Microsoft Internet Explorer 8.0 un Microsoft Outlook 2010

3.1. Internets un globālais tīmekl

2.1.1. Interneta uzbūve

Internetu veido aparatūra un programmatūra.

Aparatūru veido:

• lietotāju datori jeb klienti;
• resursdatori jeb serveri, kuros glabājas informācija;
• komunikācijas tīkls, kas savieno datorus un serverus visā pasaulē. Kā sakaru kanālus var izmantot optiskos kabeļus, radioviļņus, mikroviļņus, tālruņu līnijas, satelītsakarus.

Programmatūras būtiska sastāvdaļa ir protokols TCP/IP (Transmittion Control Protocol / Internet Protocol). Saskaņā ar šo protokolu pārraidāmā informācija tiek sadalīta mazās paketēs. Paketes no adresāta līdz saņēmējam var nonākt pa dažādiem ceļiem un dažādā secībā. Saņemšanas galapunktā datu paketes tiek saliktas kopā pareizā secībā. Tāpat tiek pārbaudīts, vai kāda pakete nav pazudusi vai bojāta. Ja tā ir, notiek atkārtota iztrūkstošās paketes nosūtīšana.

Lai zinātu, no kura datora uz kuru jāpārsūta informācija, katram pie internetam pievienotajam datoram tiek piešķirta skaitliska adrese, ko sauc par interneta protokola adresi jeb IP adresi (Internet Protocol address, IP address).

IP adrešu veidošanu nosaka divi protokoli:

• pašlaik izmanto sistēmu, kas pazīstama kā interneta protokols, versija 4 vai IPv4 un kam atbilstoši adrese ir 32 bitus garš binārais kods. IP adresi parasti attēlo cilvēkiem pierastajā decimālajā skaitīšanas ssistēmā kā četru ar punktiem atdalītu skaitļu virkni, kurā katrs skaitlis var būt robežās no 0 līdz 255, piemēram, 192.0.81.255. Katra skaitļa attēlošanai lieto 8 bitus;
• interneta milzīgās izaugsmes dēļ un, pastāvot iespējai, ka adrešu var pietrūkt, tika izveidota sistēma - interneta protokols, versija 6 vai IPv6. Atbilstoši šai sistēmai adrese ir 128 bitus garš binārais kods, ko attēlo sešpadsmitnieku skaitīšanas sistēmā kā astoņu ar kolu atdalītu skaitļu virkni, piemēram, 2001:01B8:81A3:0813:1319:102E:1111:A5. Katra skaitļa attēlošanai lieto 16 bitus.

Tā kā skaitliskās IP adreses ir grūti iegaumēt, tad tika izveidota domēnu nosaukumu sistēma (DNS, Domain Name System). Domēnu nosaukumu veido vairāki ar punktu atdalīti vārdi jeb domēni, piemēram, df.lu.lv. Internetā ir speciāli domēnu serveri (DNS serveri), kas, veicot datu pārraidi, vārdisko domēnu nosaukumu pārveido skaitliskajā IP adresē.

Domēnu nosaukums tiek veidots hierarhiski, lasot nosaukumu virzienā no labās uz kreiso pusi. Pirmais vārds no labās puses ir augšējā jeb 1. līmeņa domēns. Nākamie vārdi virzienā pa kreisi ir zemāka līmeņa domēni. Domēna nosaukums var saturēt 127 domēnus jeb vārdus, bet parasti tiek lietoti trīs vai četri vārdi.

Augšējā līmeņa domēna nosaukumi tiek veidoti ļoti dažādi, bet izplatītākie ir divi veidi:

• pēc valsts nosaukuma, piemēram, lv (Latvija), lt (Lietuva), ee (Igaunija); ru (Krievija); eu (Eiropas Savienība);
• pēc nozaru principa, piemēram, org (organizācija), com (komerciāls), edu (izglītība), gov (valsts iestāde), biz (bizness), int (internacionāla organizācija), mil (militārs), net (tīkls).

Domēnu nosaukumu sistēmu var ilustrēt ar attēlu, kas satur šādus domēnu nosaukumus:

• itf.llu.lv (Informācijas tehnoloģiju fakultāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvija);
• tf.llu.lv (Tehniskā fakultāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvija);
• df.lu.lv (Datorikas fakultāte, Latvijas Universitāte, Latvija);
• bf.lu.lv (Bioloģijas fakultāte, Latvijas Universitāte, Latvija).

Par IP adrešu un domēnu nosaukumu sadali pasaulē atbild starptautiska organizācija IANA (Internet Assigned Numbers Authority). Konkrēto IP adrešu sadali un domēnu nosaukumu reģistrāciju veic reģionālās organizācijas NIC (Network Information Center). Latvijā savus pakalpojumus domēna vārdu reģistrācijai un pārvaldībai piedāvā vairāk nekā 60 organizācijas, piemēram, SIA LATNET datu centrs.

2.1.2. Interneta pakalpojuma sniedzējs

Lai izmantotu interneta pakalpojumus, jābūt:

• datoram apgādātam ar aparatūru un programmatūru, kas nodrošina darbu tīklā. Individuālam lietotājam parasti pietiek ar iebūvētu tīkla karti vai modemu un pārlūkprogrammu, piemēram, Internet Explorer;
• pieslēgumam pie interneta pakalpojuma sniedzēja, IPS (Internet Service Provider), kas ir juridiska persona vai organizācija. Šīm organizācijām pieder tehniskie un programmu līdzekļi, kas nodrošina tiešu pieslēgumu internetam noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā, piemēram, pilsētas mikrorajonā, pilsētā, valstī.

2.1.3. Globālais tīmeklis

Internetā ir realizēti dažādi servisi jeb pakalpojumi, no kuriem populārākais ir globālais tīmeklis (WWW).

Globālais tīmeklis (WWW, World Wide Web) ir globāla hiperteksta sistēma, kas izmanto internetu kā informācijas transportēšanas mehānismu, lietojot hiperteksta transporta protokolu HTTP (Hyper Text Transport Protocol).

Globālo tīmekli veido informācija, kas sadalīta savstarpēji saistītās tīmekļa lappusēs (Web page). Tīmekļa lappuses ir hiperteksta dokumenti, kuru veidošanai lieto valodu HTML (HyperText Markup Language). Tās satur ne tikai tekstu un attēlus, bet arī skaņas un video klipus, kas padara lappušu aplūkošanu interesantāku.

Tīmekļa lappuses saista hipersaites. Vizuāli hipersaites parasti izskatās kā pasvītrots vai kā citādi izcelts vārds, frāze vai attēls. Izpildot klikšķi uz hipersaites, tiek atvērta cita tīmekļa lappuse.

Unikālu informācijas un interaktīvu pakalpojumu sakopojumu, kas izveidots no tīmekļa lappusēm un cita veida datiem (attēliem, skaņām u. tml.), sauc par tīmekļa vietni (web site). Tīmekļa vietņu apjomi var būt ļoti dažādi – no vienas tīmekļa lappuses līdz lieliem portāliem, piemēram, DELFI.

2.1.4. Tīmekļa adrese jeb vietrādis URL

Vienotais resursu vietrādis jeb vietrādis URL (Uniform Resource Locator) ir adrese pārlūkprogrammā, kas norāda, kur var atrast kādu konkrētu interneta resursu.

Vietrādi URL bieži vien sauc arī par tīmekļa adresi.

Vietrāža URL struktūra, norādot, piemēram:

• tīmekļa vietni;

• konkrētu lappusi.

Var atzīmēt vēl citas, globālajā tīmeklī lietotas piekļuves metodes, piemēram:

• HTTPS (HTTP Secure) – HTTP papildinājums ar protokoliem, kas nodrošina drošu datu pārraidi, lietojot šifrēšanu;
• FTP (File Transfer Protocol) – protoklols datņu pārsūtīšanai starp datoriem.