Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)
2. Naudas pieprasījums un piedāvājums
Naudas tirgū, tāpat kā pārējos tirgos pastāv naudas pieprasījums un piedāvājums. Naudas pieprasījumu veido tas naudas daudzums, kas nepieciešams mājsaimniecībā un uzņēmumiem, lai tie varētu iegādāties preces un pakalpojumus savām vajadzībām. Šo naudas daudzumu pamatā nosaka nominālā nacionālā kopprodukta apjoms. Naudas pieprasījums pieaugs, ja palielināsies ražoto preču un pakalpojumu apjoms, to cenas.[3;144-146]
Apgrozībā vienmēr ir ierobežots naudas daudzums. Papildu naudas izlaišana ir valsts kompetence. Naudas daudzums apgrozība jābūt tādā apjomā, lai nodrošinātu normālu naudas vienības pirktspēju. Naudas pirktspēja ir preču un pakalpojumu daudzums, ko var nopirkt par noteiktu naudas vienību. Pastāv sakarība starp cenu līmeni un naudas pirktspēju: preču un pakalpojumu daudzums, ko ir iespējams nopirkt par naudas vienību, mainās apgriezti proporcionāli cenu līmenim. [3;144-146] Otrkārt, naudas pieprasījumu ietekmē arī tas, kādai naudas formai iedzīvotāji dod priekšroku tādā vai citā laika periodā. Bet iedzīvotāji savu naudu var izmantot ne tikai preču un pakalpojumu iegādei, bet arī noguldīt bankā vai iegādāties vērtspapīrus. Tad naudas pieprasījums, ja pārējie faktori paliek nemainīgi, atkarīgs no procenta likmes un mainās apgriezti proporcionāli procenta likmei. [3;144-146]
1.attēls. Naudas pieprasījums [3;144-146]
Šo naudas pieprasījumu nosaka: darījumu naudas pieprasījums, spekulatīvais naudas pieprasījums un rezerves naudas pieprasījums. Darījuma naudas pieprasījumu nosaka naudas daudzums, ko mājsaimniecības un uzņēmumi tērē preču un pakalpojumu pirkšanai ikdienā. Spekulatīvo pieprasījumu nosaka iespējamās naudas un preču tirgus vērtības izmaiņas. Rezerves naudas pieprasījums ir saistīts ar iespējamām izmaiņām mājsaimniecību un uzņēmumu ienākumos un izdevumos. [3;144-146]
Naudas apgrozības regulēšanā ir jāievēro ne tikai naudas pieprasījums, bet arī naudas piedāvājums.
Naudas piedāvājums – naudas masa (visas valsts naudas kopums) [8;288]
Naudas agregāts – jebkuri likvīdie līdzekļi, ko izmanto naudas masas aprēķinos (sk.M1,M2,M3). [5;314]
Naudas masa – naudas daudzums, kāds tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai valstī varētu norēķināties par pirkšanas un pārdošanas darījumiem. [7]
Naudas piedāvājums ir naudas masa, kas atrodas apgrozībā noteiktā laika periodā. Mūsdienās maksāšanas funkciju var pildīt dažādi maksāšanas līdzekļi. Tāpēc naudas jēdzienā ietilpst vairāki naudas komponenti jeb naudas agregāti, kas veido vairākas maksāšanas līdzekļu grupas.
Naudas piedāvājumu nosaka procenta likme un valsts naudas un kredīta politika. Naudas pieprasījumu un piedāvājumu kopumā veido naudas tirgu (skatīt 3.attēlu).
Likviditātes risks – iespēja, ka saistības netiks izpildītas laikus un nebūs iespējams atsavināt aktīvus tuvu to patiesajai vērtībai. [2;154-160]
Saskaņā ar Latvijas banku, tiek izdalīti šādi naudas masas agregātstāvokļi [1]:
M0 – naudas bāze, kas aprēķināta saskaņā ar Latvijas Bankas metodoloģiju un ietver Latvijas Bankas emitētās latu banknotes un monētas un rezidentu MFI un finanšu iestāžu pieprasījuma noguldījumus (noguldījumus uz nakti) Latvijas Bankā.
M1 – šaurās naudas rādītājus, kas aprēķināts saskaņā ar ECB metodoloģiju un ietver Latvijas Bankas emitētās latu banknotes un monētas, neietverot to atlikumus MFI kasēs, un rezidentu finanšu iestāžu, nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo biedrību un nodibinājumu un pašvaldību latos un ārvalstu valūtās MFI uz nakti veiktos noguldījumus.
M2 – vidējās naudas rādītājs, kas aprēķināts saskaņā ar ECB metodoloģiju un ietver M1 un rezidentu finanšu iestāžu, nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo biedrību un nodibinājumu un pašvaldību latos un ārvalstu valūtās MFI veiktos noguldījumus ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu līdz 3 mēnešiem ieskaitot (īstermiņa krājnoguldījumus) un noguldījumus ar noteikto termiņu līdz 2 gadiem ieskaitot (īstermiņa noguldījumus).
M2X – plašā nauda; šis naudas rādītājs tiek aprēķināts saskaņā ar Latvijas Bankas metodoloģiju un ietver Latvijas Bankas emitētās latu banknotes un monētas, neieskaitot to atlikumus MFI kasēs, un rezidentu finanšu iestāžu, nefinanšu sabiedrību, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo biedrību un nodibinājumu MFI veiktos noguldījumus uz nakti un termiņnoguldījumus (t.sk. noguldījumus ar brīdinājuma termiņu par izņemšanu un repo darījumus) latos un ārvalstu valūtās. Pašvaldību noguldījumi tiek ietverti M2X kā neto rādītājs pieprasījuma pusē.
M3 – plašās naudas rādītājs, kas aprēķināts saskaņā ar ECB metodoloģiju un ietver M2, repo darījumus, MFI emitētos parāda vērtspapīrus ar termiņu līdz 2 gadiem ieskaitot un naudas tirgus fondu akcijas un daļas
Nauda tirgus sistēmā ir prece, tai ir cena – procentu likme. Tie, kas naudu aizņemas, ir gatavi maksāt procentus par svešas naudas lietošanu. Procenta likmes ir atkarīgas no kredītu pieprasījuma un piedāvājuma. [4;172]
Banku un citu finanšu institūciju galvenā funkcija – būt par starpniekiem starp naudas uzkrājējiem un aizņēmējiem un līdz ar to nodrošināt tās nepārtrauktu kustību.[2;154-160]
Naudas teorijā valdošie virzieni
Monetārisms. Šīs skolas pārstāvji uzskati par naudas piedāvājumu un pieprasījumu, kā arī naudas ietekmi uz procenta likmēm un inflāciju izriet no tā dēvētās naudas apgrozības kvantitātes teorijas,
Keinsisms. Angļu ekonomists Dž. M. Keinss radīja savu naudas pieprasījuma teoriju 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, apstrīdot naudas apgrozības kvantitatīvo teoriju.[2;154-160]