Biruta Sloka. Darba resursi

Bezdarba veidi

Pastāv īslaicīgais (frikcionālais), strukturālais, sezonālais un cikliskais bezdarbs. Visu šo bezdarbu veidu definīcijas var atrast Latvijas Zinātņu akadēmijas Akadēmisko terminu datubāzē Akadterm, kā arī dažādu autoru Bikses, Goda, Šenfeldes, u.c.ekonomikas teorijas pamatu, makroekonomikas mācību grāmatās

Frikcionālais bezdarbs

Īslaicīgais jeb frikcionālais bezdarbs (frictional unemployment) (arī īslaicīgais jeb darba maiņas bezdarbs) ir situācija, kad iedzīvotāji ir īslaicīgi nenodarbināti, kā arī tādi, kas tikko ienāk darba tirgū un tikai tagad sāk meklēt savu pirmo darba vietu [Bikse, 286]. Frikcionālais bezdarbs rodas tāpēc, ka darba tirgus nepārtraukti mainās - rodas jaunas darba vietas, likvidējas vecās, citi iedzīvotāji izstājas no darba tirgus pensionēšanās vecumā, citi sasniedz darbspējas vecumu, citi maina dzīvesvietu - rezultātā parādās vajadzība meklēt jaunu darba vietu. Tomēr ne vienmēr informācija par darba iespējām ir pilnīga un ir vajadzīgs laiks, lai darba devēji un nenodarbinātie strādnieki cits citu atrastu [Vilne]. Šis bezdarbs var rasties arī, ja cilvēks uzskata darba samaksu vai citus darba nosacījumus par sev nepiemērotiem un tāpēc pēc paša iniciatīvas pārtrauc darba attiecības (mēdz dēvēt arī par „brīvprātīgo bezdarbu”). Lielāks un ilglaicīgāks frikcionālais bezdarbs ir tad, ja darbinieki sāk jaunā darba meklēšanu tikai pēc aiziešanas no iepriekšējā darba. Atbilstoši LZA Terminu datu bāzei frikcionālā bezdarba definīcija: Bezdarbs, kas rodas tāpēc, ka cilvēks uzskata darba samaksu vai citus darba nosacījumus par sev nepiemērotiem un tāpēc pēc paša iniciatīvas pārtrauc darba attiecības. Lielāks Δ ir tad, ja darbinieki sāk jaunā darba meklēšanu tikai pēc aiziešanas no iepriekšējā darba. [LZA Akadēmisko terminu datu bāze AkadTerm]. Tā kā šis bezdarba veids ir brīvprātīgs un tā rašanās galvenais iemesls ir piemērotākas darba vietas meklējumi, kā arī cilvēku mērķtiecība un tiekšanās pēc labāka darba atalgojuma, tad tas ir uzskatāms par normālu, īslaicīgu un pat vēlamu parādību.

Strukturālais jeb struktūras bezdarbs

Strukturālais bezdarbs (structural unemployment) jeb struktūras bezdarbs (atbilstoši LZA terminoloģijai) ir situācija, ko izraisa izmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā, kas noved pie neatbilstības starp strādātāju kvalifikāciju, dzīves vietu un esošajām darba vietām. Strukturālo bezdarbu rada:

ražošanas pārkārtošana atbilstoši jaunākajiem tehnoloģijas un tehnikas sasniegumiem, bet strādātāju esošās darba spējas un kvalifikācija neatbilst jauno darba pienākumu prasībām. Līdz ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu, tiek samazināts darbinieku skaits vai arī esošajiem darbiniekiem ir vajadzīgs laiks, lai pārkvalificētos un iegūtu jaunas iemaņas un tehnoloģijai atbilstošu kvalifikāciju;
ģeogrāfiskā vides un darbinieka kvalifikācijas neatbilstība. Piemēram, agronomu vai zootehniķu darbs noteiktajā teritorijā, kurā tie dzīvo, nav pieprasīts. Pastāv divi rīcības varianti – pārkvalificēties un iegūt jaunu specialitāti atbilstoši dzīves vietā pieejamajām brīvajām darba vietām vai arī mainīt savu dzīves vietu, kur būtu pieprasīti šādas profesijas pārstāvji [Bikse, 287].

Strukturālo bezdarbu mēdz dēvēt arī par tehnoloģisko bezdarbu, tādējādi pasvītrojot sakarību starp tehnoloģijas un tehnikas attīstību un izmaiņām, kas rodas darba pieprasījumā, jo rodas mazāka vajadzība pēc cilvēka darbaspēka dažās tautsaimniecības nozarēs. Zemniekus un lauksaimniekus nomaina dažādas iekārtas un mašīnas (aršanas un sēklu sēšanas traktori, govju slaukšanas ierīces u.t.t.), ražošana paliek aizvien mehanizētāka un automatizētāka, tiek izveidotas dažādas datoru programmatūras, lai atvieglotu cilvēku darbu u.tml. Pierādījums tehnoloģijas ietekmei uz darbaspēka struktūru ir attīstītāko valstu darbaspēka lielais īpatsvars tieši pakalpojumu sniegšanas nozarē [Šenfelde,101]. LZA Akadēmisko terminu datubāzē ievietotā definīcija: „Struktūras bezdarbs ir bezdarbs, kas radies valsts tautsaimniecības nozaru struktūras pārmaiņu dēļ, ko savukārt izraisījušas pieprasījuma svārstības pēc noteiktu profesiju darbiniekiem” [LZA AkadTerm]. Par šo bezdarba veidu ir ļoti daudz skaidrojumu un daudz analīzes dažādās mācību grāmatās un zinātniskajos pētījumos.

Salīdzinot strukturālo bezdarbu ar frikcionālo, secinām, ka frikcionālā bezdarba situācijā darbu atrast ir iespējams samērā īsā laika periodā, bet strukturālais bezdarbs gadījumā ir nepieciešams pārkvalificēties, lai pielāgotos mainīgajai tautsaimniecības struktūrai, tāpēc šis bezdarba veids būs ilgstošāks.

Sezonālais jeb sezonas bezdarbs

Sezonālais bezdarbs (seasonal unemployment) jeb sezonas bezdarbs pastāv dažās nozarēs, kurām ir sezonāls raksturs. Tādas nozares ir, piemēram, tūrisms, celtniecība, atpūtas organizēšana un lauksaimniecības ražošanas sfēra, kuru darbinieki it īpaši ziemas periodā kļūst par sezonas bezdarbniekiem [Bikse, 288]. Darbaspēka pieprasījumu lielā mērā ietekmē laika apstākļi, kas ir neparedzami un nekontrolējami, un gadalaiku maiņas, kas ir neizbēgamas. Tieši tādēļ sezonālais jeb sezonas bezdarbs ir neizbēgama un normāla parādība noteiktās tautsaimniecības nozarēs un darbiniekiem iesaistoties tajās ir jārēķinās ar nozares sezonālo raksturu.

Cikliskais bezdarbs

Cikliskais bezdarbs (cyclical unemployment) ir tāds bezdarbs, kas saistīts ar vispārējā ekonomiskā aktivitātes līmeņa izmaiņām. Tas rodas ekonomikas lejupslīdes un depresijas iestāšanās apstākļos, kad krasi samazinās patēriņš un sašaurinās ražošana. Līdz ar to samazinās darba vietu skaits un cilvēki ar pietiekamu kvalifikāciju zaudē darbu. Cikliskais bezdarbs tiek uzskatīts par visnevēlamāko bezdarba veidu, jo, ja ekonomikas lejupslīde un depresijas fāze ieilgst, tas var saglabāties ilgstoši, turklāt sasniegt augstu līmeni. Taču, ja ekonomikas atveseļošanās notiek veiksmīgi un ātri, tad arī cikliskais bezdarbs izzūd [Bikse, 288]. Atbilstoši LZA AkadTerm definīcijai [LZA]: „Cikliskais bezdarba ir bezdarba līmenis, kāds ir ekonomikas attīstības cikla lejupslīdes (krīzes un depresijas) periodā, kad strauji samazinās ražošanas apjoms”.

Cikliskā bezdarba situāciju Dž.M.Keinss nosauca par „piespiedu bezdarbu”, jo iedzīvotāji būtu ar mieru strādāt par piedāvāto darba algu, taču darba vietu piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu pēc šīm darba vietām (SL<DL) [Šenfelde, 101].

Cikliskais bezdarbs ir visnevēlamākais bezdarba veids un pret to darbinieki ir visneaizsargātākie. Pat augsti kvalificētam darbiniekam ekonomiskās lejupslīdes un depresijas apstākļos ir iespēja zaudēt darbu un ar grūtībām mēģināt atrast jaunu darba vietu, jo daudzi uzņēmumi bankrotē un sašaurina savu darbību līdz minimālam darbinieku skaitam taupības nolūkos. Salīdzinot ar strukturālo bezdarbu, darbinieka pārkvalifikācija vai dzīves vietas maiņa varētu neatrisināt situāciju un bezdarbs turpinātos līdz ekonomikas atveseļošanās posmam.