošās domāšanas procesā būtiskāks ir pats process - nevis tas, cik pareizs ir katrs solis problēmas risināšanas gaitā, bet gan tas, cik prasmīgi cilvēks spēj rast dažādus, iepriekš neierastus risinājuma ceļus. Idejas tiek vērtētas nevis pēc kritērijiem „pareizi - nepareizi”, bet gan pēc to funkcionalitātes un izmantošanas iespējām dažādās situācijās.

Vairums mācību uzdevumu gan skolā, gan augstskolā ir veidoti, lai sekmētu tradicionālās domāšanas attīstību. Tā rezultātā cilvēki bieži vien spēj atrisināt kādu konkrētu uzdevumu, bet ir bezpalīdzīgi, saskaroties ar problēmām dažādās dzīves situācijās, jo to risināšana prasa intelektuālo stratēģiju dažādību. Šeit izvirzās nepieciešamība pēc radošās domāšanas (Sternberg, Lubart , 1999).

Radošā domāšana nav talants, tā ir prasme, kuru var apgūt ikviens. Tā kā radošuma pamatā ir procesi, kas rosina dažādu variantu kombināciju problēmas risināšanai, tad būtiskas ir arī zināšanas un pieredze. Pamatzināšanu un pamatprasmju apguve dod iespēju efektīvāk izmantot ikviena radošo potenciālu. Radošums ir priekšnoteikums, lai veicinātu inovāciju rašanos, kas savukārt veicina ekonomikas attīstību un valsts labklājību kopumā (de Bono, 2009).

Uzdevums izpratnei un refleksijai:

Kreativitāte (jeb radošums) ir jūtīguma rašanās pret problēmām, pret esošo zināšanu deficītu vai disharmoniju (P. Torrance, 1988). Izskaidrojiet šo definīciju un miniet piemērus no savas prakses!