Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

4.2. Stundas plāna pašnovērtēšana (D.Kalniņa)

Pašnovērtēšana mācību procesa plānošanas posmā ir tikpat svarīga, kā rezultātu novērtēšanas posmā. Tā kā katrs skolotājs izvēlas vai izveido savu mācīšanas modeli, tad grūti piedāvāt kādu vienotu instrumentāriju stundas plāna pašnovērtēšanai. Turpmāk piedāvāti jautājumi, kas palīdz novērtēt uz atziņām par smadzeņu darbību mācīšanās laikā balstīta mācību procesa plānošanu.

Vispārīgi jautājumi:

1. Vai mācīšanās darbībā tiek iesaistīta viss skolēns kopumā (izziņas, emocionālā un psihomotorā sfēra)?

2. Vai tiek nodrošināts, ka cilvēka smadzenes, meklējot mācītajā jēgu, veidos modeļus?

3. Vai tiek nodrošināta pozitīvu emociju piesaiste visos mācīšanās, iegaumēšanas un atcerēšanās aspektos?

4. Vai tiek aktualizēta skolēna iepriekšējā pieredze un jaunā apguve tiek balstīta uz to?

5. Vai tiek ņemts vērā fakts, ka smadzeņu operatīvās atmiņas ietilpība ir ierobežota?

6. Vai stunda beidzas, kad smadzenēm ir viszemākā spēja iegaumēt?

7. Vai tiek piedāvāts optimāls atkārtošanas biežums un atkārtošanas veidi, lai nodrošinātu iegaumēšanu?

8. Vai tiek piedāvāts apgūtās zināšanas lietot gan pēc parauga, gan jaunā kontekstā problēmu risināšanā?

9. Vai tiek domāts par katru skolēnu un par to, kā palīdzēt viņam mācīties, zinot, ka katrs no mums ir unikāls un nav tādas „kopīgās klases smadzenes”, kas mācās?

Uzdevums

Padomājiet par katru konkrēto skolēnu, ko mācāt un mēģiniet atbildēt uz jautājumiem!

• Vai jūs zināt katra skolēna spējas un mācīšanās vajadzības?
• Kā jūs tās varētu apzināt?
• Vai iespējams katram skolēnam palīdzēt mācīties? Kā? Cik laika un resursu tas prasīs?
• Vai ir kāds veids, kā varat palīdzēt mācīties visiem skolēniem vienlaikus? Kāds? Cik laika un resursu tas prasīs?

Ikdienā, plānojot katru konkrēto stundu, skolotājs parasti balstās uz kādu stundas plāna modeli. Modelis, ko skolotājs izvēlas, ir lielā mērā atkarīgs no mācību metodēm, ko skolotājs lieto. Pastāv dažādi mācību metožu iedalījumi, ko klasiski izmanto Latvijā, vienlaicīgi eksistējot mācību paņēmieniem un organizatoriskajām formām, ko arī bieži mēdz dēvēt par metodēm. Tā kā šī materiāla mērķis nav ieviest skaidrību formulējumos un klasifikācijā, tad piedāvāju skolotāju izvēlei mācību metodes un paņēmienus, ko izmanto, plānojot mācību procesu, kas balstīts uz atziņām par smadzeņu darbību (Moore, 2005):

• Tieša mācīšana – skolotājs piedāvā lekcijas, kurās īsā laika periodā sniedz lielu daudzumu informācijas. Skolēnu līdzdalība variē no neiesaistīšanās līdz aktīvai līdzdalībai, atkarībā no skolēnu intereses un skolotāja izmantotajiem paņēmieniem lekcijas laikā (stāstījums, stāstījums ar starptjautājumiem uzmanības noturēšanai, stāstījums ar problēmjautājumiem dzirdētā lietošanai). Ilustratīvs skaidrojums ir visizplatītākā metode vidusskolā un augstskolā.
• Demonstrējums – skolotājs kaut ko rāda, komentē notiekošo un lūdz skolēnus pārrunāt redzēto.
• Jēdzienu izpratne – skolēni izdala skolotāja piedāvātās kādas grupas vai kategorijas pazīmes, salīdzinot, meklējot grupai atbilstošās pazīmes, līdzīgo un atšķirīgo. Savstarpējās diskusijās skolēni izveido definīciju vai hipotēzi par jēdzienu.
• Sokrātiskā metode – skolēniem tiek uzdota mērķtiecīgu jautājumu sērija. Meklējot atbildes, skolēni paši nonāk pie zināšanām, kas arī bija stundas mērķis.
• Kooperatīvā mācīšanās – skolēni strādā kopā heterogēnās grupās, lai paveiktu konkrētu uzdevumu.
• Simulācjas un spēles – stunda koncentrējas ap problēmsituāciju, kura ir maksimāli tuva reālajai dzīvei. Lomu spēle palīdz skolēniem izprast cilvēku motīvus un uzvedību šajā situācijā. Izglītojošas spēles iesaista skolēnus secinājumu izdarīšanā.
• Individualizēta mācīšana – metodes, kas aptver mācīšanas diferenciāciju un individualizāciju, uzlabo mācīšanos un patstāvīgu mācīšanos.
• Vingrināšanās (drillēšana) un lietošana – izmanto stundā, kuras mērķis ir nostiprināt un uzlabot specifiskas prasmes, palielinot to precizitāti un ātrumu.

Kā redzams, metodēm ir dažādi mērķi un lielākā daļa skolotāju izmanto visas šīs metodes dažādās kombinācijās. Moodle e-kursā atradīsiet metožu vārdnīcu, kurā apkopti īsi metožu un paņēmienu apraksti. Nav iespējams apkopot visas metodes un paņēmienus, jo to ir ļoti daudz un katrs skolotājs, kombinējot mācību stundā paņēmienus, ikdienā rada jaunas metodes.

Papildinformācija

Mācību metožu glosārijs (angļu valodā) http://www.beesburg.com/edtools/glossary.html

Īsi populārāko mācību metožu apraksti http://honolulu.hawaii.edu/intranet/committees/FacDevCom/guidebk/teachtip/comteach.htm

http://serc.carleton.edu/sp/library/pedagogies.html

Literatūrā var iepazīties ar daudziem stundu plānošanas modeļiem (5E, kritiskās domāšanas pieeja u.c.), kas bieži mēdz atšķirties tikai niansēs.

Papildinformācija par modeļiem un pieejām

Par 5E modeli (angļu valodā) http://www.bscs.org/pdf/bscs5eexecsummary.pdf

Par kritiskās domāšanas pieeju http://jrpic.lv/picdown/projekti/skolotaju_komp_pilnv/2_modulis/matematika/ (jāizvēlas fails 2.1.2.doc)

Kritiskās domāšanas piemērs latviešu valodas stundās www.sac.lv/kd/raksti/kd_lvst.doc

Par citiem modeļiem (angļu valodā)

http://www.teach-nology.com/teachers/methods/models/

http://www.writers-blocks.com/what_are_models_of_instruction.htm

http://www.learning-theories.com/

http://www.learningandteaching.info/learning/experience.htm

http://www.scribd.com/doc/14554184/Models-of-Teaching-Methods

x

Nevar apgalvot, ka kāds stundas plānošanas modelis būtu vislabākais, tāpēc skolotāja izvēlei piedāvāju Deivids Sousa (Sousa, 2006) papildināto Madelainas Hanteres (Hunter, 2004) modeli, kas balstās uz pamatprincipiem par to, kā smadzenes mācās. Modelis aptver 9 komponentus:

1. Sagatavošanās paredz skolēnu uzmanības piesaistīšanu, šim nolūkam izmantojot visdažādākos paņēmienus, tos variējot, lai smadzenēs rastos jaunuma iespaids, neaizmirstot par humora nozīmi uzmanības piesaistīšanā un stundas emocionālā klimata radīšanā. Pēc tam, kad ir piesaistīta skolēnu uzmanība, jāizvēlas paņēmieni, kas:

a. ļauj skolēniem atcerēties pieredzi, kas palīdzēs apgūt jaunās zināšanas (pozitīva pārnese no pagātnes uz tagadni)

b. aktīvi iesaista skolēnus, piemēram, uzdodot āķīgus jautājumus, kas mudina skolēnus domāt;

c. ir saistīti ar mācību mērķi.

2. Mācīšanās mērķis – skaidri formulēts sasniegums, kas no skolēniem tiek sagaidīts konkrētā mācīšanās epizodē, iekļaujot formulējumā sarežģītības līmeni un uzvedību, kas parādīs, vai skolēns mērķi ir sasniedzis un vai mērķis ir sasniegts noteiktajā līmenī.

Skolotājs var izmantot divas pieejas - pateikt mērķis skolēniem stundas sākumā, vai ļaut, lai skolēni paši saprot, kāds ir mērķis. Ja vēlas palīdzēt skolēniem apzināti mācīties, ieteicamāks ir pirmais variants, jo tad skolēni var kontrolēt sevi mācīšanās procesā, regulējot savu mācīšanos.

3. Mācīšanās jēga – skolotājs palīdz skolēniem saprast, kāpēc nepieciešams sasniegt izvirzīto mācīšanās mērķi. Kad vien iespējams, jāizskaidro, kā jaunās zināšanas ir saistītas ar skolēnu iepriekšējo pieredzi un mācīšanos nākotnē, lai nodrošinātu pozitīvu pārnesi un jēgpilnu mācīšanos.

4. Jaunā apguve – informācijas un prasmju, kas noteiktas mācīšanās mērķī, apguves organizēšana, izmantojot daudzveidīgas metodes un paņēmienus, tai skaitā lasīšanu, lekciju, kooperatīvo mācīšanos grupās, audiovizuālas prezentācijas, Internetu u.c.

5. Modelēšana – skaidri un pareizi modeļi palīdz skolēnam labāk izprast jaunā mācību satura būtību un nozīmi. Modeļus vispirms piedāvā skolotājs. Tiem jābūt precīziem, nepārprotamiem un neapstrīdamiem. Izņēmuma gadījumus modeļos iekļauj vēlāk, lai parādītu kontrastus.

6. Izpratnes pārbaude – skolotājs izvēlas metodes (diskusija, jautājumu uzdošana, rakstisks pārbaudījums, viktorīna, pārrunas pāros u.c.), lai pārliecinātos, ka un ko skolēni ir sapratuši. Ja skolēni nav sapratuši, skolotājs pieņem lēmumu atgriezties pie jaunā apguves ar citām metodēm un paņēmieniem.

7. Vadīta zināšanu lietošana – skolēnu lieto jaunās zināšanas skolotāja vadībā. Skolotājs nodrošina tūlītēju atgriezenisko saikni, lai skolēni varētu uzlabot savu mācīšanos. Ja skolēniem bija kādi nepareizi priekšstati vai izpratne, skolotājam, pēc atgriezeniskās saiknes nodrošināšanas, vēlreiz jāpārliecinās, vai tagad skolēni ir pareizi izpratuši jauno mācību saturu.

8. Noslēgums – skolēna prāts var apkopot savu uztveri par to, ko ir iemācījies. Skolotājs dod specifiskas norādes šim apkopošanas procesam, piemēram, izmantojot sinerģijas stratēģijas, žurnāla rakstīšanu stundas beigās vai lugu sacerēšanu, dziesmu dziedāšanu, dzejas skandēšanu, viktorīnu u.c. temata beigās. Noslēgums ir pēdējā iespēja skolēniem izprast mācītā jēgu un nozīmi, kas ir svarīgi, lai saglabātu atmiņā mācīto.

9. Patstāvīga zināšanu lietošana – skolēni mēģina patstāvīgi lietot jaunapgūto mācību saturu, lai labāk to iegaumētu un veiklāk lietotu.

Nav nepieciešams katrā mācību stundā izmantot visus komponentus, bet izvēlēties tos atbilstoši stundas mērķim. Piemēram, jauna temata ievadstundā fokusēties uz mācīšanās mērķi (Ko mēs ceram paveikt?) un mācīšanās jēgu (Kāpēc mēs to mācāmies?). Savukārt, atkārtošanas stundā pirms noslēguma pārbaudes darba jāiekļauj izpratnes pārbaude un vadīta zināšanu lietošana.

4.2.tabulā akcentēts katra stundas komponenta mērķis, pastiprinot to ar konkrētu piemēru no latviešu valodas stundas.

4.2.tabula. Stundas komponenti (pēc Sousa, 2006).

Uzdevums

• Salīdziniet sava stundas plāna posmus ar iepriekš aprakstītajiem!
• Kas tajos kopīgs? Kādas būtiskas atšķirības jūsu izmantotajā un iepriekš aprakstītajā plānošanas veidā?
• Uzrakstiet sava stundas plāna katra posma izvēles pamatojumu un būtisko, kāpēc šis posms ir nepieciešams!
• Ko būtu nepieciešams mainīt jūsu stundas plānošanas modelī, lai palīdzētu skolēniem sasniegt augstākus rezultātus?

Ja skolotājs nolemj stundas plānošanā izmantot iepriekš aprakstīto modeli, tad noderīgi varētu būt jautājumi izveidotā stundas plāna pašnovērtēšanai, kas apkopoti 4.3. tabulā.

4.3.tabula. Jautājumi stundas plāna pašnovērtēšanai (pēc Sousa, 2006).

Uzdevums

• Novērtējiet nākamās stundas plānu, izmantojot iepriekš uzrakstītos jautājumus!
• Ja nepieciešams, veiciet uzlabojumus stundas plānā!

Pašnovērtēšanas prasme ir viena no skolotāja profesionālās kompetences būtiskām pazīmēm. Tā ir neatņemama profesionālās ikdienas sastāvdaļa un cieši saistīta ar tālākās darbības plānošanu un realizēšanu.

Nākamajā nodaļā piedāvāts kompetenču uzskaitījums, lai palīdzētu skolotājam novērtēt un plānot savu profesionālo pilnveidi.