Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata)

1.4. Preces un to klasifikācija

Labumus, kurus patērē cilvēks, iedala brīvajos labumos un saimnieciskajos labumos (precēs) (1.4.1. attēls).

Brīvos labumus saimnieciskais subjekts var izmantot, paņemot tos no dabas jebkurā laikā un daudzumā. Vairākumā gadījumu šiem labumiem nav īpašnieka, un tos uzskata par vispārējiem labumiem, piemēram, gaiss, jūru un upju ūdens.

1.4.1. attēls. Labumu iedalījums

Saimnieciskie labumi cilvēka rīcībā ir ierobežotā daudzumā. Tie ir cilvēka saimnieciskās darbības objekti, kuriem pieskaitāmi pakalpojumi un materiālie labumi, kas noder cilvēka personīgo un ražošanas vajadzību apmierināšanai, piemēram, pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmetu remonts, televizors, divritenis u.c., kā arī izejvielas, pusfabrikāti utt.

Daži labumi atkarībā no to lietošanas vietas un laika perioda var būt gan brīvie, gan saimnieciskie labumi. Piemēram, malka tālā pagātnē bija brīvais labums, turpretī tagad, kad tās nepietiek, tā ir kļuvusi par saimniecisku labumu. Ūdeni lauku apvidū var paņemt savu vajadzību apmierināšanai neierobežotā daudzumā, bet pilsētā tas jāiegūst no dažādām ūdens ņemšanas vietām, jāattīra un jānogādā līdz patērētājam. Kalnračiem pazemes akmeņogļu cirtnēs gaiss jāpievada ar speciālu ietaišu palīdzību, un tas kļūst par saimniecisku labumu.

Kā jau minēts, saimniecisko labumu pazīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Ekonomikas teorija šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm. Precēm raksturīgas trīs pazīmes:

1) to retums jeb nepietiekamība;

2) to objektīvais vai subjektīvais derīgums;

3) to pieejamība.

Brīvos labumus, kas nav tirgus darījumu objekts, jo to raksturīgā pazīme ir to pārpilnība, nepieskaita precēm un Ekonomikas teorija gandrīz pilnīgi izslēdz no tajā apskatāmo jautājumu loka. Saimniekošanas galvenā problēma ir tādu labumu (preču) izgatavošana, kuri nav dabūjami pietiekamā daudzumā. Šo preču izgatavošanu, lietojot ražošanas faktorus, sauc par ražošanu. Tomēr ne jau visas preces, kuru skaits ir ierobežots, var saražot (piemēram, zeme).

Preces var klasificēt dažādi.

1. Saražotās preces pēc to lietojuma iedala patēriņa precēs un ražošanas precēs.

Patēriņa preces – pārtika, apģērbs, mājoklis un pakalpojumi veido daļu no saimnieciskajām precēm, kuru skaitā ir visas preces, kas noder saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai.

Arī ražošanas preces tiek pieskaitītas saimnieciskajām precēm, taču tās nekalpo tieši saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai. Tās tiek izmantotas citu preču ražošanai (izejvielas, pusfabrikāti u.c.).

2. Pēc materialitātes preces iedala lietiskās precēs un pakalpojumos.

Materiālās preces ir lietiskas (priekšmetiskas), piemēram, automobilis, tele­vizors, limonāde, darbgalds u.c. Pakalpojumi ir nemateriālas preces. Tās pretstatā materiālajām precēm nav pārnēsājamas, transportējamas vai uzkrājamas. Rakstu­rīgākie pakalpojumi ir tie, kurus sniedz satiksmes, banku, apdrošināšanas institūcijas, kā arī veikali, veļas mazgātavas, frizētavas, masu sazināšanās līdzekļi jeb mediji, sabiedriskās kārtības un drošības, izglītības, kultūras, veselības aprūpes iestādes. Lietiskām precēm ir materiāls raksturs. Tās iedala īsa laika lietošanas precēs (maize, autobusa biļete, piens, dzeramais ūdens) un ilga laika lietošanas precēs (automobilis, ledusskapis, televizors, veļas mazgājamā mašīna).

3. Pēc preces vērtējuma tās iedala neitrālās precēs un “sliktās” precēs.

Neitrālās preces ir tās, pret kurām patērētājs nejūt nepatiku, bet nevar teikt arī, ka tās viņam patīk. Patērētājs ir vienaldzīgs pret šādām precēm. Piemēram, kādam indivīdam var garšot tēja, bet pret kafiju viņš var būt pilnīgi vienaldzīgs (neitrāls).

“Sliktās” preces ir tās, kuras patērētājam nepatīk, piemēram, nesmēķētājam nepatīk cigaretes, vai arī visiem sabiedrības locekļiem tās var būt automobiļu un rūpnīcu skursteņu radītās dūmgāzes, notekūdeņi. Sabiedrībai kopumā ir nosodoša attieksme pret automobiļu un rūpnīcu radītām dūmgāzēm, pret visa veida notekūdeņiem un atkritumiem, narkotikām. Arī viena vai otra ikdienā lietotā pārtikas vai nepārtikas prece kādam var nepatikt, piemēram, austeres daudziem garšo, bet citiem izraisa nepatiku.

4. Pēc dalāmības preces iedala dalāmajās un nedalāmajās precēs.

Dalāmās preces ir tās, kuras bez grūtībām var sadalīt sīkākās mērvienībās (graudi, cukurs, sviests, ogles). Nedalāmās preces nevar sadalīt sīkākās mērvienībās (automobilis, laiva, mikroviļņu krāsns, krēsls).

5. Pēc savstarpējās lietojamības preces iedala savstarpēji papildinošās (hokeja nūja un hokeja ripa, pīpe un tabaka), savstarpēji aizstājošās (sviests un margarīns) un pēc lietojamības nesaistītās (sēnes, lidmašīna, mēbeles, kosmētika) precēs.

6. Pēc preču viendabības tās iedala viendabīgās un neviendabīgās precēs. Ja nav atšķirības starp vienas un tās pašas preces vienībām (atšķirīgs iesaiņojums, reklāma u.c.), tās ir vienādas vai pilnīgi aizstājamas (vienas šķiras milti), tad tās sauc par viendabīgām (homogēnām) precēm. Pretējā gadījumā tās ir neviendabīgas (nehomogēnas) preces.

7. Atkarībā no tā, kā mainās preces pieprasījums, ja mainās ienākumi, preces iedala normālās (augstvērtīgās), mazvērtīgās un piesātinājuma precēs. Ja, pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) pieaug arī preces pieprasījums, tad to sauc par normālu (Engela) preci, ja samazinās, tad par mazvērtīgu preci, ja nemainās, tad par piesātinājuma preci.

8. Pēc tā, kā īpašumā preces atrodas, tās var iedalīt privātās, sabiedriskās un privāti sabiedriskās precēs.

Preces, kuras var patērēt tikai viens indivīds un tās nevar vienlaikus patērēt citi indivīdi, sauc par privātām precēm. To patēriņā pastāv sāncensība starp indivīdiem. Piemēram, zālāja pļaujmašīnu vienlaikus var izmantot tikai viens cilvēks. Līdzīgs piemērs ir arī pārtika un apģērbs.

Preci, kuru patērē viens indivīds, bet netiek izslēgta iespēja, ka to var patērēt vienlaikus arī citi indivīdi, sauc par sabiedrisko preci. Šo preču patēriņā nav vērojama sāncensība. Piemēram, ielu apgaismojums, bāku ugunis, dziesmas, dzejoļi utt. Bieži vien valsts šīs preces nodod patērētāju rīcībā bez maksas.

Preces, kuru patēriņā zināmā to lietošanas intensitātē iestājas sāncensība, sauc par individuāli sabiedriskām precēm. Piemēram, pasažieru skaits, kuru var pārvadāt viens autobuss, kuģis, lidmašīna, ir ierobežots. Šāds ierobežojums pastāv arī teātru un koncertu apmeklējumiem, auto stāvvietu un ielu braucamās daļas lietošanā u.c.