Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

2.3.2. Pedagoģiskās ētikas principu, kategoriju un aspektu izpratne kā skolotāja – audzinātāja profesionālās darbības un sadarbības ar audzēkņiem veicinātāja.

Lai arī skolotāja autoritāte daudzu gadsimtu laikā bija neapstrīdama, pēdējo gadu norises iezīmē gluži jaunas tendences attiecībās starp skolotāju un viņa audzēkņiem, kā arī viņu vecākiem. Dažkārt sabiedrību saviļņo ziņas par to, ka skolotāja cieņa tika aizskarta, ka skolēns tika nesmalkjūtīgi atraidīts, vai ka vecāki atļaujas par daudz, pieprasot no pedagogiem neiespējamo… Citās valstīs arī notiek līdzīgi procesi. Teaching Council Code of Professional Conduct (www.teachingcouncil.ie ) tika izstrādāts Īrijā un tajā detalizēti aplūkots svarīgāko prasību klāsts (piemēram, jāuztur profesijas reputācija, jārespektē konfidenciāla informācija, utt.). Nepieciešams būtu arī atklāt izglītības iestādes un audzēkņu ģimenes sadarbības galvenos ētiskos aspektus, lai izprastu, kas ir ģimenes, un kas – arodskolas atbildības sfēra.

Audzinātāju atbildības jomā vēlas ielūkoties arī citi speciālisti un vecāki. Uz to ir jābūt gataviem un atvērtiem visiem pedagoģiskā procesa dalībniekiem. „Skolotājiem un administrācijai dažādos skolas darbības līmeņos ir atšķirīgas funkcijas un kompetence, bet viņiem ir kopējs uzdevums nodrošināt skolēniem kvalitatīvu zināšanu un attīstības iespējas. Skolotāju profesionālā identitāte parādās mijiedarbībā ar citiem procesa dalībniekiem skolā...” (Moeller, 2002).

Skolotāja ētisku uzvedību var definēt kā: „... tikumiskos principos balstītu iejūtību pret citu cilvēku. Ētiskās normas ierobežo izvēli, ko cilvēki izdara taisnības vārdā. Ētika saka, ja patiesība ir laba lieta, tad iejūtība pret cilvēku ir labāka, pat ja ekstremālos gadījumos iejūtība pret cilvēka dabu ignorē pašu cilvēka dabu”. (Cavan, 1977).

Skolotāja ētiska uzvedība ietver nepārkāpjamus ētikas principus.

”Ētika aptver individuālo un sabiedrības kodu, kurš balstās principos, kuri, savukārt, var būt detalizēti aprakstīti vai vispārināti un abstrakti bezpersoniski vai konkrēti personiski. Kad uzvedību vada absolūti ētiski standarti, tiek postulētas augstākās pakāpes morāles normas” (Zimbardo, 1984). Tad k ādēļ Latvijas skolotāju profesionālās ētikas pamatprasībās nav pieminēts tāds princips kā humānisms? Dzīvojot šajā visai tehnokrātiskajā, pragmātiskajā laikmetā, būtu lieliski uzsvērt cilvēkmīlestības nozīmi, taču… pedagogu ētikas kodeksā tas nav atspoguļots. Saprotams, ka mīlēt katru savu audzēkni nav iespējams, bet ir labi zināms, ka audzināšana veicas daudz labāk, ja personība jūt šo mīlestības pilno attieksmi

Pēc skolotāja ētiskās uzvedības jēdziena aplūkošanas pāriesim pie ētiskā principa jēdziena, tā satura un aspektu raksturojuma.

Ētiskais princips (lat. principium – pamats, pirmsākums) - viena no tikumiskās apziņas formām, kas vispārinātā veidā nosaka morālo prasību klāstu (Словарь по этике (1983). М., 1983, c.281). Principi ir pastāvīgas, uz garīgiem ideāliem (vērtībām) balstītas prasības pret sevi un citiem. Jāpiebilst, ka princips ir absolūti negrozāma, nepieciešama prasība. Ja skolotājs nav spējīgs tās ievērot, viņam no šīs profesijas būtu jāatvadās. Tieši principiālu, konsekventu rīcību audzēkņi un to vēcāki novērtē visaugstāk, tieši to viņi atceras pēc skolā pavadītajiem gadiem. Tomēr pārprasta skolotāja principialitāte var ļoti kaitēt audzēkņa pašapziņai.

Ētiskais aspekts ( lat. aspectus – skats) – viedoklis kāda priekšmeta, parādības, atziņas aplūkošanā; skatījums, perspektīva, kurā apskata kādu parādību (Svešvārdu vārdnīca (1978). R.; 1978., 72.lpp.). Katram no mums drīkst būt savs viedoklis, “skats no malas”; te izpaužas mūsu personība un mūsu neatkārtojamais skolotāja darbības individuālais stils..

Teorētiskajā literatūrā (Š.Amonašvili, M.Balsons, I.Belousa, H.Gudjons, E.Kļaveniece, J.Kupčs, S.Lasmane, T.Likona, A.Līdaka, V.Makarevičs, A.Milts, A.Pisarenko, A.Rubenis, I.Silova, A.Špona, I.Tunne, V.Zelmenis, L.Žukovs u.c.) papildus jau minētajiem principiem tiek aplūkoti vēl citi – ne mazāk svarīgie pedagoģiskās ētikas principi :

• humānisms,
• pedagoģiskais optimisms,
• koleģialitāte,
• tolerance,
• pašaizliedzība .

Sīkāk aplūkosim katru pedagoģiskās ētikas principu un tā aspektus.

Humānisms ( lat.humanus - cilvēcīgs) – pasaules uzskata (tajā skaitā morāles) princips, kam pamatā ir pārliecība par cilvēka iespēju un neierobežotas pilnveidošanas bezgalīgumu, prasība pēc brīvības un cilvēka cieņas aizstāvēšanas, ideja par cilvēka tiesībām uz laimi un par to, ka cilvēka vajadzību un interešu apmierināšanai jābūt sabiedrības galamērķim (Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 95.lpp.).

Humānisma ētiskie aspekti :

1) mīlestība, humanitāte un cieņa pret jebkuru cilvēcisku būtni;

2) cilvēcisko apstākļu radīšana, dzīves humanizācija, lai topoša personība varētu harmoniski attīstīties;

3) humānistisko interešu prioritāte attiecībā pret egoistiskajām vēlmēm;

4) kaitējuma, ļaunuma nenodarīšana (izpētē, attieksmēs utt.);

5) sadarbība ar bērniem, orientācija uz to ģimenēm;

6) konfidencialitāte, prioritārās informācijas un noslēpumu neizpaušana;

7) cilvēka vērtību pasvītrojošu, cieņpilnu attiecību uzturēšana ikdienā.

Kad skolotāji savā lokā apspriež kāda aspekta nozīmīgumu, tad skaidri izpaužas katra skolotāja personīgais viedoklis – piemēram, viens pedagogs apgalvo, ka būtu jāciena jebkurš cilvēks, citi uzskata, ka jāciena būtu tikai tāds, kurš labi izturas vismaz pret savu skolotāju un grupu, kur nu vēl pret skolu. Pieredze rāda, ka zināmu ietekmi uz šo izpratni atstāj tieši paša skolotāja pieredze un arī skolas vide, kā arī izglītība un bērnībā piedzīvotais (dažkart spilgtā atmiņā palicis kāda pedagoga humānais tēls vai, gluži pretēji, kāda visai nehumāna rīcība). Tomēr īpaši jāuzsver tas, ka humānisms ir jāapliecina darbos, to nevar tikai deklarēt. Mūsuprāt, tikai tad, kad cilvēkmīlestība izpaužas praktiskā atbalstā (brīvpusdienas īpaši trūcīgo ģimeņu atvasēm utt.), cīņā par audzēkņa pašcieņu, pasargāšanā no vardarbības grupā vai ģimenē u.c. veidos, tikai tad viņa reāli arī pastāv.

Pedagoģiskais optimisms ( lat.optimum - vislabākais) – pozitīvs pasaules redzējums un izskaidrojums, pozitīvu pārmaiņu prognozēšana, retāk – uzvedības stils, kas paredz šādu prognozēšanu ( Psiholoģijas vārdnīca( 1999) R., 1999., 97.lpp.) .

Pedagoģiskā optimisma ētiskie aspekti :

1) ticība tam, ka cilvēks pēc būtības ir labs;

2) pacietība, neskatoties uz to, ka ilgi nav redzami darbības rezultāti;

3) patiess prieks par audzēkņu sasniegumiem;

4) lepnums par savas profesionālās darbības misiju, gandarījums no sava darba, spēja izbēgt no «izdegšanas» sindroma;

5) vecāku, ģimeņu iedrošināšana, uzmundrināšana, atbalstīšana sarežģītās situācijās;

6) spēja paironizēt par sevi, ar humoru apspriest un atrisināt kādus notikumus.

Šis princips un tā ētiskie aspekti ir ārkārtīgi svarīgi tieši tiem skolotājiem, kuri strādā ar audzēkņiem, kuriem ir speciālās vajadzības. Pedagoģiskā optimisma pastāvēšanu apdraud pedagogu pārslodze, birokrātu neizpratne, daudzie pārmetumi skolotājiem no vecāku puses, zemais skolotāju profesijas prestižs, nelielā alga, noslāņošanās sabiedrībā ( skolotāju pieredze «krāj» visai interesantus atgadījumus par to, ka bagātie vecāki uzskata skolotāju bezmaz par kalpotāju savā ģimenē, savukārt, laukos skolotājs ir viena no situētākajām personām), kā arī audzēkņa personības īpatnības un paša pedagoga rakstura iezīmes (temperamenta tips u.c. faktori). Principu vieglāk realizēt, ja darbu atzinīgi novērtē.

Koleģialitāte (lat.collega – biedrs) – draudzīgs noskaņojums, saticība biedru starpā ( Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 371 .lpp.).

Koleģialitātes ētiskie aspekti :

1) solījumu turēšana;

2) sadarbība kopīgo mērķu sasniegšanā;

3) kolēģu autoritātes celšana audzēkņu un vecāku acīs,

4) kolēģu neaprunāšana skolas kolektīvā;

5) dubultmorāles nepieļaušana;

6) sava priekšmeta, spēju un īpašību, nopelnu neizcelšana citu vidū;

7) kolēģu atbalstīšana nepieciešamības gadījumā;

8) dalīšanās ar jaunāko pieredzi, atziņām, idejām;

9) sadarbība ar speciālistiem, kuri spēj palīdzēt audzēkņiem un to ģimenēm;

10) jauno kolēģu atbalstīšana;

11) skolas tēla spodrināšana sabiedrības acīs.

Turklāt, koleģialitāte nebūt nenozīmē bezmaz vai ģimeniski tuvu attiecību izveidošanos darbā. Daudz grūtāk ir kaut ko lūgt izdarīt, ja cilvēks iepriekš jau ir izstāstījis, cik smagā situācijā atrodas, vai kādas problēmas ir viņa ģimenē. Tas kaitē lietišķo attiecību veidošanās gaitai, apgrūtina funkciju sadali, kontroli un to veikšanu. Taču pedagoģiskais process gaida precīzu, efektīvu komandas darbu, nevis parunāšanos un bezdarbību. Un lieki būtu piebilst, ka tieši ar kolēģu atbalstu var paveikt gandrīz neiespējamo kāda audzēkņa labā.

Tolerance ( lat. tolerantia – iecietība) – iecietība pret citu uzskatiem un ticējumiem ( Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 714.lpp).

Tolerances ētiskie aspekti:

1) spēja pieņemt citādo, atšķirīgo, savu uzskatu neuzspiešana;

2) savas autonomijas saglabāšana un citu vērtību un viedokļu respektēšana;

3) taktiska attieksme pret kultūras, reliģisko, etnisko iezīmju dažādību;

4) sociālā konteksta izpratne sadarbībā ar marģinālo grupu pārstāvjiem;

5) plašs redzesloks, inteliģence apvienojumā ar vienkāršību.

Neviens cits princips patlaban neiztur tādu dzīves uzliktu pārbaudi, kā tieši tolerance. Masu mediji, sabiedrībā valdošie uzskati, norises politikā un kultūrā būtiski iespaido izpratni par iecietību, taču līdz ideālam vēl ir ļoti tāls ceļš ejams. Jāsaka, ka netoleranti uzvedas tieši mazpieredzējuši, ne īpaši inteleģenti cilvēki ar stereotipiem un aizspriedumiem. Ļoti gribētos ticēt, ka starp skolotājiem tādu nav… Tolerances klasiskā izpausme skolotāja darbā ir katra bērna personības, individuālo iezīmju respektēšana un pieņemšana, tieši to vecāki gaida no skolotāja visvairāk.

Pašaizliedzība – pozitīva morālā īpašība, kas raksturo tādas cilvēku darbības, kurās izpaužas pašuzupurēšanās – labprātīga savu interešu un dažkārt pat dzīvības upurēšana citu cilvēku interesēs, kopīga mērķa sasniegšanai viņiem dārgu ideālu vārdā ( Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 191.lpp) .

Pašaizliedzības ētiskie aspekti :

1) skolotāja cenšanās izdarīt vairāk, nekā prasa viņa ikdienas pienākumi un pastāvīga atteikšanās no savām interesēm, sava laika ziedošana;

2) audzēkņu un to ģimeņu interešu izvirzīšana pirmajā plānā;

3) audzēkņu dzīvības, veselības, drošības aizstāvēšana, neskatoties uz draudiem paša skolotāja dzīvībai un veselībai;

4) cenšanās iedziļināties visos izglītības iestādes notikumos, ņemt tajos dalību, uzņemties atbildību par to norisi;

5) nesavtīga palīdzība audzēkņiem to mācību grūtību u.c. problēmu pārvarēšanā;

6) labo darbu anonimitāte.

Runājot par pašaizliedzību, vienmēr ir jāpatur prātā kāda būtiska parādība: nevienā principā tā neizpaužas «zelta vidusceļa» ideja, kā šeit. Skolotājs ļoti ātri zaudē savu autoritāti un cieņu audzēkņu un vecāku acīs, ja ir pārāk tendēts uz savu darbu, atstäjot novārtā sevi kā personību.

Uzdevums

Ja skolotājs ir ļoti pašaizliedzīgs, viņš tiek pakļauts izdegšanas riskam. Kādi nosacījumi, jūsuprāt, būtu jāievēro skolotājam, lai pasargātu sevi no izdegšanas sindroma?

x

Tagad pievērsīsimies pedagoģiskās ētikas kategoriju aplūkojumam.

Kategorija (gr. kategoria – spriedums, novērtējums) – ētikas pamatjēdzieni, kas atspoguļo morāles visbūtiskākos elementus un veido ētikas zinātnes teorētisko aparātu (Словарь по этике (1983). М., 1983, c.124). Kategorijas ir domāšanas formas, kas nodrošina vislielāko apgūto zināšanu sakārtošanu un sistematizāciju (Psiholoģijas vārdnīca (1999). R., 1999., 68.lpp.). Tieši kategorijas sakārto nelielas, bet ļoti nozīmīgas priekšstatu grupas skolotājiem tik nozīmīgos jautājumos “pa plauktiņiem”, tā padarot tos visai pārskatāmus (piemēram, kas ir profesionālais gods)irdsapziņa, autoritāte, taisnīgums, pienākums un smalkjūtība.

Kā galvenās jāmin: profesionālais gods un cieņa.

Profesionālais gods un cieņa – attieksme pret citu cilvēku kā līdzvērtīgu, uzmanības cienīgu; viņa tiesību atzīšana un nopietna attieksme pret viņu, viņa viedokļa vērā ņemšana, labestība, pieņemšana un šā cilvēka uzvedības respektēšana (Psiholoģijas vārdnīca (1999). R., 1999., 32.lpp.), kā arī savu profesionālo pienākumu veikšana atbilstoši profesionālajai kompetencei un sirdsapziņai.

Profesionālā goda un cieņas ētiskie aspekti :

1) darbība savas kompetences ietvaros;

2) savas profesijas prestiža celšana;

3) jebkura audzēkņa, vecāka, kolēģa viedokļa un tiesību cienīšana;

4) atbildība par savas darbības sekām;

5) augstas skolotāja pašapziņas un cieņas pret audzēkni un to ģimeni apvienojums;

6) amorālās uzvedības faktu nepieļaušana;

7) profesionālās stājas izkopšana, sava profesionālā stila izveide, skolotāja kā ideāla idejas uzturēšana sabiedrības acīs.

Protams, šo sarakstu var turpināt līdz bezgalībai (skolotāja runas, apģērba kultūra u.c. jautājumi)... Taču padomāsim par vienu jautājumu – kādēļ visās civilizācijās tieši Skolotājs izpelnījās vislielāko cieņu? Laikam tādēļ, ka gods viņam bija svarīgāks par dzīvību...

Sirdsapziņa – indivīda izturēšanās paškontroles mehānisms, saistīts pirmām kārtām ar atbildības izjūtu (Psiholoģijas vārdnīca (1999). R., 1999., 131.lpp.).

Sirdsapziņas ētiskie aspekti :

1) tiešā saistība ar garīgiem ideāliem un vērtībām;

2) vārdu, pārliecības un darbības saskaņošana;

3) «iekšējā cenzora» izjūta (A.Milts);

4) garīgo pārmetumu klātbūtne uzvedības neatbilstības pārliecībai gadījumā;

5) darbs bez ārējās kontroles.

Iespējams, neviena kategorija patlaban netiek pakļauta tādam „spiedienam” – laikā, kad brūk paaudžu ideāli, tiek noniecināts godīgs darbs un valsts bagātības tiek pārdotas uz neatgiešanos, patiešām grūti ir dzīvot un strādāt bez kompromisiem ar sirdsapziņu. BET... TIEŠI KOMPROMISI IZNĪCINA TĀS BŪTĪBU.

Autoritāte – tas, kas ir vispārēji atzīts, kam ir vispārēja ietekme, cieņa; persona, kuras viedoklis ir nozīmīgs (Psiholoģijas vārdnīca. (1999). R., 1999., 27.lpp.).

Autoritātes ētiskie aspekti :

1) personības morālo īpašību un izcilo cilvēcisko kvalitāšu klātbūtnes efekts profesijā;

2) pārliecinošās profesionālās zināšanas, prasmes un spējas;

3) prasmes veidot humānas attiecības ar citiem cilvēkiem;

4) savas garīgās varas neizmantošana;

5) distances ieturēšana apvienojumā ar dabiskumu un atklātību;

6) “lētās” autoritātes momentu izskaušana skolas ikdienā;

7) reputācijas saglabāšana morālās izvēles gadījumā.

Pastāv visai atšķirīgi viedokļi par autoritātes veidošanās, pastāvēšanas un arī sabrukšanas faktoriem; skolotājiem kā interesantākais noteikti būs viņu audzēkņu grupas viedoklis – tādēļ ieteicams laiku pa laikam pārrunās noskaidrot savu jauniešu domas par šo skolotāja darbības svarīgo jomu.

Taisnīgums – morālās apziņas jēdziens, kas raksturo stāvokli, kurš uzskatāms par tādu, kādam tam jābūt, par atbilstošu noteiktai cilvēka būtības un viņa tiesību izpratnei (Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 241.-242.lpp).

Taisnīguma ētiskie aspekti :

1) vienlīdzība audzēkņu un to vecāku tiesību, cieņas, to novērtējuma jomā neatkarīgi no to sociālā stāvokļa, tautības, vecuma, u.c. faktoriem;

2) objektivitātes mērs dziļākas patiesības vārdā;

3) cilvēcīga izturēšanās, saglabājot savu un citu cilvēku brīvību, jaunradi, cieņu, individuālo savdabību;

4) prasība katram dot vienu un to pašu (izlīdzinošais taisnīgums);

5) prasība katram dot pēc nopelniem, darba, likumiem, pakāpēm (sadalošais taisnīgums);

6) vērtēšanas kritēriju un nosacījumu izskaidrošana bērniem un – ja vajag - arī vecākiem;

7) neitralitāte (nav “mīlulīšu”);

8) pedagoga piekukuļošanas neiespējamība;

9) skolotāja objektīva pašnovērtēšana.

Neapšaubāmi – tieši taisnīguma principa pārkāpšana izraisa vislielāko emociju vilni mūsu audzēkņu un viņu ģimenes locekļu vidū. Tas izskaidrojams ar faktu, ka bieži vien skolotāja pieļautais netaisnīgums uzslāņojas uz jau sabiedrībā piedzīvotām likstām, rezultātā audzēkņa reakcija var kļūt ārkārtīgi asa un pat neadekvāta. Savukārt, taisnīguma principa ievērošana nodrošina veiksmīgu pedagoga darbību, noverš konfliktus jau iedīglī un pat ceļ skolotāja autoritāti audzēkņu acīs.

Pienākums un smalkjūtība – šīs kategorijas ieteicams aplūkot kopā, jo tās papildina viena otru. Smalkjūtība mūsu skolotājiem domātājā ētikas kodeksā ir viena no vispilnīgāk aplūkotajām kategorijām.

Pienākums – viena no galvenajām ētikas kategorijām; sabiedriska nepieciešamība, tikumiskās prasībās izteikta tādā formā, kādā šīs prasības tiek izvirzītas noteiktai personai (Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 201.-202.lpp).

Pienākuma ētiskie aspekti :

1) audzēknis ir mērķis, nevis līdzeklis pienākumu veikšanas procesā;

2) sabiedrība vienmēr ir tiesīga izteikt savu viedokli par to, cik pareizi skolotājs kā profesionālis un kā cilvēks izpratis un veicis savus pienākumus;

3) pienākumu virspusēja veikšana atstāj smagas pedagoģiskās sekas;

4) katram pašam jāapzinās savu pedagoģisko un morālo pienākumu klāstu un objektīvo saturu;

5) jāveic visi nepieciešamie, nevis tīkamie pienākumi;

6) pienākuma veikšanai jābūt godprātīgai, neskatoties uz apmaksas trūkumu.

...Ja skolotājs atrodas darbā tikai pienākuma pēc... tas ir skumji, kaut arī tam var būt daudz un dažādi nopietni iemesli. Taču ja skolotājs veic savu pienākumu klāstu ar visu savas dvēseles spēku... tādu skolotāju audzēkņi neaizmirsīs nekad.

Smalkjūtība – morālā īpašība, kas raksturo cilvēka attieksmi pret apkārtējiem (Ētikas vārdnīca (1987). R.,1987., 230.lpp).

Smalkjūtības ētiskie aspekti :

1) iejūtīgā attieksme pret vājo, neaizsargāto, cietušo, arī atšķirīgo;

2) smalkjūtība kā būtiska uzvedības kultūras sastāvdaļa – negatīvo emociju savaldīšana, komplimentu izteikšana utt.;

3) taktiska attieksme pret audzēkni, to vecāku un citu cilvēka cieņu, lepnumu un godu;

4) gādība par audzēkņu vajadzībām, prasībām, vēlmēm;

5) uzmanība pret to jūtām, domām, interesēm, problēmām;

6) negatīvo atziņu, kritikas izteikšana saudzīgā formā;

7) paša skolotāja kļūdu atzīšana, pārpratumu noskaidrošana, atvainošanās;

8) neveiklo momentu grupā taktiska atrisināšana;

9) savu problēmu neizcelšana un neuzvelšana uz skolēnu “pleciem”;

10) audzēkņu un vecāku nepazemošana (nekad!);

11) empātija;

12) spēja pieņemt audzēkņus un vecākus tādus, kādi viņi ir.

Tātad, varam secināt, ka kaut viena pedagoģiskās ētikas principa vai kategorijas neievērošana (vai ignorēšana) var izraisīt ne tikai problēmas pedagoģiskajā darbībā, bet visai smagas sekas audzēkņa pašvērtējuma, mācīšanās motivācijas, rīcības u.c. jomās. Audzinātājam nav jābūt ideālai būtnei ar pārcilvēciskām īpašībām, taču profesionāli nepieciešams ir apzināties riskus un pakāpeniski pilnveidot sava ētiskā koda saturu atbilstoši mainīgajai situācijai sabiedrībā un izglītības iestādē.