Rita Birziņa. Bioloģijas metodoloģija

4. Mācību metodes bioloģijā

4.4. Skolotāja mācīšanas stili

Skolotāja mācīšanas stili

Pētījumi rāda, ka skolotājs parasti māca atbilstoši savam mācīšanās stilam. (Shulman, 1987; Tobin et al., 1994).
Taču skolēnam, protams, ir svarīgs viņa mācīšanās stils. Un ir svarīgi, ja skolotājs cenšas saprast arī skolēnu šajos jautājumos.
Kāds ir jūsu mācīšanās stils? Vai jums ir vieglāk apgūt mācību tēmu, ja materiāls ir piedāvāts formālā un strukturētā veidā vai arī jums ir vieglāk iemācīties, ja esat spiests atklāt pamatprincipus, balstoties uz dažādiem vingrinājumiem un piemēriem?
Vai jūs kā skolotājs esat pārliecināts, ka skolēniem ir vieglāk iemācīties, ja jūs mācat tāpāt kā pats esat mācījies?
Daži autori (Dressel and Marcus, 1982; Woods, 1995) mācīšanas stilus iedala trīs galvenajās kategorijās:

– uz mācību priekšmetu centrēts,
– uz skolotāju centrēts,
– uz skolēnu virzīts.

Uz mācību priekšmetu virzīta mācīšana prasa fiksētu/pastavīgu kursa struktūru. Skolotāja un studenta vajadzības, uzskati, un prasības maz tiek ņemtas vērā, jo galvenais ir paša kursa saturs, kā tas tiek pasniegts. Saturu nosaka mācību grāmata.
Uz skolotāju virzītā veidā skolotājs darbojas kā izglītota persona: viņš var būt eksperts, galvenais zināšanu sniedzējs, centrālā visu aktivitāžu vieta. Skolēns darbojas kā pasīvais informācijas saņēmējs. Skolotājs nosaka ko viņš mācīs un kas būs jāiemācās
Uz skolēnu virzītā mācīšana fokusējas uz pašu skolēnu, tā ir saistīta ar skolēna kognitīvo attīstību. Skolotāja mērķis ir palīdzēt skolēnam izprast/aptvert zināšanu apgūšanu vairāk nā procesu nevis rezultātu. Klases aktivitāšu izmantošana ir uz skolēnu virzīts process – viņa paša spēju izzināšanai nevis uz skolēna kā produkta izpēti.
Saturs, mācīšanas stils un metodes tiek piemērotas, lai sasniegtu skolēna kognitīvo un intelektuālo izaugsmi. Skolēnu šādi virzīta mācīšana apmierina

– izpratni par veidu, kā skolēns apstrādā informāciju,
– kopā ar faktoriem, kas ietekmē mācīšanos, t.i., attieksmi, vērtības, uzskatus un motivāciju.

Neskatoties uz to, ka ir daudzi veidi efektīvai mācīšanai, skolotājiem vajadzētu ņemt vērā šādus faktorus:

– saturs, kas ir jāiemāca,
– labākās mācību stratēģijas izvēle, lai vieglāk būtu iemācīt mācību tēmas,
– zināšanas par to, kā skolēni mācās.

Parasti tiek kombinēti visi trīs iepriekš pieminētie mācīšanas stili.
Skolotājam vajadzētu censties atbildēt uz pamatjautājumiem:

– vai viņa primārais mērķis ir katram skolēnam iemācīt specifiskas mācību priekšmeta zināšanas,
– vai katram skolēnam iemācīt apgūt kā organizēt un izmantot jauno informāciju neatkarīgi no jaunas situācijas izvēles.

Primārais mērķis var nebūt viens un tas pats attiecībā uz jebkuru skolēnu, to var noteikt arī skolēna pamatzināšanu līmenis. Ja galvenais uzsvars tiek likts uz saturu, tad jāizdomā, kā to labāk organizēt un pasniegt. Parasti dabaszinātņu programmas ir vertikāli strukturētas, skolēna zināšanu līmenis ir pamatā jauna līmeņa informācijas izpratnei. Ir jābūt līdzsvaram starp:

– specifisko informāciju,
– šīs informācijas izmantošanu,
– pamatprincipu konceptuālo izpratni.

Tradicionāli dabaszinātņu programmās izmanto priekšmetvirzītu mācīšanu. Skolēni uztver dabaszinātnes kā priekšmetu, kur

– jāatceras precīzas formulas un jāzina teorija,
– viela sadalīta secīgās nodaļās.

Problēmu šajā sistēmā rada pieaugošais informācijas apjoms – vērojams zināms strupceļš – arvien vairāk informācijas, bet laiks, kas atvēlēts programmas apguvei – paliek nemainīgs.
Mūsdienu pētījumi rāda, ka skolēni mācās labāk, ja

– viņi ir iesaistīti aktīvā mācīšanās procesā,
– veic novērojumus, kas apstiprina faktus un teorijas,
– darbojas kā sabiedrības pārstāvji,
– mācību vide ir komfortabla, piemērota mācībām.

Faktori, kas ietekmē mācīšanas stila izvēli:

– skolēna vajadzības (profesijas izvēle nākotnē, sagatavošanās līdzdalībai sabiedrības dzīvē, interese par zinātnieka vai skolotāja profesiju, jaunākās tehnoloģijas: biotehnoloģijas, gēnu inženierija u.c.),
– skolēnu pamatzināšanu līmenis,
– dažādu mācību metožu pārzināšana,
– stundu saraksts (skolēnu skaits, bērni ar speciālām vajadzībām, grupu darba plānošana utt.),
– skolēnu mācīšanās stilu pārzināšana,
– mācību programma (kontaktstundu skaits, srundas sagatavošanas laiks),
– citi skolotāja pienākumi,
– skolas atbalsts (aparatūras izmaksas, asistents),
– atvieglojumi (laboratorijas iekārtas, datori, kabinets, demonstrācijas iekārtas u.c.).

Uz mācību priekšmetu virzīta mācīšana

– prasa fiksētu/pastāvīgu kursa struktūru.
– skolotāja un studenta vajadzības, uzskati, un prasības maz tiek ņemtas vērā, jo galvenais ir paša kursa saturs, kā tas tiek pasniegts.
– saturu nosaka mācību grāmata.

Uz skolotāju centrētā mācību procesā

– skolotājs darbojas kā izglītotājs:

o viņš var būt eksperts,
o galvenais zināšanu sniedzējs,
o centrālā visu aktivitāžu vieta.

– skolēns darbojas kā pasīvais informācijas saņēmējs.
– skolotājs nosaka, ko viņš mācīs un kas būs jāiemācās

Uz skolēnu virzītā mācīšana

– fokusējas uz pašu skolēnu, tā ir saistīta ar skolēna kognitīvo attīstību.
– skolotāja mērķis ir palīdzēt skolēnam izprast/aptvert zināšanu apgūšanu vairāk kā procesu nevis rezultātu.
– klases aktivitāšu izmantošana ir uz skolēnu virzīts process – viņa paša spēju izzināšanai.
– saturs, mācīšanas stils un metodes tiek piemērotas, lai sasniegtu skolēna kognitīvo un intelektuālo izaugsmi.
– uz skolēnu virzīta mācīšana saistās ar:

o labāku iegaumēšanu,
o labāku zināšanu izmantošanu citās situācijās,
o labāku motivāciju turpmākām mācībām,
o labāku problēmrisināšanas spēju attīstību.

Skolotāja mācīšanas stils ir cieši saistīts ar nodarbības organizēšanu.