MEDIJU PEDAGOĢIJA

Kā noteikt internetatkarību?

Vistuvākais modelis no visiem, kas ir Amerikāņu Psihiatriskās Asociācijas grāmatā “Psihisko traucējumu diagnostiskā un statistiskā rokasgrāmata” ir “azartspēļu patoloģiskās tieksmes” modelis.

Balstoties uz doto modeli, internetatkarību var definēt kā gribas kontroles traucējumu, kurš nav saistīts ar ķīmisko vielu lietošanu.

Internetatkarības diagnosticēšanas kritēriji

(pēc Kimberlija Janga)

· Vai jūsu prātu nodarbina internets?

· Vai jūs jūtat nepieciešamību izmantot internetu aizvien ilgāk, lai justos apmierināts?

· Vai jūs esat atkārtoti neveiksmīgi mēģinājis kontrolēt, samazināt vai pārtraukt interneta izmantošanu?

· Vai jūs jūtaties nemierīgs, nomākts, viegli aizkaitināms vai arī jūsu garastāvoklis ir izteikti svārstīgs, kad jūs mēģināt samazināt vai pārtraukt interneta izmantošanu?

· Vai jūs pavadāt vairāk laika on-line sesijā, nekā iepriekš esat plānojis?

· Vai jūs esat riskējis ar iespēju zaudēt nozīmīgas attiecības, darbu, studiju vai karjeras iespējas saistībā ar interneta lietošanu?

· Vai jūs esat melojis ģimenes locekļiem, terapeitam vai citiem cilvēkiem, lai slēptu to, cik lielā mērā jūs esat iesaistījies internetā?

· Vai jūs izmantojat internetu, lai aizbēgtu no problēmām vai atvieglinātu diskomforta stāvokli( piem., bezpalīdzības izjūtu, vainas izjūtu, trauksmi, depresiju...)?

Atkarīgo personu seši bada veidi

(pēc Ērika Berna teorijas)

· Sensorās stimulācijas bads,

· Atzinības bads,

· Kontaktu un fizisku glāstu bads,

· Seksuālais bads,

· Laika strukturēšanas bads,

· Iniciatīvas bads.

Masu mediji piedāvā tādas komunikācijas iespējas, kādas cilvēkam vēl nekad nav bijušas. Taču tajā pašā laikā – nekad nav bijis tik viegli pazaudēt sevi, jo informācijas lielceļā nav vērtību kritēriju, ātrumu ierobežojumu, vecuma cenzu, gaumes, stila, humānisma un citu noteikumu.

 

foto: fotoboy.lv

Pēdējās desmitgadēs jaunās komunikatīvās tehnoloģijas kļuva par iemeslu daudzveidīgām izmaiņām cilvēku ikdienas dzīvē. Jau, sākot no 1980. gadiem, mūsu ikdienā stabili ienāca elektroniskais pasts, videokonferences, balss ziņojumi, balss pasts un citas mūsdienīgas komunikatīvās tehnoloģijas (Daft, 1989). 1990. gados mēs pilnā mērā uz sevis izjutām Internet ietekmi, kas pavēra jaunas iespējas cilvēkiem komunicēt ne tikai savā starpā, bet arī ar pasaules datu bāzi, kā rezultātā būtiski izmainījās mūsu ikdienas dzīve.

Jaunās tehnoloģijas lika mums izmainīt tradicionālos priekšstatus par masu komunikācijas procesu norisēm. Ja līdz šim masu komunikācijas tradicionālās formas vairāk vai mazāk bija adresētas daudzveidīgai, bet tai pašā laikā anonīmai auditorijai (piem., televīzija un radio), tad tagad auditorijas grupas pakāpeniski sāka apvienoties, vēl vairāk, masu komunikācijas līdzekļi sāka izmantot interaktīvos sakarus. Tādā veidā jauno tehnoloģiju raksturojumi liek mums aizsniegties tālu priekšā tradicionālajām masu saziņas komunikācijas robežām. Šo jauno komunikāciju vidi mēdz saukt par tranzakto mēdiju komunikāciju. Tranzaktā – nozīmē lomu maiņu – t.i. pāreju uz tādām savstarpējām komunikatīvām attiecībām, kurās katra iesaistītā puse var kļūt gan par informācijas sūtītāju, gan arī par informācijas saņēmēju. Tādā veidā notiek apmaiņa ar informāciju, - tas parasti notiek, izmantojot noteiktu zīmju sistēmu. Tai pašā laikā, rezultātā notiek apmaiņa ar noteiktām zināšanām. Mēdiju – nozīmē, ka šīs tehnoloģijas aizvien iekļauj sevī mēdijus, t.i. šajā komunikatīvajās transakcijās var iesaistīties milzīgs skaits lietotāju. Jebkurš cilvēks vai organizācija var iesaistīties komunikācijā ar jebkuru citu komunikatīvās vides lietotāju. Kas attiecas uz mēdiju tehnoloģiju izglītojošo raksturu, tad tagad ar jauno mediju izmantošanu skolēni un studenti var dziļāk iekļauties mācību satura norisēs. Ar mēdiju palīdzību, bērni varēs ceļot apkārt pasaulei, neizejot no savas mājas. Tuvākajā nākotnē attēli būs interaktīvi un individualizēti. Simbolu sistēma būs vizuāla, verbāla un interaktīva. Tā kā tie būs arī 3-dimensionāli, tad bērniem būs iespēja iekļūt virtuālajā realitātē, ko paši arī izveidos. Datori ļaus iegūt informāciju, lai kur viņi arī atrastos.

Literatūrā sastopams arī tāds jēdziens kā mediju socializācija, kas aplūko īpašu vispārējās socializācijas aspektu. Modernā socializācijas teorija personības socializāciju neapskata kā vienpusīgu apkārtējās vides iedarbības procesu uz cilvēku, bet gan kā interakciju, kā abpusēju indivīda un sabiedrības ietekmi. Augošā personība realitāti apgūst aktīvi un produktīvi, un pati iedarbojas uz savu apkārtējo vidi. Šī atziņa mediju socializācijai ir nozīmīga, jo tas nepieļauj iespēju jauno mediju lietotāju skatīt tikai kā „upuri”. Tomēr mēs nedrīkstam nenovērtēt tehnoloģiju un līdz ar to arī mediju straujo attīstību, mediju politikas un mediju industrijas varu - masu mediji paši nosaka ziņu svarīguma pakāpi un aktualitāti. Turklāt patērātāju sabiedrībā tik nozīmīgais ilūzijas piedāvājums slēpjas vienā no populārākajām mediju funkcijām – izklaides funkcijā ( Sinhart-Pallin,2001 ).

Tiek apgalvots, ka tieši daudzveidīgie mediji ir ļoti nozīmīgs mūsdienu bērna un jaunieša identitātes veidotājs. ( Ferchhoff , 2006;Sūna,2006 ) Mūsdienu identitātes ir mediju identitātes – dažādi indivīda identitātes aspekti tiek balstīti uz kultūras resursiem, kuri tiek nodoti tālāk ar mediju starpniecību. Līdzās fundamentālām identitāti veidojošām iezīmēm, kā dzimums, vecums, etniskā piederība, vieta sabiedrības struktūrā un kopienā, arvien nozīmīgāku lomu iegūst masu mediju tālāk nodoti identifikācijas modeļi. Īpaši aktuāli tas ir pusaudžiem un jauniešiem. (Sūna,2006)

Mūsdienu jaunieši medijus izmanto gandrīz vienmēr un visur - tā ir parasta ikdienas rīcība. Ar mediju starpniecību tiek nodoti tālāk dažādi dzīves stili, dažādām sociālām grupām nozīmīgi kultūras aksesuāri. Mediji ir identitātes veidotāji un arī tās paudēji.(Sūna,2006)

Pateicoties medijiem, teritorijai piesaistīto kopienu vietā arvien izplatītākas kļūst deteritoriālās kopienas, kuras vieno nevis konkrēta dzīves vieta, bet gan nacionālo valstu robežām pāri ejošas kultūras iezīmes – popkultūras kopienas vai politiskās idejas.( Ferchhoff , 2006;Sūna,2006 )

Kopš 20. gadsimta otrās puses jaunieši arvien biežāk veido kopienas, kuru pamatā ir kāds populārās kultūras paveids – veidojas dažādu populārās mūzikas stilu, filmu žanru atbalstītāju jeb fanu grupas. Dažādie mediji (TV, video, kino, datori) sniedz jauniešiem iespēju veidot kopīgu jauniešu kultūru. (Ferchhoff , 2006 ) Apspriežot medijos redzēto un dzirdēto, jaunieši pauž un veido savas vērtību orientācijas un nostājas sabiedrībā kopumā. Mediji nemanipulē ar jauniešiem, tieši otrādi – jaunieši ir iemācījušies mērķtiecīgi iekļaut medijus savā ikdienas dzīvē. Socioloģijā to dēvē par „praktisko zināšanu” veidošanu – attīsta specifisku ikdienas kompetenci.(Sūna,2006)

Izglītības sistēmā šīs jauniešu kultūras kopienas bieži vien ignorē, uzskatot to par mazāk vērtīgām un nozīmīgām salīdzinājumā ar augsto kultūru. Taču atceroties, ka jaunieši savu identitātes izpratni pamato tieši tajās, pedagogiem jauniešu kultūras izzināšana būtu līdzeklis dialoga pilnveidošanai ar skolēniem, kā arī deviantas uzvedības iespējamai atklāšanai. Biežāk lietotie mediji jauniešu kultūras kopienās kalpo par simboliskām norādēm viņu pasaules uzskatam un vērtību orientācijai.

Populārās kultūras kapitāls jauniešiem sniedz atzinību un sociālās kompetences vienaudžu grupās un jauniešu kultūras vidē, ļauj viņiem paust savu vienreizību, definēt sociālo piederību un norobežoties no citiem. Patērējot plašo mediju telpu, jaunieši attīsta un pavairo savu popkultūras kapitālu, kuram pateicoties notiek veiksmīga savstarpējā komunikācija. (Sūna,2006)

Jaunās mediju tehnoloģijas izglītības sistēmā pakāpeniski pierāda savu vērtību un lietderību. Skolotāji savos mācību priekšmetos aizvien vairāk un vairāk izmanto elektronisko pastu, internetu un multimediju materiālus. Jauno tehnoloģiju ieviešana tradicionālajā izglītības sistēmā ienesa daudz jauninājumu, kurus, bez šaubām varam vērtēt ar pozitīvām iezīmēm.

Dators kļūst par efektīvu instrumentu, kas atvieglo zināšanu apgūšanu ļoti daudzos mācību priekšmetos, tai pašā laikā visu mācību procesu padarot interesantāku un „dzīvāku“. Pie kam, tiek panākta mācību individualizācija, katra skolēna mācību sasniegumu pārraudzība un īpašo interešu virzība. Kas, patiesībā ir viena no sarežģītākajām skolotāju darbības problēmām. Līdz ar to, skolas kompjūterizācija, no vienas puses, nosaka sabiedrības vajadzības, zinātniski-tehniskā progresa loģisko risinājumu, no otras puses tā nosaka tās jaunās iespējas, kuras dators atklāj pašas izglītības iestādes attīstībā. Kā liecina pieredze, šodien datoru sāk izmantot ne tikai jaunākajā skolas vecumā, bet arī pirmsskolas vecumā. Šāda veida pieredze liecina par to, ka saskarsme ar „datoru pasauli“ veicina bērna psihes attīstību kopumā, stimulējot iztēles attīstību, attīstot salīdzināšanu un analoģiju rašanos, kas, savādākā attīstības gaitā varētu arī nebūt. Kā ļoti vērtīgu palīgu datoru mēs varam nosaukt dzimtās valodas un svešvalodu apguvē. Kā liecina pieredze, datoru izmantošanā šāda veida mācībās palīdz pat tiem bērniem, kam dažādu iemeslu dēļ nepatīk mācīties rakstīt (piemēram, kuriem ir slikts rokraksts, vai nevēlas rakstīt ar roku). Šie skolēni ar aizrautību raksta uz ekrāna un tādā veidā apgūst nepieciešamās prasmes pareizrakstībā.

Datori atklāj jaunas iespējas daudzveidīgu uzdevumu risinājuma variantu pieļaušanu, tai skaitā arī kļūdīšanās iespēju variantus. Perspektīvā tās varētu būt arī iespējas skolēniem no dažādām skolām un reģioniem darboties kopā, neizejot no savām klasēm. Tas ir, bez individuaļām mācību formām, pavērsies daudzveidīgas iespējas sadarbībai.

Kā īpašs pluss datora izmantošanai mācībās ir jāatzīmē tā „izturība“, labvēlība“, „iecietība“ attiecībā pret skolēnu. Ja skolēns lēnāk par saviem biedriem apgūst skolotāja stāstīto, tad stundas temps pats par sevi neļaus pastāvīgi atgriezties pie detalizētākiem paskaidrojumiem un atkārtojumiem, bez tam, pašam skolēnam būs neērti nemitīgi jautāt vai atgādināt, ka viņš netiek līdzi. Ja mācību partneris ir dators, tad materiālu var atkārtoti izmantot tādā tempā, kāds ir ērts pašam skolēnam, bez tam, viņš pats var kontrolēt materiāla apguves kvalitāti.

Kopumā kā būtiskās produktīvās īpašības, kas adresējamas mediju izmantošanas lietderībai noteikti jāmin: to pieejamība, universālums, programmējamība, adaptēšanās, attīstības iespējas, globalizācija.