Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. (e-grāmata)

Site: Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana
Course: EkonT000 : Profesionālajā izglītībā iesaistīto ekonomikas skolotāju kompetenču pilnveide
Book: Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. (e-grāmata)
Printed by: Guest user
Date: Saturday, 15 June 2024, 4:22 PM

Description

Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. (e-grāmata)

Titullapa

ESF + ES + IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ logo_LU

logo_Projekts



Ērika Šumilo


Startautiskās ekonomikas skaidrojošā vārdnīca


Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.


Rīga, 2010.

Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca


Starptautiskās ekonomikas un tirdzniecības termini

absolūtā priekšrocība (absolute advantage)

Valsts priekšrocība ražot produktu ar zemākām resursu izmaksām nekā citas valstis. A-ās p-as nosaka valsts iespējas specializēties šo produktu ražošanā un importēt pārējās preces. Pamats Ā. Smita izstrādātajai starptautiskās tirdzniecības teorijai.

aizsargmuita (protective duty)

Galvenais protekcionisma paņēmiens - valsts pasākumi preču ieveduma ierobežošanai un savu ražotāju aizsargāšanai no ārzemju konkurentiem. Valsts nosaka paaugstinātas ievedmuitas nodevas atsevišķām precēm vai preču grupām. Šāda muitas nodeva paaugstina ievesto preču cenu un samazina to konkurētspēju vietējā tirgū. Atsevišķos gadījumos šī nodeva var būt tik augsta, ka konkrēto preču ievedums izbeidzas. A tika izmantota vietējās rūpniecības aizsargāšanai valstu industrializācijas periodos; mūsdienās to nosaka pārsvarā jaunu rūpniecības nozaru un lauksaimniecības atbalstīšanai. Šos pasākumus  neatbalsta Pasaules Tirdzniecības organizācija.

Amsterdamas līgums (Amsterdam Treaty)

Māstrihtas līgumu papildinoša ES vienošanās, parakstīta 1997. gadā. A l pastiprina Eiropas sadarbības iespējas politikas jomā, paredz ES paplašināšanos, uzņemot Centrālās un Austrumeiropas valstis. Paredz kopēju tieslietu jautājumu risināšanu, Europol darbību, drošības un aizsardzības politiku, dalībvalstu nodarbinātības politikas koordināciju, ES institucionālo reformu.

apjomekonomijas efekts (Economies of scale)

Preces vienības ražošanas izmaksu samazināšana konkrētajā uzņēmumā, palielinoties ražošanas apjomam. Izšķir: 1)ārējo efektu, kas rodas, ražošanas apjomam palielinoties nozarē kopumā, 2)iekšējo efektu, ražošanas apjomam palielinoties atsevišķā uzņēmumā. Tiek pamatoti uzskatīts par uzņēmuma attīstības stimulu. To plaši izmanto starptautiskās korporācijas, izvēršot darbību starptautiskā mērogā un iegūstot tādējādi konkurences priekšrocības.

attīstības valstis (developing countries)

Valstis ar zemu un vidēju NKP līmeni uz vienu iedzīvotāju, kā arī 5 valstis ar augstu ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju (Apvienotie Arābu Emirāti, Honkonga/Ķīna/, Izraēla, Kuveita, Singapūra). Šajā valstu grupā dzīvo aptuveni 80% pasaules iedzīvotāju.
Attīstības valstis var grupēt:
- jaunās industriālās valstis (četras Āzijas valstis: Dienvidkoreja, Honkonga, Singapūra, Taivāna; dažas Latīņamerikas valstis: Argentīna, Brazīlija, Meksika). Šīm valstīm ir raksturīga ļoti strauja ekonomikas izaugsme, galvenokārt apstrādājošajā rūpniecībā, augsta ekonomikas atvērtības pakāpe. Viena no šo valstu priekšrocībām ir lētais darbaspēks, kādēļ multinacionālās korporācijas izvieto tajās savas filiāles;
- OPEC valstis, kuru ekonomika lielā mērā atkarīga no naftas cenu svārstībām;
- vidēja ienākuma līmeņa valstis, kuru ekonomika ir ļoti atkarīga no pasaules konjunktūras un nav stabila;
- mazattīstītās valstis, pie kurām pieder pasaules ekonomiski vājākās, galvenokārt Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas, valstis. Tām raksturīgs zems ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju, maza lasītprasmes pakāpe, ļoti neliels rūpniecības īpatsvars ekonomikā un ierobežotas attīstības iespējas, tāpēc tām nepieciešama starptautiskā palīdzība.

attīstītās valstis (developed countries)

Valstis ar augstu ienākuma līmeni, kurās lielākajai iedzīvotāju daļai ir augsts dzīves līmenis. Parasti šajās valstīs ir liels fiziskā kapitāla uzkrājums un cilvēku nodarbinātībai ir raksturīga augsta specializācijas pakāpe. Pie tām pieder vairums Rietumeiropas valstu, ASV, Kanāda, Japāna, Austrālija, Jaunzēlande, un tajās dzīvo aptuveni 15% pasaules iedzīvotāju.
Ja par kritēriju izvēlas industrializācijas pakāpi, tad šajā valstu grupā tiek ietvertas arī pārejas ekonomikas valstis.

autarķija (autarky)

Valsts ekonomikas noslēgta, savrupa attīstība pašpietiekamības režīmā praktiski bez ārējās tirdzniecības. Valsts cenšas minimizēt savu atkarību no citām valstīm, neierobežojot vienīgi to preču importu, kuru ražošana pašu valstī vai nu nav iespējama, vai arī ir ekonomiski neizdevīga. Imports tiek aizstāts ar vietējiem ražojumiem, kas ne vienmēr atbilst resursu racionālas un efektīvas izmantošanas principiem. A-as režīms var rasties valsts iekšējās politikas izvēles rezultātā, kā arī dabas apstākļu vai ārējā politiskā spiediena ietekmē. A-as režīma piemēri ir Itālijas un Vācijas fašistiskās ekonomikas, kā arī PSRS ekonomikas orientācija uz sadarbību vienīgi ar SEPP valstīm.

Benīluksa savienība (Benelux)

Ekonomiskā savienība, kas apvieno Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu. Triju valstu ekonomiskā integrācija sākās 1943.-44. g., izveidojot monetāro un muitas savienību. Pilna ekonomiskā savienība izveidota 1958. gadā, kad B starptautiskajās attiecībās tiek uztverts kā viens subjekts. B s ir prototips ES.

brīvā ekonomiskā zona (free /trade/ zone)

Strikti norobežota ģeogrāfiska teritorija, kas atrodas valsts iekšienē, un kurā darbojas labvēlīgi fiskālie un reglamentējošie nosacījumi, atšķirīgi no pārējās valsts teritorijas, konkrētās zonas ekonomiskās attīstības nolūkā. Viena no senākajām un izplatītākajām b-o e-o z-u formām ir brīvostas, kurās ir atļauta preču ievešana un izvešana, uzglabāšana, demonstrēšana utt. bez muitas nodevām. Cits paveids – speciālās ekonomiskās zonas, tiek izmantots, lai attīstītu ekonomiskās aktivitātes nelabvēlīgajos reģionos, ar atvieglotu nodokļu režīmu, tiesisko prasību palīdzību, piesaistot ārvalstu investīcijas.

brīvā tirdzniecība (free trade)

Brīva preču kustība starp valstīm, atceļot jebkādus valdību noteiktos ārējās tirdzniecības ierobežojumus. Brīvās tirdzniecības rezultātā katrā valstī ir ekonomiskie subjekti, kas iegūst, un subjekti, kas zaudē, taču visās valstīs kopējais ieguvums pārsniedz zaudējumus. Tirdzniecības liberalizācija var radīt stimulus tautsaimniecības neatbilstošai specializācijai. It sevišķi tas ietekmē darbaspēka tirgu, jo specializācijas rezultātā pieaug pieprasījums pēc attiecīgās nozares speciālistiem, savukārt citu nozaru darbiniekiem ir jāiziet samērā smags un ilgstošs pielāgošanās un pārkvalificēšanās periods. Ilgākā laika periodā brīvā tirdzniecība veicina iedzīvotāju dzīves līmeņu, darba algu, kā arī kultūru tuvināšanos. Brīvā tirdzniecība starp valstīm sāka strauji attīstīties 18-19 gs. mijā (galvenie teorētiķi bija Ā. Smits un D. Rikardo). Tās jauns uzplaukums bija vērojams pēc Otrā Pasaules kara līdz ar GATT rašanos. Mūsdienās brīvo tirdzniecību veicina Pasaules Tirdzniecības organizācijas pamatnostādnes un reģionālās ekonomiskās integrācijas attīstība.

brīvās tirdzniecības zona (free trade area)

Ekonomiskās integrācijas forma, kas paredz muitas nodevu un citu tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu vai samazināšanu dalībnieku starpā. Atšķirībā no muitas savienības netiek īstenota vienota ārējās tirdzniecības politika ar trešajām valstīm, tādējādi netiek ieviests vienots ārējais muitas tarifs. B t zonas var būt ofensīvā protekcionisma paveids, kad zonas iekšienē valda brīvā tirdzniecība, bet protekcionisms dominē ārējās ekonomiskajās attiecībās. (piem., EFTA, NAFTA).

darbaspēka starptautiskā migrācija (international labor  migration)

Darbaspējīgo iedzīvotāju pārceļošana uz citām valstīm ekonomisku vai citu iemeslu pēc uz laiku ilgāku par vienu gadu. Viens no vēsturiski pirmajiem darbaspēka masveidīgas pārceļošanas piemēriem bija vergu mērķtiecīga pārvešana no Āfrikas uz Ameriku, kā rezultātā 17-19 gs. Āfrikas iedzīvotāju skaits samazinājās. Darbaspēka migrācija noved pie darba algas izlīdzināšanās starp valstīm. Migrācijas rezultātā pasaulē saražotās produkcijas kopapjoms pieaug darbaspēka resursu efektīvākas izmantošanas dēļ, tos starptautiski pārdalot.

daudznacionāls uzņēmums (multinational enterprise)

Uzņēmums, kas izdara tiešās investīcijas, izvēršot ekonomisko darbību savās filiālēs ārzemēs, vai arī veidojot alianses ar ārzemju uzņēmumiem citās valstīs. D u-i var sadalīt dažādus ražošanas posmus pa mītnes valstīm atkarībā no uzņēmuma stratēģijas un uzņēmējdarbības vides veidotajiem nosacījumiem šajās valstīs. D u sastāv no mātes uzņēmuma, kas atrodas izcelsmes valstī, un no uzņēmumu kopuma mātes uzņēmuma kontrolē, kas dislocēts citās valstīs. D-os u-us var klasificēt 3 grupās: 1) patiesi d u-i, kuri veidojušies, saplūstot vairāku valstu piederības kapitālam mātes uzņēmumā; 2) transnacionālie uzņēmumi, kuriem ir izteikta izcelsmes valsts piederība; 3) jaunie transnacionālie uzņēmumi, kuros ir grūti noteikt izcelsmes valsts piederību, jo tie visu savu saimniecisko darbību izvērš starptautiskā mērogā.

dempings (dumping)

Ievesto preču mērķtiecīga pārdošana kādā valstī par cenām, kas ir zemākas par līdzsvara vai pasaules cenu. Starptautiskās tirdzniecības praksē d-u izmanto ietekmīgi ražotāji, lai iegūtu kontroli pār tirgu, tāpēc tas tiek uzskatīts par negodīgu konkurenci neatkarīgi no formas. D-a izmantošana bieži vien iespējama, saņemot subsīdijas. D-a ekonomiskais efekts ir saistīts ar pieprasījuma elastīguma likumsakarībām. Mūsdienās d tiek uzskatīts par vienu no neoprotekcionisma metodēm. 1976.g. GATT ietvaros tika pieņemts Antidempinga kodekss. Pēc d-a fakta konstatēšanas attiecīgās valsts tirdzniecības partneri ir tiesīgi ieviest antidempinga pasākumus. D-a veidi: diversijas, noturīgais, dubultcenu, mežonīgais, sociālais, sporādiskais d.

Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācija (ASEAN) (Association of South-East Asian Nations)

1967. gadā dibināta tirdzniecības asociācija. Sākotnējās dalībvalstis: Indonēzija, Malaizija, Singapūra, Taizeme. Vēlāk pievienojās Bruneja, Filipīnas, Vjetnama, Birma, Kambodža, Laosa. Izveidota, lai veicinātu reģiona valstu ekonomisko attīstību, izmantojot reģiona priekšrocības – ģeogrāfisko izvietojumu, dabas resursu bāzi, lēto darbaspēku. Viena no darbības pamatmetodēm bija ārzemju investīciju piesaistīšana. 2001. gadā noslēgta vienošanās ar Ķīnu par plašas brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu desmit gadu laikā.

dolārs (dollar)

ASV nacionālā naudas vienība, ieviesta 1875. gadā. D-a nosaukums cēlies no viduslaikos Bohēmijā kaltās eiropiešu monētas dāldera (thaler). Parasti ar d-u saprot ASV nacionālo naudas vienību, taču d-i ir arī Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Singapūrā, Taivānā u.c. D kļuva konvertējams 1879. gadā, tā nozīme pasaules ekonomikā pieauga pēc pirmā, bet it īpaši pēc otrā pasaules kara. Ar Bretonvudsas valūtas sistēmas izveidošanu d-am tika piešķirts rezerves valūtas statuss. Ietilpst SDR grozā. Daudzu valstu valdības izvēlas savu valūtu piesaisti ASV d-am. Pasaulē pieaugot norēķinu skaitam d-os, pamatoti tiek runāts par pasaules ekonomikas dolarizāciju.

ECU (European Currency Unit) (ECU – European Currency Unit)

ES norēķinu vienība, izveidota 1979. gadā, ieviešot Eiropas monetāro sistēmu, kā valūtu grozs, kas neeksistēja papīra naudas zīmju un monētu veidā. Valūtu grozs tika pārskatīts ik piecus gadus. Kopš 1989. gada ECU veidoja 12 valūtas noteiktā paritātē, kas tika aprēķināta pēc katras valsts IKP un ārējās tirdzniecības īpatsvara ES kopējā ekonomikā. Kļuva par vienu no pasaulē norēķiniem visvairāk izmantotajām valūtām. Oficiāli izzuda ar eiro rašanos, vienu ECU pielīdzinot vienam eiro 1999. gadā.

eiro (Euro)

ES naudas vienība, ieviesta ar 1999. gada 1. janvāri, bet ar 2002. gadu uz to pārgāja 12 Eiropas valūtas savienības valstis. Atšķirībā no ECU, e ir gan papīra naudas zīmes, gan monētas, kuru reverss ir atšķirīgs katrai dalībvalstij, saglabājot to nacionālo naudas vienību vizuālos atribūtus. Pirms pārejas uz e dalībvalstīm  bija jāīsteno noteiktas monetārās politikas prasības, lai nodrošinātu lielāku makroekonomisko stabilitāti un tādējādi veicinātu e kursa stabilitāti.

eirodolārs (Eurodollar)

Nosaukums, kas piešķirts aizņemtajiem vai aizdotajiem ASV dolāriem, ārpus ASV teritorijas, galvenokārt Eiropā. Termins ieviests 50.-jos gados, lai nošķirtu ASV teritorijā esošo skaidras naudas un rezervju apjomu no pasaulē izkliedētā dolāru daudzuma. E-u  tirgus īpaši attīstījās Lielbritānijā, 70.-jos gados naftas eksportētājvalstis uzkrāja lielus “naftas dolāru “ daudzumus. Pēc analoģijas radās piem., eiromarkas, eirofranki, eirojēnas. Tā kā operācijas ar šīm valūtām notika ārpus to pamatteritorijām, tad tās netika pakārtotas emisijas valsts monetārajām un fiskālajām reglamentācijām.

Eiropas brīvās tirdzniecības asociācija (EBTA) (European Free Trade Association – EFTA)

1959. gadā izveidota Eiropas valstu, kas nevēlējās iekļauties Eiropas ekonomiskajā asociācijā, organizācija. Sākotnējās dalībvalstis: Lielbritānija, Šveice, Austrija, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Portugāle. Dibināšanas mērķi: brīvās tirdzniecības nodrošināšana; vienota tirgus attīstības stimulēšana; starptautiskās maiņas veicināšana. Pašreizējās EBTA dalībvalstis: Šveice, Norvēģija, Islande, Lihtenšteina. Līdz ar ES paplašināšanos, EBTA (izņemot Šveici) un ES kopš 1994. gada veido Eiropas ekonomisko zonu.

Eiropas Savienība (ES) (European Union, EU)

Reģionāla starptautiska organizācija, kurā patlaban ietilpst 15 Eiropas attīstītās valstis (Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija,  Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Vācija, Zviedrija). Šī organizācija savā attīstībā ir izgājusi visas starptautiskās ekonomiskās integrācijas pakāpes, sākot ar brīvās tirdzniecības un muitas savienības līgumiem līdz ekonomiskai savienībai. Organizācijai ir ekonomiski, sociāli un politiski mērķi. Dibinātājvalstis (Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga) 1951.g. izveidoja Eiropas Ogļu un Tērauda asociāciju, 1957.g. – Eiropas Atomenerģētikas asociāciju un Eiropas Ekonomisko asociāciju (EEA) /Romas līgums/. 1993.g. /Māstrihtas līgums 1992.g./ Eiropas Ekonomiskās asociācijas tiesības pārmanto Eiropas Savienība, kuras darbībā paredzēta 1)ekonomiskās un monetārās savienības un 2)politiskās savienības izveidošana. Integrācijas procesam attīstoties, Eiropas Savienībā tiek paredzēta arvien jaunu valstu uzņemšana.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija - OECD (Organization for Economic Cooperation and Development – OECD)

Organizācija, kas koordinē attīstīto valstu politiku. Izveidota 1961.g. no Eiropas ekonomiskās sadarbības organizācijas, tai pievienojoties ASV, Kanādai un Spānijai. Mērķis ir veicināt dalībvalstu ekonomisko un sociālo labklājību, stimulēt un saskaņot to palīdzību attīstības valstīm. 30 pašreizējās dalībvalstis ražo divas trešdaļas pasaules preču un pakalpojumu. OECD ietilpst attīstītās Eiropas un Ziemeļamerikas valstis, Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija, Jaunzēlande,  kā arī bijušās sociālisma sistēmas valstis – Čehija, Ungārija, Polija.

ekonomiskā savienība (economic union)

Augstākā ekonomiskās integrācijas forma, kas paredz: 1) ekonomiskās un monetārās politikas harmonizēšanu un unificēšanu; 2) kopējo ekonomisko mērķu noteikšanu dalībvalstīm, budžetu federālisma un vienotas centrālo banku sistēmas izveidošanu. Monetārās savienības ietvaros ieviešot vienotu valūtu, tiek sperts pirmais solis uz pilnu savienību (piem., Eiropas Savienība).

embargo (embargo)

Ekonomisku vai stratēģisku iemeslu dēļ noteikts eksporta aizliegums kādai vienai preču grupai. E rada smagus ekonomiskos zaudējumus valstij, kurai embargo tiek noteikts. E tiek uzskatīts par spēcīgu ekonomisku un politisku sankciju ar mērķi izdarīt politisku spiedienu, starptautiski nosodīt valsti vai pārtraukt ar to ekonomiskās attiecības. E attiecināšana uz visu eksportu ir boikots.

emigrācija (Emigration)

Darbaspējīgo iedzīvotāju izceļošana no valsts. Galvenie cēloņi: ekonomiskie, politiskie, reliģiskie, personiska rakstura u.c. Emigrācijas rezultātā valstī samazinās kopējā produkcijas izlaide, bet pieaug reālās algas lielums. Lieli emigrācijas viļņi parasti ir vērojami nozīmīgu politisku satricinājumu rezultātā (kari, revolūcijas, apvērsumi). Mūsdienu pasaulē būtiskas problēmas rada augsti kvalificētā darbaspēka aizplūšana uz ārvalstīm /”smadzeņu noplūde”/.

Franka zona (franc zone)

Monetārā savienība Āfrikas finanšu kopienas (CFA) ietvaros. Radās 60.-to gadu sākumā līdz ar frankofono Āfrikas valstu dekolonizāciju. 8 Rietumāfrikas un 6 Centrālāfrikas valstis saglabāja savu nacionālo valūtu fiksētu paritāti no 1948. līdz 1994. gadam (0,02 Francijas franki pret 1  CFA franku). Koordinē Francijas Banka. Pēc pārejas uz eiro 2002. gadā Francijas Banka turpina nodrošināt CFA franka konvertējamību.

franks (franc)

Naudas vienība, izveidota Francijā, vēlāk izmantota Beļģijā, Luksemburgā, Šveicē un 14 Āfrikas (franka zonas) valstīs. Parasti ar f saprot Francijas nacionālo naudas vienību. Pirmoreiz parādās 1360. gadā kā zelta franks, oficiāli kļūst par Francijas nacionālo naudas vienību pēc Lielās franču revolūcijas. Ietilpst SDR grozā. Ar 2002. gadu Eiropas valūtas savienības dalībvalstīs f aizstāts ar eiro.

globalizācija  (globalisation)

Ekonomiskās un sociālās integrācijas pastiprināšanās process pasaulē, kas ietekmē daudzus cilvēku dzīves aspektus. Pirmais mūsdienu g-as vilnis notika  no 1870. līdz 1914. gadam, otrais – no 1950. līdz 1980. gadam. Pēdējais g-as posms sākās 1980.-tajos gados, tam raksturīga strauja tehnoloģijas attīstības radītu starptautisko operāciju apjoma un intensitātes palielināšanās. G-as gaitā ražošana, maiņa, starptautiskā kapitāla kustība pārvar nacionālo robežu un distanču radītos šķēršļus. Ražojošā darbība, finanšu kustība tiek īstenota starptautiskā mērogā, ignorējot ekonomisko aģentu nacionālo piederību. Arvien vairāk savu funkciju nacionālās valstis deleģē starptautiskajām institūcijām, kuras regulē ekonomiskās norises pasaules mērogā un padara atsevišķas valsts izolētu un pilnībā autonomu attīstību neiespējamu.

G7 (Group of Seven – G7)

7 pasaules spēcīgāko valstu (ASV, Japāna, Vācija, Francija, Lielbritānija, Kanāda, Itālija) grupa ir neformāls starptautisks veidojums. G7 valstu vadītāji pulcējas ik gadu kopš 1975.gada, bet kopš 1977.gada sanāksmēs piedalās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs. Sanāksmēs tiek skatīti aktuāli pasaules politikas un ekonomikas jautājumi kā arī vispārējas problēmas. 1997.g. uz sanāksmi pirmo reizi tika uzaicināts Krievijas prezidents, pārvēršot G7  par apvienību G8 jeb G7+1. 20. gs. pēdējā ceturtdaļā G7 ir veikusi nozīmīgu pasaules ekonomikas stabilizācijas procesu, uzlabojot politikas koordināciju starp Ziemeļameriku, Eiropu un Japānu.

imigrācija (Immigration)

Darbaspējīgo iedzīvotāju ieceļošana citā valstī uz pastāvīgu dzīvi. Galvenie cēloņi: ekonomiskie, politiskie, reliģiskie, personiska rakstura u.c. Imigrācijas rezultātā valstī palielinās kopējā produkcijas izlaide, taču  reālās darba algas līmenis pazeminās. Imigrācija galvenokārt notiek uz augstāka ienākuma līmeņa valsti. ASV, Kanādas un Austrālijas iedzīvotāju pamatmasa ir veidojusies tieši imigrācijas rezultātā. Galvenie imigrācijas virzieni ir: 1)ASV, Kanāda, Austrālija; 2)Rietumeiropa; 3) Tuvo Austrumu naftas ieguvējvalstis; 4) jaunās industriālās valstis; 5)atsevišķas attīstības valstis.

Inkoterms  (Incoterms – International Commercial Terms) 

Starptautiskās Tirdzniecības palātas publikācija par starptautiskās tirdzniecības līgumos izmantojamo noteikumu interpretāciju. Ar šādu priekšrakstu palīdzību tiek novērsta vai vismaz ievērojami samazināta piegādes, apdrošināšanas, apmaksas starptautisko noteikumu atšķirīgā tulkošana dažādās valstīs, ņemot vērā dažādu valstu atšķirīgo tirdzniecības praksi.

internacionalizācija (internationalisation)

Process, ar kuru ekonomiskās attiecības starp valstīm kļūst intensīvākas un noris straujākā ritmā nekā ekonomiskās attiecības valstu iekšienē. Izpaužas kā nacionālās ekonomikas atvērtība, ārējās tirdzniecības, kapitāla kustības  intensificēšanās vispārējās ekonomikas liberalizācijas procesa rezultātā.  I-as termins tiek nošķirts no g-as, uzsverot nacionālās valsts lomu šajā procesā.

jēna (yen) 

Japānas nacionālā naudas vienība. Ieviesta 1871. gadā ar “New Currency Act”, izveidojot Japānas monetāro sistēmu, līdzīgu eiropiešu modeļiem. J nostiprinājās 1970.-jos gados pēc Japānas ekonomikas atveseļošanās. Pastiprinātās eksporta politikas rezultātā veidojas ārzemju valūtu rezervju uzkrājumi, kā rezultātā Japānas centrālai bankai pastāvīgi jārisina j-as vērtības noteikšanas problēmas. Ietilpst SDR grozā.

kapitāla eksports (capital exports)

Maksājumu bilancē uzskaitītā kapitāla aizplūšana no valsts. Ietver kapitālieguldījumus, depozītus, palīdzību, militāros izdevumus. K e var notikt peļņas gūšanas, politisku vai citu motīvu pēc. K e-u var mērķtiecīgi veicināt valsts. Ja īsā laika periodā k e sasniedz lielus apmērus, to sauc par kapitāla noplūdi.

kapitāla kustība  (capital movement)

Kapitāla ieplūšana un aizplūšana valsts ekonomikā, saukta arī “kapitāla plūsma”. Valsts maksājumu bilances ietvaros tiek skatīta kapitāla ieplūšana valsts ekonomikā, tiešo un portfeļinvestīciju, ārzemju institūciju piešķirtu kredītu formā, kapitāla eksports investīciju, aizdevumu formā, kā arī zelta rezervju un valsts parāda izmaiņas. Pēc k k-as apjoma var spriest par valsts atkarības pakāpi un vai tās ekonomiskās ekspansijas izpausmēm.

Kopējā lauksaimniecības politika (Common Agricultural Policy)

Eiropas Kopienas politika lauksaimniecības produktu tirgu, cenu un struktūras jomā, kas tika veidota, lai paaugstinātu produktivitāti, uzlabotu lauksaimnieku dzīves līmeni, stabilizētu tirgu, nodrošinātu pašpietiekamību un saprātīgas cenas patērētājiem. KLP pamatā ir trīs principi: 1) lauksaimniecības cenu vienotība un garantija, 2) Kopienas prioritāte, 3) finansiālā solidaritāte. KLP radīja nepieciešamību pēc vienotas norēķinu, vēlāk monetārās sistēmas. KLP izraisīja divas problēmu grupas: iekšējās (tās dārdzības dēļ) un ārējās (domstarpības ar ASV un Pasaules Tirdzniecības organizāciju), tāpēc 1992.g. tika uzsākta KLP reforma.

Kopējās lauksaimniecības politikas reforma (Common Agricultural Policy reform)

Eiropas Kopienas Kopējās lauksaimniecības politikas krīzes dēļ 1992.g. tika uzsākta reforma, kas skar galvenokārt četras preču grupas: 1)graudu kultūras, 2)eļļas kultūras, 3)piena produkciju, 4)gaļas ražošanu. Tā kā šajās preču grupās 80.gados izveidojās liels pārpalikums, tika nolemts sašaurināt to ražošanu. Galvenie pasākumi: Kopienas cenu pielīdzināšana pasaules cenām, garantēto cenu samazināšana, piena kvotu noteikšana, lopu skaita uz vienu hektāru racionēšana, lauksaimniecības zemju iesaldēšana. Paredzēta ilgstoša pāreja no intensīvās lauksaimniecības ražošanas uz ekstensīvo, lauksaimniecības zemju apmežošana, lauksaimnieka tēla pārveidošana no ražotāja uz ainavas veidotāju. Jauns reformu posms Kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanā sāksies līdz ar jaunu dalībvalstu uzņemšanu.

koptirgus (common market)

Valstu savienība, kuras dalībnieku starpā atceltas visas tirdzniecības barjeras, ieviesta brīva darbaspēka un kapitāla kustība, saskaņota kopēja tirdzniecības politika attiecībā  pret pārējo pasauli. K ir nākamā pakāpe starpvalstu ekonomiskās integrācijas procesā pēc muitas savienības. Lai veidotu k-u, nepieciešama monetārā un finansu integrācija: dalībvalstu nacionālo valūtu brīva konvertējamība un izmantošana citā dalībvalstī, procenta likmju faktiska izlīdzināšanās starp dalībvalstīm. Notiek fiskālās politikas un ekonomiskās likumdošanas saskaņošana (piem., EEA,  MERCOSUR).

kvota (quota)

Importa vai eksporta kvantitatīvs ierobežojums vai arī importa daļa,  uz kuru ir attiecināma noteikta muitas nodeva. K-i stājoties spēkā, imports tiek fiksēts zemākā līmenī nekā brīvās tirdzniecības apstākļos. Ja tā ir importētājvalsts, kas vienpusīgi nosaka importa apjomu, to sauc par kvotēšanu. Savukārt, ja ierobežojums stājas spēkā importētājvalsts un eksportētājvalsts vienošanās rezultātā, to sauc par brīvprātīgiem eksporta ierobežojumiem. Kvotēšanas gadījumā iekšējā tirgus cena tiek mākslīgi paaugstināta virs pasaules cenas līmeņa.

maksājumu bilance (balance of payments)

Konkrētas valsts un tās iedzīvotāju veikto starptautisko finansiālo darījumu sistematizēts pieraksts noteiktā laika periodā, nozīmīgs ārējās ekonomiskās politikas instruments. M b ir atkarīga no nacionālā ienākuma, no patēriņa, investīcijām, valsts izdevumiem un kopējā pieprasījuma. M b-es formu nosaka Starptautiskais Valūtas Fonds. M b sastāv no tekošā, kapitāla un finanšu kontiem. Ja vairāk naudas ir izmaksāts nekā saņemts, valsts maksājumu bilancei ir deficīts. Pretējā gadījumā tai ir pārpalikums.

marka (Mark)

Nacionāla naudas vienība Vācijā. Markas nosaukums cēlies no marķējuma, kas tika iegravēts uz monētas, norādot dārgmetāla svaru. Parasti ar m-u saprot Vācijas nacionālo naudas vienību, taču m-as ir arī Bosnijā un Hercogovīnā, Somijā. M tika ieviesta 1948. gadā, aizstājot reihsmarkas. 1990. gadā stājoties spēkā Vācijas monetārajai savienībai, m aizstāja Austrumvācijas nacionālo naudas vienību Austrumvācijas marku. Ietilpst SDR grozā. Daudzu valstu valdības izvēlas savu valūtu piesaisti vācu m-ai. Ar 2002. gadu Eiropas valūtas savienības dalībvalstīs m aizstāta ar eiro.

Mercosur (Mercosur)

1995. gadā izveidots koptirgus. Dalībvalstis: Argentīna, Brazīlija, Paragvaja, Urugvaja, asociētās valstis: Čīle, Bolīvija. Pievilcīgs citu valstu investoriem un tirdzniecības partneriem ar īpaši lielo noieta tirgu un paredzamo iedzīvotāju pirktspējas augšanu.

muitas savienība (Customs Union)

Valstu savienība - reģionālās ekonomiskās integrācijas forma, kas paredz muitas nodevu atcelšanu vai pazemināšanu dalībnieku starpā un kopēja ārējā muitas tarifa noteikšanu preču ievedumam no trešajām valstīm. Nākamā integrācijas pakāpe pēc brīvās tirdzniecības zonas. M s-a tiek reglamentēta strīdus jautājumu izskatīšana, veidota vienota transporta infrastruktūra. Vēsturiski pirmais mūsdienu ekonomiskās integrācijas piemērs bija vācu Zollverein muitas savienība 19 gs., kad ģermāņu valstu konfederācija atcēla savstarpējās muitas barjeras un noteica vienotu ārējo muitas tarifu, lai veicinātu vācu rūpniecības un tirdzniecības attīstību. Dž. Vīners izstrādāja muitas savienības teoriju, īpaši pievēršoties integrācijas efektiem.

Naftas eksportētāju valstu organizācija OPEC (Organization of Petroleum Exportating Contries – OPEC)

1960.gadā dibināts naftas eksportētāju kartelis, kurā ietilpst 11 galvenokārt Tuvo Austrumu, kā arī Āfrikas, Dienvidamerikas un Tālo Austrumu valstu. Noteicošā loma ir Saudu Arābijai un Irānai kā lielākajām naftas eksportētājām. Kartelis kontrolē 2/3 pasaules naftas iegulu. OPEC mērķis ir dalībvalstu naftas politikas koordinēšana un naftas pasaules cenu līmeņa regulēšana. OPEC izprovocēja pirmo “naftas šoku” pasaulē 1973. gadā.

netarifu barjeras (nontariff barriers)

Citi importa ierobežojumi, kas tiek izmantoti tirdzniecības regulēšanai galvenā ierobežojuma – muitas tarifa vietā vai papildus tam. Galvenās formas ir kvantitatīvie, finanšu un slēptie ierobežojumi, kuru izplatītākie instrumenti ir kvotas, licences, subsīdijas, tehniskās barjeras. Līdz ar tirdzniecības politikas liberalizāciju un PTO prasību pastiprināšanos, valstis arvien vairāk izvēlas slēpto n b-u izmantošanu vietējā tirgus aizsardzības nolūkā.

pārejas ekonomikas valstis (transition economies)

Valstis, kuru ekonomika attīstās no centralizētās, plānveida sistēmas uz tirgus ekonomiku. Šajā valstu grupā ietilpst bijušās sociālisma sistēmas valstis Centrālajā un Austrumeiropā (arī Baltijas valstis), NVS valstis, Ķīna, Mongolija un Vjetnama. Šajā valstu grupā dzīvo aptuveni trešā daļa pasaules iedzīvotāju. 20 gs. 80. gadu beigās šo valstu centralizētā, plānveida ekonomika piedzīvoja dziļu sistēmkrīzi, kā rezultātā tika gāzts vienas partijas varas monopols un uzsāktas daudzas reformas tirgus ekonomikas virzienā. Šo reformu īstenošanai nepieciešams ilgstošs pārejas periods.

Pasaules banka (World Bank – WB)

Starptautiska aizdevumu institūcija, kuras darbības mērķis ir samazināt nabadzību un uzlabot cilvēku dzīvi, nostiprinot valstu ekonomiku un nodrošinot to ilgtspējīgu attīstību. Pasaules banka tiek uzskatīta par galveno institūciju palīdzībai un attīstībai, kas radusies 1945.g. ar Bretonvudsas konferences lēmumu, lai finansētu Rietumeiropas pēckara rekonstrukciju un vēlāk – lai palīdzētu zema ienākumu līmeņa valstīm. Pasaules bankas grupā ietilpst Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka kā galvenā struktūrvienība (tā piešķir valstu valdībām ilgtermiņa aizdevumus), Starptautiskā Attīstības asociācija, Starptautiskā Investīciju garantiju aģentūra, Starptautiskā finansu korporācija. Ik gadu Pasaules banka piešķir aptuveni 20 mlrd.$ dažādiem attīstības projektiem, tehniskajai palīdzībai, valdības politikas pilnveidošanai.

Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO)  (World Trade Organization – WTO)

1995.g. izveidota starptautiska organizācija, GATT pēctece. Tās uzdevums ir veidot starptautiskās tirdzniecības sistēmas tiesisko un institucionālo pamatu. PTO  noteikumi, atšķirībā no GATT, ir saistoši visām dalībvalstīm un attiecas kā uz preču, tā arī uz pakalpojumu tirdzniecību.  PTO darbībā svarīga joma ir intelektuālā īpašuma aizsardzība. PTO struktūrā ietilpst arī strīdus risināšanas institūcija. PTO dalībvalstu skaits pārsniedz 130 valstis. Latvija ir PTO dalībvalsts kopš 1998.g.

portfeļinvestīcijas (portfolio investments)

Naudas līdzekļu, investīciju, kapitāla ieguldīšana parastas akciju paketes iegādei vai veicot līdzdalības iemaksas kādā ārzemju uzņēmumā. Šādu investīciju mērķis ir peļņas gūšana, nevis ārzemju uzņēmumu kontrole.

protekcionisms (protectionism)

Pretēja brīvajai tirdzniecībai komercpolitika, kuras mērķis ir nacionālo ražotāju aizsardzība pret citu valstu ražotāju konkurenci iekšējā tirgū. P-ma metodes iedala tarifu (aizsargmuita) un netarifu metodēs, kas rada labvēlīgākus apstākļus vietējiem ražotājiem. P-u īpaši izmanto jauno nozaru aizsardzībai, maksājumu bilances līdzsvarošanai, valsts budžeta ieņēmumu palielināšanai, stratēģisko nozaru aizsardzībai, nacionālās suverenitātes nodrošināšanai. Galvenie p-ma veidi: nozaru, kolektīvais, selektīvais, slēptais, ofensīvais. P-ma teorētiskos pamatus ir izstrādājuši merkantīlisti, mūsdienu p-a teoriju – M. Kordens.

reiganomika (reaganomics)

Ekonomiskā programma un ekonomiskā politika, ko īstenoja ASV prezidents R. Reigans no 1981. līdz 1988.g. Liberāla politika, iecerēta kā pretstats keinsiskajām valsts ekonomiskās regulēšanas metodēm. Galvenā vērība veltīta inflācijas un budžeta deficīta samazināšanai, brīvas uzņēmējdarbības stimulēšanai, valsts lomas ierobežošanai ekonomikā. Nozīmīgs pavērsiens pasaules ekonomiskās politikas attīstībā. Teorētiskie pamati: monetārisms, piedāvājuma ekonomika.

salīdzināmā priekšrocība (comparative advantage)

Valsts iespēja ražot konkrētu preci ar relatīvi zemākām ražošanas izmaksām (salīdzinot ar kādu citu preci) nekā citās valstīs. S-o p-u nosakot, tiek salīdzinātas divu preču ražošanas izmaksas vispirms katrā valstī atsevišķi, pēc tam valstu starpā. D. Rikardo izstrādāja s-ās p-as teoriju, pēc kuras arī tās valstis, kas pēc absolūto priekšrocību principa ir neizdevīgākā situācijā, var specializēties un būt ieguvējas no starptautiskās tirdzniecības.

SDR (Special Drawing Rights - SDR)

1969. gadā SVF radītas aktīvu rezerves, pieejamas dalībvalstīm kā aizņēmumi. SDR ieviešanas mērķis bija pasaules naudas masas lielāku neatkarību no zelta daudzuma un no ASV ekonomikas svārstībām. Mākslīgi izveidots valūtu grozs, kuru aprēķina  pēc 5 pasaulē spēcīgāko valūtu (ASV dolārs, Vācijas marka,  Lielbritānijas sterliņu mārciņa, Francijas franks, Japānas jēna) kursa. Kopš 2002. gada SDR tiek iekļauts eiro.

“smadzeņu noplūde” (“brain drain”)

Augsti kvalificētu speciālistu, zinātnieku emigrācija uz ārzemēm, galvenokārt uz attīstītajām valstīm labāku darba apstākļu un augstākas darba samaksas dēļ. “Smadzeņu noplūde” negatīvi ietekmē emigrācijas valsts iekšzemes kopproduktu, nozaru struktūru, nodokļu maksājumus, zinātniski pētniecisko potenciālu. Savukārt imigrācijas valsts iegūst speciālistus, ieekonomējot uz to  sagatavošanas izmaksām.

Starptautiskais Valūtas fonds - SVF (International Monetary Fund – IMF)

Starptautiska institūcija, kas dibināta 1944.g. Bretonvudsas konferencē, lai 1)veicinātu starptautisko monetāro sadarbību un pārraudzītu starptautiskās tirdzniecības un finanšu noteikumu ievērošanu un 2)radītu iespējas saņemt aizdevumus valstīm, kuras pārdzīvo īslaicīgas maksājumu bilances grūtības. Dalībvalstis iemaksā kopējā fondā tām noteikto daļu (kvotu): 25% zeltā (tagad arī brīvi konvertējamā valūtā), 75% savā nacionālajā valūtā. Ja pieprasītā aizdevuma apjoms ir lielāks nekā dalībvalsts kvota, SVF izvirza konkrētās valsts valdībai noteiktas prasības finansiālās un budžeta politikas īstenošanai. SVF ir ietekmīgākā starptautiskā finanšu un monetāro jautājumu risināšanas institūcija.

sterliņu mārciņa (pound sterling)

Lielbritānijas nacionālā naudas vienība. Nosaukums radies kā metāla svara vienība. Skotu mārciņai ir fiksēts maiņas kurss attiecībā pret angļu mārciņu, taču papīra naudas zīmes atšķiras. Mārciņas nosaukumu savām naudas vienībām izvēlējās arī Īrija, Ēģipte, Sīrija u.c..Ar Bretonvudsas valūtas sistēmas izveidošanu s m-ai tika piešķirts rezerves valūtas statuss. Ietilpst SDR grozā. S m ietilpa Eiropas monetārajā sistēmā, taču 1992. gadā Lielbritānija no tās izstājās. 1999. gadā Lielbritānija neiestājās Eiropas valūtas savienībā.

subsīdijas (subsidies)

Valdības piešķirts finansiāls atbalsts uzņēmējdarbībai - zemāki nodokļi, nodokļu atlaides vai tiešie maksājumi. Ir divi galvenie veidi: eksporta s un pašmāju s. Subsidējot eksportu, valsts piešķir eksportētājam naudas līdzekļus, kuru kopējā summa sedz eksporta produkcijas izmaksu un realizācijas ienākumu starpību, ja eksportējamās produkcijas pasaules cena ir zemāka par ražotāja izmaksām. Eksporta s palielina eksportētās produkcijas daudzumu, kā arī nodrošina valstij vēlamo eksporta nozaru un ģeogrāfisko orientāciju. Lai veicinātu nacionālo ražošanu un nodarbinātību, tiek subsidēti ražotāji, kuru produkcija konkurē ar importēto. Nacionālās ražošanas pieauguma aspektā s kā tiešās iedarbības līdzeklis ir labāks risinājums nekā muitas tarifi, jo tām ir izteikta mērķa orientācija. Pasaules ekonomikas aspektā tiek uzskatīts, ka s traucē tirgus mehānisma funkcionēšanai un pasaules mērogā tām ir samērā augstas izmaksas. Šī iemesla pēc Pasaules Tirdzniecības organizācija iestājas par pakāpenisku subsīdiju atcelšanu.

tiešās investīcijas (direct investments)

Kapitālieguldījumi, atverot uzņēmumu ārzemēs, nopērkot jau eksistējošu uzņēmumu ārzemēs, dibinot kopuzņēmumu, kura partneri ir līdzvērtīgi, atverot vai pērkot filiāli ārzemēs, kurā mātes uzņēmumam pieder kontrolpakete. Ar t i-ām tiek iegūta kontrole pār uzņēmumu ārzemēs. T i-jas ir uzņēmumu multinacionalizācijas līdzeklis. Tiešo investīciju pastiprināta attīstība sākās 20 gs. 80. gados. Starptautiskais Valūtas Fonds 1993.g. dalībvalstīm noteica 10% slieksni ārvalstu t-ām i-ām uzņēmumu pamatkapitālā.

tirdzniecības bilance (balance of trade)

Valsts kopējā importa un eksporta samērs noteiktā laika periodā. Ja ārzemēs tiek pārdots vairāk preču nekā valstī ievests, tad t b ir ar pārpalikumu (pozitīvs saldo). Pretējā gadījumā bilance ir ar deficītu (negatīvs saldo). Starptautiskajā tirdzniecībā ar t b-i saprot tikai preču starptautisko maiņu. Bieži termins tiek lietots plašā nozīmē – preču un pakalpojumu maiņa. Bez tam starptautiskajā praksē mātes kompānijas valsts tirdzniecības bilancē tiek uzskaitīti pirkšanas-pārdošanas darījumi, ko veic šis uzņēmums ārpus savas valsts teritorijas, kaut arī preces netiek ievestas valsts teritorijā.

tirdzniecības nosacījumi (terms of trade)

Eksporta un importa cenu indeksu attiecība kādai valstij vai valstu grupai. Ja eksporta cenas pieaug straujāk vai samazinās lēnāk nekā importa cenas, attiecība tiek uzskatīta par labvēlīgu. T n atšķiras – labvēlīgāki tie ir valstīm, kuras specializējas monopolpreču eksportā, mazāk labvēlīgi valstīm, kuras eksportē preces pastiprinātas konkurences apstākļos. Pēdējos gadu desmitos t n pasliktinās izejvielu eksportētājvalstīm, izņemot naftas eksportētājvalstis.

Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību – GATT (General Agreement on Tariffs and Trade - GATT)

1948.g daudzpusējs tirdzniecības līgums, kurš nosaka starptautiskās tirdzniecības pamatprincipus ar mērķi liberalizēt un attīstīt starpvalstu tirdzniecību. GATT vienošanās paredzēja tirdzniecības barjeru – importa tarifu, kvotu u.c. – samazināšanu. GATT principi: 1) diskriminācijas novēršana starp nācijām, 2) starptautiskās maiņas ierobežojumu mazināšana vai pat aizliegšana. GATT darbība norisinājās raundu formā, kuru laikā tika pieņemtas arvien jaunas vienošanās. Pēdējā, Urugvajas (1986.-1994.) raunda laikā cita starpā tika pieņemts lēmums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu, kura pārņēma GATT principus.

Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (North American Free Trade Agreement – NAFTA)

Brīvās tirdzniecības zona starp ASV, Kanādu un Meksiku, dibināta 1992. gadā. Muitas tarifi starp trim dalībvalstīm tika harmonizēti un pakāpeniski samazināti. Pamatjomas: 1)muitas politika; 2)finanšu pakalpojumi; 3)apdrošināšana; 4)telekomunikācijas; 5)automobīļu ražošanas sektors; 6)tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošana; 7)lauksaimniecība; 8)enerģētika; 9)intelektuālā īpašuma tiesības; 10)investīcijas. 2005. gadā paredzēta plašas Amerikas brīvās tirdzniecības zonas izveidošana, kura apvienotu 34 NAFTA un Mercosur valstis.