1.1. Kāpēc vajadzīgas pārmaiņas bioloģijas mācību priekšmeta mācīšanā?

Kāpēc vajadzīgas pārmaiņas bioloģijas mācību priekšmeta mācīšanā?

Lielākā daļa cilvēku nekļūst par zinātnieku. Piemēram, ASV veiktais pētījums parāda, vispārizglītojošā skolā ar 1000 skolēniem tikai 39 izvēlas iegūt bakalaura grādu dabaszinātnēs un inženierzinātnēs, pieci – maģistra grādu, un tikai divi - doktora grāds (Hassard, 2000). pēc Latvijas statistikas datiem 2009. gadā vidusskolu beidza aptuveni 30 000 jauniešu. No tiem fiziku LU, DU aizgāja studēt ap 50, pāris tūkstošu jauniešu iestājās RTU ar fiziku saistītās nozarēs. Pieskaitot vēl tūkstoti jauniešu līdzīga profila augstskolās, iegūstam ap 1% no skolu beidzēju skaita. Rodas jautājums, vai pārējiem 99% skolēnu skolā ir jāmācās tāpat kā l šim 1%? (Namsone, 2010)

Dace Namsone (2010), apkopojot dažādu autoru atziņas, ieskicē pašreizējā laikā periodā vērojamās problēmas dabaszinātņu priekšmetu apgūšanā:

• problēmas, kas saistītas ar mācību saturu;
• problēmas, kas saistītas ar mācību procesa norisi,
• problēmas, kas saistītas ar skolotāju darbu un skolotāju studijām augstskolā.

Dabaszinātņu mācību priekšmetu saturs ir pārslogots, statisks un maz saistīts ar reālo dzīvi. Dabas zinātņu mācību procesā uzsvars tiek likts uz mācību faktiem un jēdzieniem. Amerikāņu pētniece Rove (Rowe, 1988) apzinājusi, ka ASV vidusskolā ir jāapgūst vidēji no septiņiem līdz desmit jauni jēdzieni izskaitļojot uz vienu mācību grāmatas lapu. Sarēķinot lapu skaitu vidusskolas mācību grāmatā, viņa uzskata, ka skolēniem ir nepieciešams iemācīties no 2400 līdz 3000 terminu un jēdzienu dabas zinātņu priekšmetā. Tas nozīmē, ka apmēram divdesmit termini vai jēdzieni piecdesmit piecu minūšu laikā! Gunita Praulīte norāda, ka vienā mācību stundā, piemēram, 7.-9. kl. vecuma grupā var apgūt ne vairāk kā 3-4 jēdzienus (Praulīte, 2008:67). Liesma Āboliņa un Rudīte Hahele (2010) min piemēru no skolēna vecāku vēstules:

Citāts no vecāku vēstules:

Labdien!

Varbūt es kaut ko neizprotu, bet gribētu zināt, vai 7. klases skolniekam būtu jāzina šādi fakti bioloģijā:

- sfagnu gametofīts atgādina kukurūzas pārslas;

- ragvācelītes dzīvo simbiozē ar ciānbaktērijām;

- vadaudi ir specializējušies par floēmu un ksilēmu; utt.

Vai nav jāpārdomā un jāizstrādā cita mācību viela un mācību metodes?

Ar cieņu, skolēna mamma

Tad, protams, rodas jautājums, kāpēc bioloģijā 8. klasei tematā „Vienšūņi”ir jāapgūst šādi termini: pellikula, aksostils, paramila graudiņi, trofozīts, binārā dalīšanās, amebiāze, trihomoniāze, toksoplazmoze, balantidiāze, eikarioti, prokarioti, diflūgijas, zarnu lamblija, Bičli amēba, proteja amēba, miksotrofs, trihocista, endoplazma, kodolmateriāls, kodolaparāts, apmutes dobums, konjugācija................

Arī bioloģijas skolotāji (81%) atzīst, ka galveno uzmanību mācību procesā pievērš teoriju un jēdzienu apguvei. (MacKenzie, 2008).

Mācību procesa organizācija. Kā galvenais zināšanu ieguves veids ir lekcija, tiek īstenota „skills and drills” (dresēšanas) pieeja, laboratorijas darbi tiek veikti pēc „pavārgrāmatas”receptes utt. (Namsone, 2010)

Minētās problēmas raksturīgas ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs. Piemēram, palūkojoties uz periodiem dabaszinātņu apguvē Latvijā un ASV (2., 3. tabula), redzam kopīgas likumsakarības.

2. tabula. Dabaszinātņu didaktikas svarīgākie vēsturiskie fakti (Namsone, 2010)

19.gs. septiņdesmitie gadi	20.gs. divdesmitie gadi	1931.	1944./45.	1992.	2006.-2008.
Ieviesti pirmie dabaszinību elementi tautskolu kursā, izdotas pirmās grāmatas latviešu valodā	Pirmās programmas latviešu valodā	Pirmā latviešu autoru dabaszinātņu metodikas grāmata	Padomju programmas un mācību grāmatas	Mācību priekšmetu standarti un variatīvas mācību programmas un grāmatas	Uzsākta reformu ieviešana pamatizglītībā un vidējā izglītībā

3. tabula. Dabaszinātņu mācību periodi ASV (Hassard, 2000)

Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados pasaules valstis ir pievērsušās dabaszinātņu mācību programmu un grāmatu revīzijai, akcentējot skolēnam nozīmīgu mācīšanos.

Rove (Rowe, 1988) iesaka aplūkot dabaszinātņu apguvi kā holistisku procesu (1. attēls): saistot zinātnes faktu, teoriju un terminu zināšanas ar to integrāciju sabiedrības dzīvē, novirzīt uzsvaru no „Ko es zinu?” uz „Kas man būtu jāzina?”, lai es varētu savas zināšanas izmantot reālajā dzīvē.

1. attēls. Holistiska dabaszinātņu apguve

Tātad mācību procesam vajadzētu mainīties no tradicionālā uz mācību priekšmeta virzīta mācību procesa uz skolēna mācīšanos virzītu mācību procesu (4. tabula).

4. tabula. Mūsdienīgs mācību process dabaszinātnēs, Namsone 2010:61