Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pamatjēdzieni

3.3. Procesors

Procesors ir ierīce, kas datu apstrādes gaitā veic instrukciju interpretāciju un vada ierīces darbību.

Procesoru, kas ir izvietots uz datora pamatplates, sauc par centrālo procesoru (Central Procesor Unit – CPU) vai vienkārši par procesoru.

Kaut gan procesors sastāv no vienas mikroshēmas, to veido vairāki bloki. Katram no blokiem ir savas noteiktas funkcijas:

• aritmētiski loģiskais bloks veic datu apstrādi;
• atmiņas blokā uzglabājas apstrādei nepieciešamie dati un starprezultāti;
• vadības bloks koordinē visu datora ierīču saskaņotu darbu.

Procesora galvenie raksturlielumi ir:

• procesora tips. Personālajos datoros visbiežāk izmanto firmu Intel un AMD procesorus, piemēram:

• taktsātrums, kas raksturo procesora ātrdarbību. Taktsātrumu mēra gigahercos (GHz) (vecākos modeļos – megahercos). Taktsātrums gigahercs nozīmē miljards ciklu sekundē. Viena cikla laikā procesors var veikt ne vairāk kā vienu darbību, bet vienas darbības veikšanai var būt nepieciešami vairāki cikli;
• vienlaikus apstrādājamo bitu skaits. Pirmie procesori vienlaikus varēja apstrādāt tikai 8 vai 16 bitus, bet pašlaik visplašāk lieto 32 bitu un 64 bitu procesorus, tādējādi palielinot procesora ātrdarbību.

Procesors atrodas sistēmblokā un ir izvietots uz pamatplates. Galda datoros virs procesora ir izvietota tā dzesēšanas sistēma – radiators un ventilators, kas pasargā procesoru no pārkaršanas.