Organizācijas kultūra

1.2. Organizācijas kultūra kā viens no izglītības procesa psiholoģiskajiem faktoriem

Organizācijas kultūra nosaka organizācijas mērķu sasniegšanas ceļus un ietekmē darbinieku pašizjūtu, kognitīvos un darbības procesus. Visi pedagogi savā praktiskajā darbībā apzināti vai neapzināti balstās uz psiholoģiskām atziņām, prakses un intuīcijas rezultātā veic savus atklājumus, nonāk pie secinājumiem par to, kādas psiholoģiskās metodes ir efektīvas. Mūsdienu pedagogam svarīgi izmantot psiholoģiskās zināšanas mērķtiecīgi un adekvāti. Būtiski izprast, kas nosaka psihes darbību un personības uzvedību pedagoģiskajā procesā. Noskaidrosim pedagoģiskā procesa psiholoģiskos faktorus.

Pedagoģiskais process ir mērķtiecīgi organizēta personu mijiedarbība personības attīstības un socializācijas veicināšanai (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000, 127.lpp.). Pedagoģiskajā procesā pedagoga vadībā tiek īstenoti mācību un audzināšanas mērķi.

Definējot faktoru kā būtisku apstākli, kas ietekmē, nosaka procesu vai parādību (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000, 51.lpp.), kā apstākli, no kura spēcīguma atkarīga kādas parādības izpausme (Klauss, 2002, 103.lpp.) un, kā kaut ko visaptverošu, kas izmaina rezultātu (A Dictonary of Psychology, 2001, p.266), varam izveidot psiholoģiskā faktora definīciju. Psiholoģiskais faktors – vides un personības fiziskās un psihiskās īpašības, īpatnības, likumsakarības, aktivitātes, kas nosaka psihes un uzvedības, kā arī personības attīstību kopumā.

Varētu teikt, ka pedagoģiskā procesa psiholoģiskos faktorus satur gan vide, gan personība, gan savstarpēja mijiedarbība.

Apvienojot psiholoģijas (A Dictonary of Psychology, 2001, p.246) un pedagoģijas (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000, 188.lpp.) izpratni par vidi, varam teikt, ka vide ir fiziskā un garīgā (materiālā un nemateriālā, taustāmā un netaustāmā), arī sociālā apkārtne, apkārtējā viela (matērija), apstākļu, objektu un indivīdu, kā arī to savstarpējo attieksmju un mijiedarbības kopums, kas ir atšķirīgs no indivīda ģenētiskajiem faktoriem.

Balstoties uz dažādu autoru darbiem (Dž.Boulbijs, D.Vinikots, V.Satīra, Ē.Eriksons, I.Plotnieks, L.Keizerlinka, A.Fernheims, P.Heivens, H.Figdors, G.Lefransua, K.Rodžers, K.Kupers, V.Zinčenko, A.Reans, N.Bordovska, E.Iļjins, Dž.Grinbergs, R.Berons, u. c.), formulēti būtiskākie psiholoģiskie faktori (sk. 1.2. attēlu), kas nosaka personības psihes darbību un uzvedību pedagoģiskajā procesā:

1. Skolēnu individuāli psiholoģiskās atšķirības.
2. Skolēnu vecuma īpatnības.
3. Pedagoga personība.
4. Skolas kā organizācijas kultūra.
5. Fiziskās vides īpatnības.

Organizācijas kultūra un tās fiziskā vide ir viens no psiholoģiskajiem faktoriem, kas nosaka skolēnu mācību sasniegumus, skolotāju profesionālo darbību, pašizjūtu un savstarpējās attiecības.