Svetlana Saksonova. Ražošanas resursu, ražošanas faktoru, preču (pakalpojumu) un naudas plūsmas modelis (e - grāmata)

Ekonomika funkcionē kā sarežģīta sistēma, kura aptver visus dzīves aspektus.

Ražošana - tas ir materiālu vai garīgu labumu izgatavošanas process. [6].

Ražošana ir viena no uzņēmuma funkcijām — racionālu, secīgu un mērķtiecīgu darbību sistēma, lai iegūtu gatavus izstrādājumus vai veiktu konkrētus pakalpojumus. Plašākā nozīmē ražošana ietver arī izstrādājumu sagatavošanu tirgum.

Ražošanas elementi (faktori) uzņēmuma līmenī ir cilvēki, darbarīki un darba priekšmeti; ražošanas sekmīgai norisei svarīga ir šo elementu savstarpēja atbilstība.

Ražošanu var iedalīt: pēc iedarbības uz apstrādājamo priekšmetu (piemēram, ķīmiska un mehāniska), pēc automatizācijas pakāpes (roku, daļēji vai pilnīgi mehanizēta un automatizēta), pēc iedarbības uz apkārtējo vidi (kaitīga un nekaitīga), pēc ražojumu izgatavošanas ilguma (ar īsu un ar ilgu ražošanas ciklu), pēc komplicētības (vienkārša un sarežģīta), pēc vienveidīgu ražojumu izgatavošanas apjoma (masu ražošana, sēriju ražošana un individuālā ražošana), pēc uzņēmuma lieluma (lielražošana, sīkražošana)[1].

Ražošanas resursi ir ražošanas faktoru daudzums, kas ir uzņēmuma vai valsts rīcībā. Ražošanas potenciāls ir valsts un uzņēmuma ražošanas iespējas, ko raksturo ražošanas jauda un ko nosaka [1]:

1.      ražošanas līdzekļi: ēkas, iekārtas, darbgaldi, materiālu krājumi u. c.;

2.      darbaspēka potenciāls: darbinieki, to kvalifikācija, arodprasme. Darbaspēka potenciāls ir noteiktas kvalitātes darba daudzums, ko spēj veikt sabiedrība vai cilvēku grupa, ņemot vērā darbinieku izglītību, zināšanas, kā arī sasniegto zinātnes un tehnikas attīstības pakāpi. Darbaspēka potenciāls ir ražošanas potenciāla sastāvdaļa;

3.      informācija par tirgiem, konkurentiem u. tml.;

4.      tehnoloģijas prasme (kompetence), lietotie darba un ražošanas paņēmieni, lai izgatavotu ražojumus un veiktu pakalpojumus, to kvalitāte;

5.      intelektuālais potenciāls: projekti,   patenti, licences u. tml.;

6.      naudas līdzekļi.

Zeme nav tikai lauksaimniecības nozares resurss, tā dod arī ražošanai nepieciešamos dabas resursus [3,23].

Dabas resursi (zeme). Tie ietver sevī aramzemi, mežus, derīgos izrakteņus, ūdeni, gaisu, klimatu, mūsdienās arī ekoloģisko vidi utt. Svarīgi zināt, ka visi resursi ir ierobežoti, taču vēl būtiskāk ir tas, ka daudzi dabas resursi ir neatjaunojami. Tāpēc svarīgi, lai tos izmantotu taupīgi, lai to netrūktu arī nākamajā paaudzēm [2,14].

Ar kapitālu ražošanas resursu kontekstā saprot reālo kapitālu – ēkas, būves, iekārtas, instrumentus, materiālu krājumus utt.

Nauda nav kapitāla kā ražošanas resursa sastāvdaļa, tā veido finanšu kapitālu [3,23].

Kapitāla resursi ir īpaši nozīmīgi. Kapitāls ir jau iepriekš saražoti instrumenti, mašīnas, iekārtas, rūpnīcu ēkas, noliktavas, transporta līdzekļi un citi, lai ražotu preci un nogādāto to līdz patērētajam. Kapitāla resursi ļauj ievērojami palielināt cilvēka darba ražīgumu. Būtībā valstu attīstības līmeni lielā mērā nosaka tas, cik ražīgas kapitāla preces izmanto ražošanā. Kapitāla preces ļauj lietot dažādus enerģijas avotus, palielināt saražotās produkcijas daudzumu un ražot preces lētāk. Kapitāla ražošanas un uzkrāšanas procesu sauc par investēšanu. Dažkārt par kapitālu – finansu kapitālu- sauc arī naudu, kuru var izmantot, lai iegādātos mašīnas un iekārtas [2,14].

Kapitāls ir [1]:

1.      Bagātība, kas atrodas apgrozībā un dod labumu.

2.      Ekonomikas teorijā — zemes un darba mijiedarbībā radīts ražošanas faktors.

3.      Uzņēmējdarbībā — pamatlīdzekļu un apgrozāmo līdzekļu (zemes, ēku, būvju, mašīnu un iekārtu, izejvielu un materiālu krājumu u. c.) vērtība naudā.

4.      Jebkurš naudas un materiālo vērtību daudzums, kas ir uzkrāšanas rezultāts.

Darbaspēks ir ekonomiski aktīvo cilvēku darba spējas, kuras var izmantot ražošanā [3,23].

Darbs ir mērķtiecīga cilvēku darbība, lai radītu materiālās un garīgās vērtības, sniegtu pakalpojumus, kas nepieciešami sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Mūsdienu ekonomikā par svarīgāko resursu veidu tiek uzskatīti cilvēku resursi, par „ienesīgāko” ieguldījumu – investīcijas cilvēciskajā kapitālā- izglītībā, kvalifikācijas paaugstināšanā. Arī Latvijā daži progresīvi, tālredzīgi uzņēmēji ir to sapratuši. Piemēram, uzņēmumu grupa „Dati” un „Hansabanka” sākušas kreditēt studentus, kuri apgūst programmētāja specialitāti, jo, kā saka „smadzenes ir mūsu zelts, tas jārok. Un tā ir mūsu priekšrocība, jo pasaulē zināšanas ir augstā vērtē” [2,15].

Darbs ir [1]:

1.      Darbs ir viens no ražošanas faktoriem, tas ir cilvēku darbības lietderīgs rezultāts un dod tiem iespēju nopelnīt sev eksistences līdzekļus. Atkarībā no darba sarežģītības, nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, lai to veiktu, izšķir: augsti kvalificētu darbu, kvalificētu darbu, mazkvalificētu darbu un nekvalificētu darbu (sk. arī atbilstošo aroda iedalījumu).

2.      Pienākumi, kas jāveic, ieņemot kādu amatu, piem., ministra darbs.

3.      Noteiktas specialitātes darbinieku, amatnieku īpaša prasme, piem., skolotāja darbs, namdara darbs.

Uzņēmējspējas ir uzņēmēja kompetence, spējas, īpašības, prasmes, motivācija izmantot ražošanas  resursus preču ražošanā [3,23]. 

Tirgus ekonomikā sevišķi augstu tiek vērtēts īpašs, rets resursu veids – uzņēmējspējas. Šīs spējas vajadzīgas, lai veiktu komercdarbību (uzņēmējdarbību). Uzņēmējiem būtībā ir jāveic četri uzdevumi [2,15]:

1.      Viņi savieno visus pārējos resursus sabiedrībai visizdevīgākajā veidā- tā, lai apmierināti būtu patērētāji un lai uzņēmēji varētu gūt peļņu.

2.      Uzņēmēji pieņem svarīgākos lēmumus ekonomikā.

3.      Uzņēmēji ir novatori, kas meklē iespējas uzlabot ražošanu, ieviest jaunas tehnoloģijas, sākt jaunu preču ražošanu.

4.      Uzņemas risku un cenšas to mazināt. Turklāt mūsdienās daudzi uzņēmēji riskē zaudēt ne tikai savus līdzekļus, bet arī daudzu līdzīpašnieku (akcionāru) līdzekļus.

Informācija ir ražošanas organizācijai nepieciešamo datu, faktu un pētījumu kopums, kas sekmē kompetentu lēmumu pieņemšanu [3,23].

Informācija ir [1]:

1.      Jebkuras ziņas par apkārtējo pasauli un tajā notiekošajiem procesiem, kas ir tā sistematizētas un organizētas, lai to saturs cilvēkam būtu uztverams, saprotams.

2.      Ziņas par uzņēmumā notiekošajiem procesiem, darba rezultātiem, kā arī par valsts saimniecisko stāvokli u. c. informāciju sagatavo atbilstoši konkrētai vajadzībai (sk. arī vajadzīgā informācija). informācijas sagatavošanu, apkopošanu, analīzi un izsniegšanu atvieglo datoru izmantošana.

Lai uzsāktu ražošanas procesu, ir jābūt vismaz vienam ražošanas resursam un finanšu kapitālam. Ekonomika darbojas kā sistēma, kurai ir sistēmas dalībnieki, noteikti vērtību plūsmas virzieni un sistēmas darbību ietekmējoši faktori.

Ekonomiskās sistēmas pamatu veido vērtību (preču, materiālo un naudas) aprite no viena tirgus dalībnieka pie otra [3,23].

Aprite ir pilns cikls, kas periodiski atkārtojas [1].

Ekonomikā aprites jēdzienu lieto, runājot, piemēram, par tādiem resursiem kā kapitāls, apgrozāmie līdzekļi, preču krājumi noliktavās. To aprites raksturošanai izmanto aprites ilguma jēdzienu, kas ir dienu skaits, kurš nepieciešams, lai līdzekļi veiktu vienu ciklu, un aprites ātruma jēdzienu, kas rāda, cik reižu notikusi resursu apgrozība kādā periodā. Šo apgrozījumu skaitu aprēķina, izdalot apgrozījumu ar vidējiem resursu atlikumiem.

Kapitāla aprite

Preču ražošanā vai pakalpojumu veikšanā ieguldītā kapitāla riņķojums, kura laikā tas iziet visas stadijas: no izejvielu, materiālu, preču iegādes līdz saražoto vai nopirkto preču, sniegto pakalpojumu pārdošanai. Kapitāla aprites efektivitāti raksturo kapitāla rentabilitāte (ienesīgums), ko aprēķina, izdalot kādā periodā iegūto peļņu ar tās radīšanai izlietoto kapitālu. Jo ātrāka būs kapitāla aprite, jo augstāka būs rentabilitāte. Uzņēmēji ir ieinteresēti kapitālu ieguldīt tajās nozarēs, kurās kapitāla aprite notiek visātrāk un kur no katras ieguldītās naudas vienības var iegūt pēc iespējas lielāku peļņu [1].