MEDIJU PEDAGOĢIJA

Televīzija

Kopš televīzija kļuva par populāru masu komunikācijas līdzekli 20. gs. 50. gados, bažas par tās iedarbību kļuva pastāvīgas.

Pirmā atskaite par TV sekām ASV publicēta 1954. gadā. Kopš tā laika atskaites Nacionālais Garīgās attīstības institūts atskaites publicē katru gadu. Lūk, daži piemēri no šim atskaitēm:

- vidusskolu absolventi pie TV ekrāniem pavadījuši vidēji 15 000 stundas;

- viņi ir redzējuši aptuveni 350 tūkst. reklāmu sludinājumus;

- katru dienu TV kanālā parādās aptuveni 350 varoņu; septiņi no viņiem tiek nogalināti;

- 60% no visām TV rādītajām filmām satur vardarbības elementus;

- viņi ir redzējuši vismaz 18 tūkst. dažādu slepkavības ainu;

- ASV bērni vecumā 2 – 11 gadiem pie TV pavada 27,6 stundas nedēļā;

- 4 gadīgi bērni apmēram 4 stundas dienā;

- Anglijā pētījumi apliecina, ka ½ bērnu vecumā no 7 līdz 16 gadiem skatās filmas, kurās dominē vardarbība, sadisms, sekss un šausmu filmas;

- ASV TV mājās ieslēgts vidēji 6 stundas dienā – t.i. 1/3 laika, ko cilvēks pavada nomodā.

Dž. Gebners (Pensilvānijas universitāte, ASV, 1993), pētot TV ietekmi, ir izdarījis šādus secinājumus: “Cilvēces vēsturē ir bijuši daudzi asiņaini gadsimti, bet neviens gadu simts nevar sacensties ar mūsu laiku un vardarbību, kuru mēs redzam savos televīzijas ekrānos. Neviens nevar zināt, kurp mūs novedīs šī vardarbība, kura tik aktīvi iespiežas ģimenēs caur televīzijas ekrāniem”.

Kā liecina daudzskaitlīgie pētījumi, vienmēr un visur ar TV parādīšanos, palielinājās slepkavību skaits.

Piemēram, Kanādā un ASV no 1957. līdz 1974. gadam ar TV izplatību slepkavību skaits pieauga divas reizes. Savukārt, tur, kur TV ienāca vēlāk, arī slepkavību gadījumi pieauga vēlāk.

Dienvidāfrikā, kur TV nebija līdz 1975.gadam, slepkavību pieaugums divas reizes lielāks tika piereģistrēts tieši pēc 1975. gada.

Tāpat Kanādas lauku rajonos, kur TV ienāca vēlāk, drīz vien pieauga agresivitātes izpausmes pat sporta sacīkstēs.

Beļģijā 1977. gadā Ross Parki veica pētījumus zēnu kolonijās ar delinkvento uzvedību. Pēc agresīvu skatu TV noskatīšanās krasi pieauga kautiņu skaits.

Tāpat ASV, kad jaunāko klašu skolēniem rādīja filmu “Teksasas reindžers”, kura ir ļoti populāra, tūlīt pēc noskatīšanās skatītāji veica 7 reizes vairāk agresīvu darbību nekā tie, kas filmu neredzēja.

No visa iepriekš minētā izriet secinājumi, kāpēc agresivitāte TV ekrānā izraisa tādas sekas:

- sociālā agresija tiek izsaukta nevis skatīšanās dēļ, bet gan uzbudinājuma dēļ. Uzbudinājums pieaug lavīnveidīgi un uzlādē ar enerģiju dažāda veida darbības;

- agresija skati “notrulina” jūtīgumu;

- TV redzētie kadri aicina atdarināt redzēto.

Statistika liecina, ka TV agresijas ir 4 reizes vairāk nekā maiguma izpausmju. Pie kam, bieži vien rāda arī nereālo.

Piemēram, policisti Čikāgā, Itālijā šauj TV kadros gandrīz katrā epizodē, taču reālā dzīvē – 1 reizi 27 darba gados.

Jautājums ir, vai tiešām TV veido mūsu reālos priekšstatus par apkārtējo pasauli?

foto: fotoboy.lv

Iepriekš minētā Pensilvanijas universitātes pētnieka Džordža Gebnera pētījumu rezultāti ir diezgan interesanti:

Nr	Skatāmais objekts	TV %	Reālā dzīvē %
1.	Sieviete	33	51
2.	Precēts pāris	10	61
3.	Kvalificēti strādnieki	25	67
4.	Reliģiozā piederība	6	88
5.	Dzimumakts starp neprecētajiem	85	Nav zināms
6.	Alkohola lietotāji	45	16

Varbūt, ka TV lielāku ietekmi atstāj arī netīšā veidā – katru gadu no cilvēka dzīves tiek izsvītrotas vidēji 1000 stundas, kuras, bez šaubām, varētu pavadīt arī lietderīgāk.

Kādi cilvēki būtu, ja šo laiku izmantotu savādāk?

Sabiedrība un dažādas profesionālas organizācijas dažādās valstīs mēģināja pievērst valdības uzmanību tam, lai būtu kontrole pār televīzijas programmu saturu, bet diemžēl bez panākumiem. Bija arī izvirzītas prasības, lai vismaz 3 stundas no raidlaika būtu veltītas izglītojošām programmām. Bija arī izstrādāti speciāli V-čipi (Violence Chip), lai vecāki varētu bloķēt nevēlamās programmas, kuras skatītos bērni bez viņu uzraudzības. Bet diemžēl visi šie pasākumi ir diezgan tāli no problēmas kardināliem risinājumiem. Līdz tam laikam, kamēr bērnu televīzija nekļūs saturīgāka, vecākus vajadzētu informēt par iespējamām briesmām no nevēlamo raidījumu skatīšanās, gan arī informēt par to, kā būtu nepieciešams kontrolēt bērnu un pusaudžu TV skatīšanos. Nākamajā tabulā piedāvātas vairākas stratēģijas, kuras varētu izmantot gan skolotāji, gan vecāki.