Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

3.6.1. Skolas ētoss un mācību vide

Senās Grieķijas kultūrā vārds "ethos" bija tik daudznozīmīgs,ka pavēra iespējas gan dažādiem tā skaidrojumiem, gan daudzveidīgiem attīstības virzieniem. "Ethos" pamatnozīme ir "darbošanās". "Ethos" - pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs, izsaka sākotnēji kaut ko stabilu Visumā un cilvēku dzīvē, darbošanos noteiktā telpā un laikā. Pasaule veidota kā telpa, kas kalpo cilvēku attīstībai. Ētoss liek domai, idejai dzīvot cilvēkos, tautās, iemiesoties darbībā, dzīvē, tradīcijās, paradumos, raksturā.

Savs ētoss pastāv arī ikvienā izglītības iestādē. Profesionālās izglītības iestādes līmenī ļoti būtiska ir vienota kultūra un ētoss, kuru pamatā ir pozitīva attieksme pret izglītojamo daudzveidību grupās un dažādo vajadzību nodrošināšanu izglītības procesā. Šāda vienota kultūra iesaista visas ieinteresētās puses un tik vadīta ar vīziju par iekļaušanu, kas ietver skaidru izpratni par izglītības iestādes attīstību par izglītojamo daudzveidīgo interešu un vajadzību nodrošināšanu.

Profesionālās izglītības iestādes kultūrvides un ētosa raksturojumā sevišķi svarīgi ir trīs aspekti:

• pedagoģiskā personāla radītā sociālpsiholoģiskā dimensija;
• audzēkņu mācīšanas, mācīšanās un audzināšanas saturs un kvalitāte;
• profesionālās izglītības iestāžu infrastruktūras un fiziskās vides izpausmes tās funkcionēšanas apstākļu daudzveidībā.

Jebkuras izglītības iestādes vidi raksturo vairākas pazīmes, un par būtiskākajām un nozīmīgākajām profesionālās izglītības līmenī var uzskatīt šādas:

• pēc mijiedarbības stila - humānisms un sadarbība,
• pēc attieksmes pret sociālo pieredzi - inovācijas, jaunu tehnoloģiju ieviešana,
• pēc aktivitātes - radošums un atbalsts,
• pēc mijiedarbības ar ārējo vidi - atvērtība, kas ļauj izglītības vidi skatīt kā subjekta (personības) attīstības līdzekli un resursu.

Savstarpējā atkarībā funkcionē trīs profesionālās izglītības kvalitātes "balsti" jeb prioritātes, kas lielā mērā nosaka un regulē vides īpatnības mācību iestādē saistībā ar dominējošo izglītības filosofiju:

• audzēkņu profesionālās zināšanas (prasmes),
• vērtēšana (iegūstamās kvalifikācijas līmenis),
• audzēkņu personības attīstība (skat. 3.11. attēlu).

3.11.attēls. Izglītības vide atkarībā no prioritātēm izglītības filozofijā profesionālās izglītības iestādē.

Uzsākot mācības profesionālās izglītības iestādē, audzēknis nonāk jaunā vidē, starp vēl neiepazītiem cilvēkiem un noteikumiem. Audzēkņu cerības ne vienmēr sakrīt ar realitāti. Zināmas grūtības dažkārt, īpaši sākumposmā, sagādā sadzīves apstākļi, draugu trūkums, pēkšņi sākusies patstāvīgā dzīve un arī atbildība par notiekošo.

Ikviens ir atnācis ar savu personīgo iepriekšējo pieredzi, uzskatiem, pārliecību, vērtībām (skat. 3.12. attēlu), kas nereti nonāk konfliktā ar citu uzskatiem.

3.12.attēls. Vērtību daudzveidība

Ikvienam jaunpienācējam ir savi priekšstati par morāles normām, organizējot savu dzīvesdarbību jaunā vidē. Audzēkņiem līdzi bagāžā ir paņemti iepriekšējos dzīves gados izstrādātie rīcības modeļi un morāles principi. Viņu morāli veido tās struktūrelemnti (skat. 3.13. att.): normas, ideāli, ētiskās vērtības (Lasmane, Milts, Rubenis, 1992).

3.13. attēls. Morāles elementi, to izpausmes izglītības iestādē

Norma ir uz personīgo un sabiedrības labklājību vērsts tikumiskas uzvedības minimums, kas ietver prasības, kurām visbiežāk ir aizlieguma forma un ko regulē paražu un sabiedriskās domas spēks. Morāles principi ir visplašākās pieņemtās dzīves normas, kas vispārināti atklāj uzvedības un rīcības saturu.

Personības tikumiskie ideāli izglītības iestādēs ētosā raksturo indivīda tikumiskās attīstības harmoniskāko un optimālāko stāvokli; tie ir priekšstati par personības pilnību tuvā vai tālākā nākotnē. Katrs audzēknis un pedagogs tikumiskos ideālus sev izvēlas pats.

Filosofs A. Milts, raksturojot morāles aksioloģisko dabu, uzsver: "Morāli no citām sabiedrības parādībām atšķir tās specifiskās vērtības. Ētikas pamatvērtības ir labais un tā pretstats - ļaunais, bet ekonomikā ir svarīga derīguma, peļņas vērtība, politikā - varas, tiesības - likuma, estētikā - skaistuma vērtība. Morāles sfērā nozīmīgas ir arī pienākuma, atbildības, goda, cieņas, kauna, sirdsapziņas, laimes, dzīves jēgas un draudzības vērtības. Morālais aspekts ir izteikts arī tādām vērtībām, kas saista daudzas nozares, - taisnīgumam, mīlestībai, žēlsirdībai." (Milts, 1999) Morālās vērtības izpaužas indivīda attieksmē pret izglītības iestādē un ārpus tās notiekošajiem faktiem un procesiem, tās parādās cilvēka emocionālajā attieksmē, interesē, motīvos un dažādās izvēles situācijās.

Izglītības iestādē vienu un to pašu darbību dažādi cilvēki var veikt, balsoties uz atšķirīgiem motīviem, kas ietekmē indivīda dabiskumu vai samāksloto izlikšanos. Ir motīvi, kuri virza audzēkņus uz ātru panākumu gūšanu; vieniem cilvēkiem ir nozīmīga vara grupā un apkārtējo atzinība, citiem - paziņu labvēlīga attieksme un pati saskarsme kā vērtība.

Pedagogs audzēkņus var tuvāk iepazīt, izmantojot lietišķo spēli, vienlaikus risinot arī mācību satura jautājumus. Lietišķā spēle ir metode, ar kuras palīdzību izglītojamie var izspēlēt konkrētus rīcības un pieredzes modeļus, balstoties uz cēloņu un seku savstarpējām mijattiecībām. Šī metode ļauj iespējami precīzi un īsā laikā apkopot dažādus viedokļus un problēmu risināšanas iespējamos variantus, kas atkarīgi no dažādām sociālajām pieredzēm un pedagoģiskās kompetences.

Kvalitatīvu lietišķo spēli raksturo tas, vai

• ir skaidra spēles dalībnieku izpratne par veicamo darbību mērķi;
• lietišķā spēle ir maksimāli tuvināta reālajai dzīvei un dalībnieku pieredzei;
• visi klausītāji tiek aktivizēti un iesaistīti lietišķās spēles norisē atbilstoši savām spējām un gribas izpausmēm;
• lietišķās spēles noslēgumā notiek rezultātu analīze un tiek veidoti kopīgi secinājumi par situācijas tālāku attīstību.

Veiksmīga pedagogu un audzēkņu sadarbība ir iedomājama tikai tad, ja viņu attiecību pamatā gulst abpusēja uzticēšanās un izpratne. Svarīgi atzīmēt, ka pirms šādas spēles skolotājs ir iepazinis audzēkņu ģimeņu sastāvu, rēķinās ar to, respektē tajās pastāvošās tradīcijas, saprot pusaudžu vecumposma īpatnības. Piedāvātā metode ļauj katram pedagogam atklāt tās profesionālās darbības sfēras, kurās papildināma pedagoģiskā kompetence.

Metodiskaojos norādījumos skolotājiem, kas atbildīgi par kādas izglītojamo grupas audzināsanas un socializācijas atbalsta jautājumiem, atrodami ieteikumi, pēc kuriem vadoties, varam palīdzēt audzēkņiem atrast savu vietu kolektīvā, pilnveidot saskarsmes prasmes un līdzsvarot pašapziņu.

1. Uzmundrinošās sarunās, mierīgās situācijās centieties audzēkni pārliecināt, ka viņš var kontrolēt savu uzvedību. Atgādiniet viņam tās reizes, kad viņš veiksmīgi ticis galā ar savas uzvedības kontroli.
2. Mierīgos apstākļos atgādiniet audzēknim, ka savaldības zaudēšana neatrisinās problēmu. Tā tikai sarežģīs lietas.
3. Neļaujiet audzēknim uzņemties soģa un koriģētāja lomu. Šādā situācijā var rasties pārsteidzīgi spriedumi. Aiciniet audzēkni dažas minūtes paturēt savus uzskatus pie sevis.
4. Zaudējums strīdā nenozīmē, ka ir zaudēta pašcieņa. Palīdziet audzēkņiem vairot pašcieņu, lai viņi spētu atzīt zaudējumu strīdā.
5. Nepieļaujiet audzēkņiem būt skaudīgiem pret citiem. Ar skaudību viņi paši sevi noniecina. Palīdziet audzēkņiem saskatīt sevi labākā gaismā, atsaucot atmiņā savus sasniegumus.
6. Iemāciet audzēkņiem pazīt citu cilvēku "vārīšanās punktu" un tādos brīžos atturēties no strīda.
7. Nepieļaujiet, lai audzēkņi noniecinātu citus un ar saviem izteikumiem "iedzītu otru stūrī". Savas taisnības uzsvēršana parasti pastiprina spriedzi.
8. Ar lomu spēles vai vispārināta piemēra palīdzību palīdziet audzēknim saskatīt otrās puses viedokli un to, ko otrs cilvēks īsti saka. Lai uzzinātu, vai esmu pareizi sapratis, var iesākt šādi: "Man šķiet, ka tu saki...". Pārprasti vārdi bieži rada nevajadzīgus pārdzīvojumus.
9. Iesakiet audzēknim napaturēt sevī sīkas raizes un nepatiku, lai tās ar laiku nesāktu viņu pārlieku nodarbināt. Iesakiet viņam izrunāt problēmas ar otru cilvēku brīdī, kad abi ir mierīgi.
10. Māciet audzēkni paskatīties uz situācijām no cita redzes viedokla. Es varu domāt, ka viņš gribēja mani pazemot. Bet varbūt viņš gribēja justies varens?

(Pēc I. Engeres, L. Gleškes, I. Kvjatkovskas, D. Šulces, 2003)

Nopietnu, dziļu saskarsmes un disciplīnas problēmu gadījumos var tikt slēgta formāla vienošanās ar mērķi mainīt audzēkņa uzvedību, viņam pašam uzņemoties līdzatbildību par savu rīcību. Šajā gadījumā tā vairs nav tikai skolotājaun audzēkņa saruna; tā tiek

• dokumentēta,
• un tās procesā piedalās jau vairākas ieinteresētās puses - audzēknis, skolotājs, izglītības iestādes administrācija.

Saruna būs striktāka, rīcības plāns - ar nopietnākām sekām, un to uzraudzībā piedalīsies visas iesaistītās puses.

Šādā formālās vienošanās tekstā ir jābūt skaidri definētām sekām - kā pozitīvajām, tā negatīvajām. Vienošanās forma var būt visdažādākā, bet svarīgi, lai tā nav pārāk komplicēta un ir saprotama visām iesaistītajām pusēm. Tekstu var uzrakstīt pirms tikšanās vai darīt to sarunas laikā. Visi sarunas dalībnieki iepazīstas ar tās saturu un parakstās.

Formālas vienošanās paraugs

Vārds, uzvārds

Grupa

Datums

Es apņemos:

Kas ir nepieciešams, lai es izpildītu savu apņemšanos?

No manis:

No skolotājiem:

No citiem (ģimenes, grupas biedriem u.tml.)

Kas notiks, ja es savu apņemšanos īstenošu (pozitīvas sekas):

Kas notiks, ja es savu apņēmšanas neīstenošu (negatīvās sekas):

Savu apņemšanos apliecinu:

Savu līdzdalību apliecinu:

Savu līdzdalību apliecinu:

(Pēc D. Nīmantes, 2007)

Pusēm jāvienojas, kā un cik ilgā laikā uzvedību varēs mainīt. Pēc tam var veidot individuālo uzvedības plānu, ko var uzskatīt par uzvedības modifikācijas instrumentu, kas sadala soli pa solim audzēkņa uzvedību un palīdz mainīt katru tās atsevišķo komponentu.

Šāda apņemšanās un individuāla uzvedības plāna īstenošana palīdz audzēkņiem, ņemot vērā vecumposma īpatnības, viņu pašregulētas un pašnoteiktas darbības īstenošanā un sabiedriski pieņemamu rīcības modeļu apguvē.

Katrs jauns mācību gads ir zināms pārbaudījums arī pedagogiem, radot sresa situācijas saistība ar mācību procesu un savstarpējo saskarsmi, kā arī audzēkņu adaptācijas perioda īpatnībam. Audzēkņi pamazām pierod pie jaunajām prasībām, mācīšanās veida, vērtēšanas specifikas. Tas viss kopā raksturo grūtības un psiholoģiskās problēmas, kas ietekmē mācību procesa norisi profesionālās izglītības iestādē (skat. 3.14. attēlu).

3.14. attēls. Mācību procesa psiholoģiskie aspekti

Saprotami ir arī apstākļi, kas nosaka pedagoga kā profesionālās izglītības iestādes darbinieka ētiskos principus, profesionālās kompetences, vērtības. ASV Sabiedrisko attiecību institūts ir izstrādājis darbinieku personības izpētes programmu (skat. 3.15. attēlu), ko skolotāji var izmantot par pamatu pašizpētei, lai analizētu, kādus viņus redz kolēģi un audzēkņi, t.i., paskatīties uz sevi it kā citu acīm.

3.15. attēls. Darbinieka izpētes programma

Pedagogs ar savu klātbūtni, izvēlēto saskarsmes stilu (mikroklimats, atbalsts) un mācību metodēm lielā mērā ietekmē mācīšanās kontekstu (līdz ar to arī vispārējo ētosu) izglītības vidē (skat. 3.16. attēlu), veidojot pozitīvu vai negatīvu audzēkņu mācīšanās un saskarsmes pieredzi.

3.16. attēls. Audzēkņu mācīšanās pieredzes veidošanās

Audzēkņi atšķiras viens no otra gan pēc dominējošā informācijas uztveres veida (vizuāļi, audiāļi, kinestētiķi, digitāļi), gan pēc galvas smadzeņu abu pusložu funkciju īpatnībām. No skolotāja puses nepieciešama izpratne par to, ka mācību procesā audzēkņi, kas ir izteikti kreisās puslodes pārstāvji, instiktīvi mēdz izjust antipātijas pret labās puslodes indivīdiem, un otrādi. Sevišķi traucējoši tas ir tad, ja abām pusēm ir jāsadarbojas un jāpieņem kopīgs lēmums, kā tas, piemēram, ir projektu darbu izstrādes, kopīgas ideju ģenerēšanas, interaktīvo mācību metožu izmantošanas gadījumos. Praktiski tas izpaužas kā agresīva "kreiso" pārliecības uzspiešana, ka pareizs ir tikai tas, kas ir izmērāms un saskaitāms. Rezultātā "labie" jeb labās puslodes dominantes pārstāvji ir spiesti pierādīt to, ko var izmērīt un saskaitīt. Tās parasti mēdz būt jautājumos, ko "labējie" ir jau apjēguši bez īpašiem matemātiskiem pierādījumiem un kam ir izteikta pievienotā kreatīvā vērtība. Svarīgi būtu nebremzēt audzēkņus izdarīt savus atklajumus arī tāda veidā.

Teorētiski nodalot mācīšanas un mācīšanās puses izglītības procesā, iespējams iegūt strukturētāku kopainas grafisko attēlojimu (skat. 3.17. attēlu), kas pilnīgāk parāda mācību fenomena vides komponentu profesionālās izglītības iestādēs.

3.17. attēls. Mācību vides komponenti profesionālās izglītības iestādē

Savukārt mācīšanās vide (skat. 3.18. attēlu), kas veido audzēkņu ikdienu, ietver sevī:

• izvēlēto formālās izglītības veidu,
• konkrēto izglītības programmu, kas balstīta interaktīvā apguvē,
• pašu darbības norisi un refleksiju par to,
• pieejamos resursus un instrumentus jeb rīkus (tehnoloģijas, aprīkojums, informācija, laiks),
• sociālās attiecības (ar pedagogiem, administrāciju, citiem audzēkņiem, sociālo tīmekļu dalībniekiem).

3.18. attēls. Mācīšanās vide

Uzdevums

Raksturojiet audzēkņu mācīšanās vidi Jūsu profesionālās izglītības iestādē pēc visiem minētajiem kritērijiem (izglītības veids un programma, mācību darbība, audzēkņiem pieejamie resursi un instrumenti, sociālās attiecības mācīšanās procesā)!

Mācību vides kontekstā dažkārt nepelnīti minimizēta profesionālās izglītības iestādes bibliotēkas loma, lai gan tas ir svarīgs audzēkņu personības attīstības, erudīcijas un pieredzes paplašināšanas resurss, kā arī nozīmīgs informācijas ieguves instruments, ar didaktisku mērķi izpildot patstāvīgā darba uzdevumus mācību priekšmetos.

Lietuviešu pētnieces P. Juceviciene un G. Tautkeviciene bibliotēku raksturo šādi:

• tā integrāla izglītības iestādes sastāvdaļa,
• tā ir pastāvīga saskarē ar visu izglītības programmu realizāciju iestādē,
• tās pastāvīgie apmeklētāji (pedagogi, administrācija, audzēkņi) ir saskarsmē viens ar otru un bibliotēkas personālu.

Kopš bibliotēkas rada iespēju internetresursu piekļuvei interesentiem, tās kļuvušas vēl demokrātiskākas savā piedāvājumā. Taču audzēkņiem nepieciešama ierosme no skolotāju puses ne tikai bibliotēkas resursu izmantošanai, bet arī bibliotēkas kā mācību vides un personīgās pieredzes paplašināšanas formai. Bibliotēkas darbību raksturojošie aspekti parādīti 9. attēlā.

3.19. attēls. Bibliotēkas darbību raksturojošie aspekti

Detalizētākā atšifrējumā bibliotēkas darbību raksturojošie aspekti ir šādi:

• vieta un telpa (fiziskā un virtuālā),
• dalībnieki (bibliotekāri, audzēkņi, skolotāji, vadība, citi apmeklētāji),
• informācijas resursi (iespiestie, elektroniskie),
• aktivitātes jeb darbības (darbs pie sava vai bibliotēkas datora, informācijas meklēšana, mācīšanās, saskarsme un sadarbība),
• aprīkojums un tehnoloģijas (datori, kopēšanas iekārtas un printeri, internets).

Aizvien lielāku popularitāti iegūst e-mācību vides izveides idejas, e-mācību vides izmantošana un pielāgošana profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu interesēm un mācību vajadzībām. Šāda virtuāla interaktīva mācību vide veicina audzēkņu izziņas aktivitāti, autonomiju un radošumu.

Vairāk informācijas e-mācību vides izveides principiem izglītības iestādē un praktisko realizāciju skat.:

Tālmācība un e-studijas

http://www.internet-uni.lv/izm/chapters/index_1_1.html

Tālmācības sistēma un kursu izstrāde

http://www.internet-uni.lv/izm/chapters/index_2_1.html

Studiju materiāli

http://www.internet-uni.lv/izm/chapters/index_3_1.html

Tālmācības un e-studiju realizācija

http://www.internet-uni.lv/izm/chapters/index_4_1.html