Svetlana Saksonova. Valdības loma jauktajā ekonomikā (e-grāmata)

2. Tiešie un netiešie nodokļi

Tiešie nodokļi

Definīcijas:

1. Tiešie nodokļi ir fizisko personu ienākumu un korporāciju ienākumu nodoklis un naudas kapitāla ienākumu nodoklis [2, 61].

2. Tiešie nodokļi – ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums) pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju. [7]

3. Tiešie nodokļi attiecas uz visiem nodokļiem par fizisko personu un uzņēmumu ienākumiem (ienākuma nodoklis, uzņēmumu nodoklis, īpašuma nodoklis un vairums vietējo nodokļu). Kā iepriekš minēts, dalībvalstis var brīvi ieviest tiešos nodokļus, kā arī nodevas par uzkrājumiem un kapitāla ieguvumiem.[10]

4. Tiešie nodokļi, tos iekasē no juridisko un fizisko personu ienākumiem vai mantas pēc noteiktām nodokļu likmēm. Tādi nodokļi ir: uzņēmumu ienākuma nodoklis, peļņas nodoklis, sociālās apdrošināšanas iemaksas, dāvinājuma un mantojuma nodoklis. [11, 203]

Netiešie nodokļi

Definīcijas:

1. Netiešie nodokļi ir zemes nodoklis, īpašuma nodoklis mantojuma nodoklis, dāvinājuma nodoklis, akcīzes nodoklis, apgrozījuma nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis un citi [2, 61].

2. Netiešie nodokļi – nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir prece vai pakalpojums. Netiešo nodokļu īpatnība ir tā, ka šos nodokļus pilnībā “pārnes” uz patērētāju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pārdošanas cenā. [8, 85]

3. Netiešais nodoklis - nodoklis kas piemērojams ražošanai un izmantošanai: PVN, mantojuma nodoklis, reģistrācijas nodevas, akcīzes nodoklis, dabas resursu nodoklis, u.c. [10]

4. Netiešie nodokļi, tos iekasē no noteiktiem darbības veidiem, piemēram, tādi ir akcīzes nodoklis, muitas nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis. Šie produkti ir iekļauti produkcijas tirgus cenā un tos pārsvarā nomaksā patērētājs. [11, 203]