Skolotāja pašcieņa un stresa vadīšana

2.2. PERSONĪBA UN SASKARSME (V.Zēlerte)

Komunikatīvā kompetence ir spēja sasniegt mērķi konkrētā komunikācijas situācijā, spēja izvēlēties efektīvāko veidu, vai ceļu vislabāko rezultātu sasniegšanai. Spēju būt kompetentam komunikācijā nodrošina saskarsmes kompetenču apgūšana. Tomēr, ne mazāk svarīgas ir cilvēka personības iezīmes un raksturojumi. Vai Jūsu pieredzē ir gadījumi, kad cilvēki, kuri teorētiski ir ļoti zinoši par saskarsmes procesu, paņēmieniem, stratēģijām, ir ieguvuši sertifikātus saskarsmes kompetenču apgūšanā, reālajā dzīvē nespēj veidot kvalitatīvas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem? Acīmredzot, zināšanas par saskarsmi pašas par sevi vēl nenodrošina komunikatīvo kompetenci. Tādēļ šinī nodaļā Jums tiek piedāvāta iespēja rast atbildes uz šādiem jautājumiem :

· Kādā veidā personības iezīmes un raksturojumi ietekmē spēju veidot kvalitatīvas, produktīvas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem?

· Kuras no personības iezīmēm, un kuri personības raksturojumi visbūtiskāk ietekmē saskarsmes kvalitāti?

Atslēgas vārdi: personības iezīmes, personības raksturojumi, attieksme, pašvērtējums, negatīvs pašvērtējums, adekvāts pašvērtējums, sociālā interese, uzvedības modeļi, ekstraversija, intraversija.

Viena no centrālajām personības iezīmēm ir attieksme pašam pret sevi, jeb pašvērtējums. Pašvērtējums ir savas kompetences un vērtības mērs, atslēga sekmēm un veiksmes izjūtai. Pašvērtējums veidojas bērnībā un ietekmē visu turpmāko cilvēka dzīvi , arī attieksmi pret citiem cilvēkiem. Pozitīvam pašvērtējumam ir vistiešākā saistība ar laimes izjūtu, turpretī negatīvs pašvērtējums rada nevajadzīgus ierobežojumus, problēmas un stresu. Ģimenē, skolā un arī sabiedrībā pašvērtējuma nozīme bieži netiek pienācīgi novērtēta.

Vingrinājums: iedomājieties, ka jūs vērojat pats sevi! · Kā Jūs sevi raksturotu? · Kādas ir Jūsu stiprās puses, Jūsu resursi, spējas? · Kādās jomās Jūs esat zinošs, kompetents? · Kāpēc Jūsu draugi vēlas būt kopā ar Jums? · Kādus resursus, stiprās puses, spējas Jūsos saskata apkārtējie? · Kuras no Jūsu kompetencēm, spējām, Jūsu draugi novērtē visaugstāk?

No apkārtējiem mēs varam saņemt vēstījumus, kuri liek mums justies vērtīgiem, nozīmīgiem, talantīgiem, spējīgiem, vai arī tieši pretēji – tie liek mums justies nenozīmīgiem, nekompetentiem, nevarošiem. Ir vērtējumi, kuri mums iedod drosmi un ir vērtējumi, kuri atņem drosmi. Īpaši nozīmīgi ir tie vērtējumi, kurus mēs saņemam no cilvēkiem, kuri mums ir īpaši nozīmīgi, un kuru viedoklis mums ir svarīgs (vecāki, skolotāji, vienaudži). Pamatojoties uz šiem vērtējumiem mēs pieņemam lēmumus attiecībā pret sevi, un šie lēmumi var ietekmēt visu mūsu dzīvi, arī saskarsmi apkārtējiem cilvēkiem.

Ja bērns aug vidē, kurā cieņa vienam pret otru, atbalsts un rūpes ir pašsaprotama lieta, tad visdrīzāk viņam izveidosies veselīgs, adekvāts pašvērtējums. Adekvāta pašvērtējuma gadījumā cilvēks izjūt cieņu, pozitīvu attieksmi pret sevi, saglabājot pietiekami paškritikuma, lai veicinātu personīgo un profesionālo izaugsmi. Veselīga pašvērtējuma gadījumā cilvēks jūt cieņu pret sevi un cieņu pret apkārtējiem cilvēkiem, viņam nav vajadzības domāt, kurš ir vērtīgāks, un kurš mazāk vērtīgs, bet respektēt atšķirības starp cilvēkiem.

Adekvāta pašvērtējuma gadījumā cilvēkam raksturīgi ietekmīgi, pārliecināti uzvedības modeļi, kuri parādās attieksmē pret citiem, ķermeņa valodā ,runā, Viņa pārliecība – es esmu tas, kas es esmu un Jums ir tiesības būt tādiem kādi Jūs esat. Tad cilvēks ir spējīgs objektīvi redzēt lietas sev apkārt, cienīt gan savu, gan citu viedokli, respektēt citu vajadzības un intereses. Pārliecība par sevi, iekšējā spēka izjūta dod iespēju nebaidīties kļūdīties, neveiksmes uztvert kā normālu dzīves sastāvdaļu, gūstot vērtīgu pieredzi. Tie prasmīgi veido saskarsmi ar cilvēkiem, kuriem ir dažādi, vai ļoti atšķirīgi, viedokļi, pārliecības, vērtības. Viņiem nav vajadzības izpatikt, baidīties, censties būt perfektiem. Adekvāts pašvērtējums nodrošina izjūtu, ka iespējams kontrolēt ārējos apstākļus, ietekmēt vidi, mainīt notikumu gaitu, izdarīt pašam savas izvēles. Pašpaļāvība un pašpietiekamība, ļauj realizēt ieceres, sasniegt izvirzītos mērķus, izmantojot savus resursus, kompetences, atbilstoši iespējām, kuras dzīve piedāvā. Attieksmi pret sevi un citiem nevar notēlot vai nospēlēt – tā ir redzama mūsu verbālajos un neverbālajos vēstījumos. Cilvēks daudz stāsta par sevi citiem, visbiežāk to pat īsti neapzinoties.

Vingrinājums: · Kādus vēstījumus par sevi Jūs saņēmāt no saviem vecākiem? Kā tas ietekmēja Jūsu dzīvi? · Ja Jūs esat vecāki, kādus vēstījumus par sevi no Jums saņem Jūsu bērni?

NEGATĪVS PAŠVĒRTĒJUMS

Negatīva pašvērtējuma gadījumā cilvēkam izveidojas specifiskas domāšanas shēmas, kuras neļauj faktus un notikumus interpretēt objektīvi. To var nosaukt arī par kognitīvo konservatīvismu, kā iespaidā, ārējie signāli tiek interpretēti atbilstoši kļūdainajiem priekšstatiem, spriedumiem un slēdzieniem par sevi un apkārtējiem. Veidojas noturīga tendence visur saskatīt negatīvo, šaubīties, neticēt saviem spēkiem un resursiem. Cilvēkam ar mazvērtības izjūtu raksturīga polaritāte un nevajadzīga vispārināšana domāšanā. Tas izraisa negatīvas izjūtas un liek cilvēkam justies nelaimīgam.

Cilvēki ar negatīvu pašvērtējumu bieži domā tā :

· „Es nevienam nepatīku, ja es kādam iepatīkos, viņam vienkārši ir slikta gaume;”

· „Es jau varu mēģināt, bet es gandrīz esmu pārliecināts, ka nekas nesanāks;”

· „Manas domas nevienam nav vajadzīgas.Es neesmu svarīgs, un, ja manis te nebūtu, iespējams, neviens pat to neievērotu;”

· „Kas es par draugu! Aizmirsu apsveikt draugu dzimšanas dienā!”

· „Es izskatos briesmīgi! Labi, ka neviens mani neredzēja, jo es varu iedomāties, ko viņi par mani domātu!”

Cilvēkiem ar negatīvu pašvērtējumu ir tendence pieņemt upura lomu, neuzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi, jo viņiem liekas, ka viņiem pašiem resursu nav, ka ārējie apstākļi ir noteicošāki nekā viņu spējas, kompetences un resursi.

Varbūt, ka Jūs savā pieredzē esat dzirdējuši šādus apgalvojumus:

· „Es gaidīju, ka kāds arī par mani padomās, bet tā arī nesagaidīju;”

· „Kad viņam vajadzīga palīdzība, tad zināja kur mani atrast, bet kad man ir problēmas, tad neliekas ne zinis;”

· „Tā ir tajā dzīvē. Nevaru atteikt cilvēkiem palīdzību un tāpēc problēmas ir pašam, bet tas jau viņus neinteresē, galvenais, ka pašiem viss kārtībā;”

· „Lai jau viņiem tiek.. Gan es kaut kā iztikšu;”

Cilvēki ar mazvērtības izjūtu ļoti bieži runā par cilvēkiem, bet viņiem pietrūkst drosmes runāt atklāti, lai risinātu radušās problēmas. Cilvēkiem ar negatīvu pašvērtējumu, neskatoties uz to, ka viņi jau ir pieauguši, ir pietiekami augsts intelektuālais potenciāls, kompetences, pat akadēmiski grādi, ir tendence uztvert citus kā nozīmīgākus, samierinoties, ka citi nosaka to, kas viņiem ir vai nav jādara. Viņiem ir tendence piekāpties, atteikties no savām vajadzībām, prasībām, interesēm, lai neradītu citiem problēmas un neveidotos konfliktsituācijas. Pārspīlēta paklausība bērnībā, kļūstot pieaugušam liek pakļauties autoritātēm, atļaut kontrolēt un noteikt viņu dzīvi, pieņemt lēmumus viņu vietā.

Varbūt Jūs pazīstat cilvēkus, kuri:

· Baidās no vadītāja, kad tas izrāda neapmierinātību. dusmas.

· Baidās izteikt savu viedokli, ja zina, ka tas nesakrīt ar citu viedokli pat tad, ja viņiem par to nekas nedraud..

· Taisnojas vecākiem, par to, ka iekārtoja dzīvokli tā kā pašiem labāk patīk..

· Piekrīt darīt to, kas pašiem nešķiet nozīmīgs un interesants.

Cilvēki ar zemu pašvērtējumu ir ļoti atkarīgi no vides, no situācijām, no apkārtjiem cilvēkiem. Skolotājam ar negatīvu pašvērtējumu ir svarīgi, kādi cilvēki būs auditorijā, kādi skolēni būs klasē, kādi vecāki ieradīsies uz tikšanos. Lai varētu realizēt savu intelektuālo potenciālu, kompetences, viņiem nepieciešama atbalstoša, iedrošinoša vide – tāda vide, kura neatņem viņiem drosmi, nepazemina pašvērtējumu. Tādēļ viņi labprātāk ir kopā ar cilvēkiem, kuri neapdraud viņu pašvērtējumu un izvairās no cilvēkiem, kuri izsaka kritiku, ir atklāti. Īpaši apdraudēti viņi jūtas esot kopā ar cilvēkiem, kuri uzvedas uzbrūkoši un noraidoši.

Cilvēki ar mazvērtības izjūtu ļoti jūtīgi uztver apkārtējo cilvēku vērtējumu, jo citu vērtējums ir noteicošais viņu attieksmē pašiem pret sevi. Vēlēšanās izpatikt citiem, neļauj būt patiesiem un atklātiem saskarsmē. Lai izpatiktu cilvēkiem, viņi iesaistās to problēmu risināšanā, kas tikai padziļina viņu atkarību un nedod iespēju cilvēkiem pašiem risināt savas problēmas. Cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu ir neadekvāta izpratne par sevi, kā arī par apkārtējiem cilvēkiem. Neadekvāta sevis uztvere izraisa nereālas prognozes saistībā ar savām spējām un iespējām, kompetencēm. Kļūdaini spriedumi un slēdzieni par sevi nedod iespēju objektīvi interpretēt faktus, citu cilvēku verbālos un neverbālos saskarsmes signālus.

Negatīva pašvērtējuma gadījumā saskarsmē ar citiem ir raksturīgi:

· Tendence meklēt, saskatīt negatīvo, citu cilvēku raidītie signāli tiek tulkoti tā, ka tie nostiprina negatīvu priekšstatu pašam par sevi:

Viņi nesapratīs mani.”

„Viņi smējās man aiz muguras. Skaidrs, ka smējās par mani. Es manīju viņu izsmējīgos skatienus jau iepriekšējā tikšanās reizē”.

„Pagāja garām nesasveicinoties, protams, es jau neesmu tas nozīmīgākais

kolēģis”.

„Visiem bija kur sēdēt, tikai man, protams, atkal neatradās krēsls, un tas nav nejauši, tas tika speciāli izdarīts, lai mani pazemotu.”

· Tendence samierināties, prognozēt atraidījumu, nepieņemšanu no citu puses pirms citi cilvēki ir iepazīti:

„Es domāju, ka viņi negribēs mani savā grupā”.

„Es jau neiešu lūgties...”

„Nedomāju, ka tur kaut kas labs var sanākt”.

· Nespēja realizēt savas spējas un iespējas:

„Es to būtu izdarījis profesionālāk, bet es jau neiešu izlekt ar savām zināšanām. Lai jau tiek citiem tas prieks”.

„Es būtu varējis piedalīties konkursā un pat uzvarēt par iespēju mācīties ārzemēs, bet kad es uzzināju, kas vēl pretendē uz šo iespēju, es nemaz nepiedalījos konkursā.”

· Tendence justies slikti situācijā, kad tiek vēroti, vērtēti. Viņiem liekas, ka apkārtējie vairāk interesējās par viņiem nekā paši par sevi. Viņi lasa apkārtējos signālus pārbaudot, vai var justies droši nevis tāpēc, lai labāk saprastu saskarsmes situācijas.

· Bailes kļūdīties, izdarīt kaut ko nepareizi, tendence būt perfektiem. Neveiksme tiek uztverta kā katastrofa. Tāpēc viņi izjūt trauksmi, saņemot kritiku (arī konstruktīvu). Dzirdot kritiskus komentārus, viņi mēģina aizstāvēties, pasargāt sevi. Bailes no neveiksmes liedz viņiem izmēģināt ko jaunu, neparastu, tās ierobežo radošās izpausmes. Sacensību vidē tie zaudē spēju mobilizēties darbam, jo zaudēt sacensībā viņiem nozīmē zaudēt savu pašvērtējumu. Tādēļ viņi mēģina izvairīties no situācijām, kurās ir vai būs jāsacenšas, un varbūt arī jāzaudē. Redzot to, cik sāpīgi cilvēks uztver kritiku, apkārtējie ir spiesti manipulēt, neteikt patiesību, jo pasakot patiesību var kļūt par „slikto”.

· Tiem mazinās spēja konstruktīvi darboties esot kopā ar cilvēkiem, kuri ir, vai arī izturas kā kompetentāki, vai ir kādā veidā pārāki par viņiem (labāk ģērbušies, spējīgāki kādā jomā, bagātāki, u.t.t.). Savukārt, viņiem pašiem ir tendence izrādīt pārākumu saskarsmē ar cilvēkiem, kuri ir mazāk kompetenti, mazāk spējīgi, vājāki par viņiem, tādā veidā kompensējot savu mazvērtības izjūtu. Cilvēki ar zemu pašvērtējumu var būt despotiski un atriebīgi.

Cilvēki ar negatīvu pašvērtējumu bieži „spēlē spēli” – uzminiet, ko es domāju! Uzminiet, kā es jūtos. Ja viņam pajautā, vai ir kas noticis, vai viņiem ir kas sakāms – tad visbiežākā atbilde varētu būt: „Nesaprotu, kāpēc Jums šķiet, ka man kaut kas ir noticis, man nekas nav noticis, viss ir brīnišķīgi!” Tomēr tas, kā viņi izskatās, kāds ir viņu balss tonis, vēsta ko citu. Neverbālie saskarsmes signāli atklāj , ka viņi nav patiesi. Nedrošība, nepārliecinātība, bailes no autoritātēm, nespēja aizstāvēt savas intereses ir iemesls tam, ka apkārtējie ar viņiem nerēķinās , ignorē viņu vajadzības.

PAAUGSTINĀTS PAŠVĒRTĒJUMS

Problēmu saskarsmē rodas arī cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts pašvērtējums – viņi jūtas pārāki par citiem. Viņiem šķiet, ka viņu „privātā loģika” ir vērtīgāka par citu „privāto loģiku”.

Saskarsmē ar citiem:

· Savas vajadzības tiek uzskatītas par nozīmīgākām un to realizācija bieži notiek nerēķinoties ar citu vajadzībām. Viņi jūtas pārāki par citiem, vērtīgāki, un tāpēc ir nejūtīgi pret citu pārdzīvojumiem, vajadzībām. Arī pret savu tuvāko interesēm un vajadzībām viņi var izturēties vienaldzīgi.

· Saskarsmē raksturīgi agresīvas uzvedības modeļi – īpaši pret tiem, kuri cenšas iebilst, kuri nepiekrīt viņiem ,neakceptē viņu pārākumu. Cilvēki, kuri nerespektē viņu pārākumu kļūst par „sliktajiem ”. Ja tas ir vadītājs, vai skolotājs, padotie un skolēni cenšas manipulēt, neteikt patiesību, lai neiekļūtu „nevēlamo cilvēku sarakstā ,jo tie visdrīzāk tiks sodīti. Cilvēkam ar pārāk augstu pašvērtējumu veidot ap sevi drošu vidi, kurā katrs var brīvi paust savu viedokli, kur var būt konstruktīva kritika, viedokļu dažādība, objektivitāte, patiesums, ir gandrīz neiespējami.

· Saskarsmē ir tendence pakļaut, sodīt, dominēt, veicināt savu pārākumu. Viņiem raksturīga augstprātība, citu noniecināšana, izsmējīga attieksme pret citiem, un to var saklausīt izteicienos, novērot neverbālās saskarsmes signālos: balss tonī, sejas izteiksmē ,mīmikā.

· Ir grūtības objektīvi, no metapozīcijas izvērtēt notikumus, jo nespēj būt paškritisks. Skolotājs ar paaugstinātu pašvērtējumu vainu meklēs skolēnos, vecākos, kolēģos un sadusmosies, ja kāds mēģinās pārnest kritikas fokusu uz viņu pašu. Cilvēkiem, kuri jūtās pārāki par citiem grūti pateikt: ”Piedod, man nebija taisnība!’’

Dialogs

Situācijas apraksts: Viena (A) no darbiniecēm strādā pie datora, ienāk otra (B) un saka:

B. Labrīt!

A.– (viņa ir tā aizrāvusies ar darāmo, ka neredz sev neko apkārt.)

B. – Es Jums teicu, labrīt! Jūs neturat par vajadzīgu man atbildēt.

A. – Es tiešām neredzēju, ka jūs ienācāt.

B.– Jūs, starp citu, nekad neesat sasveicinājusies!

A.– Kāpēc jūs man tā uzbrūkat?

B.– Es Jums neuzbrūku, es tikai gribu pateikt, ka Jūs esat cilvēks, kuram ir jāiemācās pieklājīgi uzvesties.

A.– Ko Jūs māciet citiem uzvesties, paskatieties labāk uz sevi!

B.– Man nekur nav jāskatās, man nekad neviens nav aizrādījis par nepieklājību.

A. – Nu protams!

Pedagogiem un vecākiem ir ļoti svarīgi būt pārliecinātām, ietekmīgām personībām, jo viņi ir uzvedības modeļu paraugi saviem bērniem un audzēkņiem. Cilvēkam ar mazvērtības vai pārākuma izjūtu ir grūti palīdzēt citiem izveidot adekvātu attieksmi pret sevi un citiem.

Vingrinājums: · Kādas priekšrocības mācību un audzināšanas darbā varētu būt pedagogam, kuram ir adekvāts pašvērtējums, pozitīva attieksme pašam pret sevi un citiem? · Kādas problēmas savā profesionālajā darbībā varētu rasties pedagogam, kuram ir negatīva attieksme pret sevi ? · Kādas problēmas savā profesionālajā darbībā varētu rasties pedagogam, kuram ir pārākuma izjūta?

Svarīgākais ir apzināt, saprast tās lietas, kuras neļauj cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu, kvalitatīvu dzīvi, realizēt savu resursu potenciālu, izmantot visas dzīves piedāvātās iespējas lai izdarītu nepieciešamās izmaiņas.

Kā kļūt ietekmīgākam, pārliecinātākam?

· Stingri turēties pie sava viedokļa pat tad, ja tas nesakrīt ar pārējo viedokļiem, izraisa neapmierinātību un liek justies vainīgam; nekaunēties runāt par savām izjūtām, adekvāti izrādīt tās;

· Censties neizpatikt apkārtējiem;

· Teikt „Jā’’ un „Nē’’, kad tas ir nepieciešams;

· Atteikties no aktivitātēm, kuras pašam nesniedz gandarījumu un nav ļoti nozīmīgas;

· Nekautrējoties rūpēties par savām vajadzībām un pieprasīt sev pienākošos labumus un privilēģijas;

· Nebaidīties mainīt domas un nejusties vainīgam par to. Nedusmoties, neapvainoties uz citiem, ja viņi maina savas domas;

· Atklāti runāt par problēmām un to iespējamajiem risinājumiem;

· Problēmas, neveiksmes dzīvē uztvert drīzāk kā izaicinājumu nevis kā katastrofu;

· Uzklausīt un pat palūgt konstruktīvu atpakaļsaikni, lai paaugstinātu veiksmes iespēju;

· Grūtību gadījumā lūgt palīdzību, meklēt nepieciešamo informāciju, jautāt arī tad, ja jūtama citu neieinteresētība, nevēlēšanās sadarboties;

· Vingrināties pielietot saskarsmes kompetences sarežģītās saskarsmes situācijās;

Piemērs kritikas uzklausīšanas kompetences vingrināšanai Dialogs: A. Es skatos, Tu atkal esi apģērbies savā stilā – nekārtīgi. B. Jā, es esmu apģērbies kā vienmēr. A. Šīs bikses! Izskatās, ka tās Tu esi nozadzis lēto apģērbu veikalā un pat neesi izgludinājis. B. Jā viņas ir nedaudz saburzītas. A. Saburzītas – tas vēl labi teikts. Tās ir briesmīgas. B. Iespējams Tev taisnība. Tās tiešām izskatās pārāk slikti, lai tās nēsātu. A. Un krekls! Gaume gan Tev ir briesmīga. B. Varbūt Tev ir taisnība. Es gandrīz nemaz neievēroju modes prasības. A. Jebkurš, kas tā apģērbjas, dzīvē nav neko sasniedzis. B. Tev taisnība. Man nācies daudz vilties. A. Vilšanās. To Tu tā sauc? Drīzāk izgāšanās. Tu vienkārši esi viens nelaimes putns. B. Var jau būt Tev ir taisnība. Man daudz kas būtu jāuzlabo. A. Es šaubos, vai vari ko īpaši uzlabot, ja pat normāli apģērbties nemāki. B. Tā ir. Es varētu vairāk padomāt par apģērbu. Svarīgi klausīties: Jūs izskatāties... – Jums taisnība, es izskatos... Es domāju... – Es saprotu, kāpēc Jūs tā domājat...

- Vingrinājums

Iedomājieties situāciju! Jūs nejauši dzirdat, ka kāds apgalvo, ka jūs neesat sevišķi gudrs. Kā Jūs tagad jūtaties? Ko Jūs domājat par šo cilvēku?

- Ja Jūs spējas saglabāt mieru, cieņu pret šo cilvēku un bez satraukuma pajautāt ,kā viņš ir nonācis pie tāda secinājuma, tad Jūs esat pietiekami pārliecināta personība.

- Ja Jūs sadusmojāties, vai apvainojāties un Jums tas cilvēks vairs nepatīk, tad Jums ir jāstrādā pie savas pašpārliecinātības.

Trenējot ietekmīgumu, pārliecību par sevi, svarīgi atcerēties, ka personības raksturojumus, kuri ir veidojušies ilgā laika periodā nevar izmainīt uzreiz, bet tam ir nepieciešams ilgāks laika periods. Veicot pārmaiņas, lielāks risks nonākt frustrācijā būs gribot daudzko uzreiz izmainīt sevī . Vislabāk pārmaiņas sākt ar to ,ko mainīt ir visvieglāk. Varbūtība, ka izdosies, ir daudz lielāka, ja izmaiņas notiek lēnām un pakāpeniski. Katrs, pat vismazākais veiksmīgais solis ir apliecinājums tam, ka pozitīvas izmaiņas ir iespējamas. Dažreiz svarīgi ir tikai ieraudzīt citas perspektīvas – sākt domāt par to ,par ko līdz šim nebija domāts.

SOCIĀLĀ INTERESE

Ļoti svarīgs personības raksturojums, kurš ietekmē saskarsmes procesa kvalitāti, ir arī sociālā interese. Sociālās intereses jēdzienu ir definējis Alfreds Adlers ,viņš uzskatīja, ka tā ir spēja „redzēt cita acīm, dzirdēt otra ausīm, just ar otra sirdi.”(A.Adlers”, 1914). Sociālā interese ir Jūtība pret cita vajadzībām, interese par citu jūtām domām, gatavība sadarboties, tas ir identifikācijas, sadarbības, altruisma process.

Lai varētu veidot kvalitatīvas attiecības ar apkārtējiem, ir svarīgi , lai cilvēkam būtu pietiekami augsts sociālās intereses līmenis. Ja ģimenē ir vienlīdzīga attieksme pret visiem ģimenes locekļiem, tiek ievērotas katra vajadzības, intereses, visi jūtās vienlīdz svarīgi un nozīmīgi ,bērni mācās dalīties, rūpēties par otru , tad bērnam izveidosies pietiekami augsts sociālās intereses līmenis. Lutinātiem bērniem neveidojas sociālā interese un viņi ir fokusēti uz savu vajadzību apmierināšanu, gandrīz nekad neizjūt vajadzību atteikties no savām vajadzībām citu vajadzību, interešu dēļ. Tas saglabājas arī tad ,kad viņi ir jau pieauguši cilvēki. Ļoti egoistiska attieksme viņiem parasti ir arī pret vistuvākajiem cilvēkiem. Ja bērnībā neizveidojas sociālā interese, tad vēlāk to ir grūti izveidot .

Sociālo interesi raksturo:

· Izjūta , ka esi daļa no veselā ,ka esi kopā ar citiem.

· Izjūta, ka’’ esi mājās’’ – komforta un viegluma izjūta kontaktējoties ar apkārtējiem cilvēkiem.

· Izjūta, ka esi starp līdzīgiem.

· Ticība, ka cilvēkā ir kaut kas labs.

· Izjūta, ka esi cilvēces daļa, un ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības un pienākumi.

· Vēlme savas intereses, personīgos mērķus saistīt ar sabiedrības mērķiem.

· Pārliecība, ka cilvēces pastāvēšana ir atkarīga no cilvēku prasmes harmoniski sadzīvot vienam ar otru.

· Pārliecība, ka pret citiem cilvēkiem jāizturas tā kā katrs pats gribētu, lai izturas pret viņu.

· Pārliecība, ka, katra personīgo vērtību nosaka viņa devums sabiedrībai, citiem cilvēkiem.

· Gatavība savas zināšanas, iespējas veltīt citu cilvēku atbalstam.

· Gatavība dalīties ar to, kas katram pieder.

· Vēlme piedalīties, dot savu ieguldījumu grupas(grupu) dzīvē.

· Gatavība atzīt citu tiesības, zināšanas, pieredzi.

· Vajadzība sadarboties, lai sasniegtu kopīgos mērķus, iegūtu kopīgu labumu.

· Elastība problēmu, savstarpējo nesaskaņu risināšanā.

· Gatavība ņemt vērā un novērtēt citu jūtas, viedokļus.

· Spēja motivēt, iedrošināt citus.

· Vajadzība mainīt sociālos apstākļus kopīga labuma iegūšanai.

Vingrinājums: · Kā mainītos dzīve ģimenē, skolā, darbā , Latvijā, ja katram cilvēka būtu svarīgas augšminētās nostādnes? · Kuras no šīm nostādnēm Jūs saskatiet sevī? · Kuras no šīm nostādnēm Jūs saskatiet savos audzēkņos?

Ekstraversija un intraversija.

Komforta līmeni attiecībās nosaka arī intraversija un ekstraversija. Analītiskās psiholoģijas pārstāvis Karls Gustavs Jungs izvirzīja ideju par 2 personības tipiem –intraverta un ekstraverta personība. Ekstravertiem cilvēkiem ir tendence būt ietekmīgiem, sabiedriskiem. Viņi var ātrāk un vieglāk izveidot kontaktus, orientēts uz apkārtējo pasauli, dalās ar savu viedokli, labprāt darbojas pats, ir kopīgas darbības iniciators , ātri adaptējas jaunā saskarsmes vidē, viegli iepazīstas un nodibina kontaktus ar apkārtējiem.

Intravertiem cilvēkiem ir tendence būt rezervētiem, klusiem, bikliem, tie fokusējas uz saviem pārdzīvojumiem, norobežojas no nepazīstamas vides, ir tendence uz pārspīlētu pašanalīzi, tiem ir maz paziņu, draugu, nelabprāt kontaktējas ar nepazīstamiem cilvēkiem, tiem nepatīk neparedzētas tikšanās, labprātāk darbojas vienatnē.

Šie divi raksturojumi vairāk saistīti ar iedzimtības faktoru, tādēļ svarīgi tos respektēt nevis censties intravertu cilvēku padarīt par ļoti komunikablu.

Pedagoga personības īpatnības un saskarsme ar audzēkņiem.

Pedagoga personības raksturojumi var ietekmēt viņa saskarsmi ar audzēkņiem, kas, savukārt, var ietekmēt mācību procesu. Ņemot vērā saskarsmes īpatnības, kas saistītas ar dažādiem personības attīstību ietekmējošiem faktoriem (vide, iedzimtība). Dāņu psiholoģe M.Kristiansena ir novērojusi atšķirīgus skolotāju uzvedības modeļus (skat. tabulā)

Skolotāju uzvedības modeļi

Uzvedības modelis	Kas raksturīgs?	Ko uzlabot?
Skolotāja „perfekcionista’’ uzvedības modelis	· nopietna sejas izteiksme; · disonanse starp skolotāja nopietnību un skolēnu humoru; · acu kontakts pārsvarā tikai ar atsevišķiem (visbiežāk ar zināmiem) dalībniekiem; · sausa formāla valoda; · tendence lietot vārdus „nekad”, „vienmēr”, „pilnīgi nepareizi”, „Jūs neesiet sapratis!”; · maz lieto pozitīvo atpakaļsaikni; · pat „jā” saka rezervēti; · skaidra, lakoniska valoda.	· sniegt un pieļaut pozitīvu atpakaļsaikni; · pieļaut humora klātbūtni; · atteikties no negatīviem komentāriem; · ļaut arī citiem justies kompetentiem; · izvairīties būt „vecākā” lomā; · uztvert kļūdas kā normālu dzīves sastāvdaļu; · neuzturēt visziņa statusu; · Izvairīties no izteikumiem:: „Jums vajadzētu zināt!”„Jums tas ir jāzina un jāsaprot!” „Jūs nedrīkstat ignorēt!”.
„Turbo” skolotāja uzvedības modelis	· neapzināti uztur spriedzi; · daudzveidīgi izmanto balsi; · lieto izteicienus: ”brīnišķīgi”, „ļoti labi”, „fantastiski”; · daudz žestikulē; · ‘’ļoti aktīvi pārvietojas telpā; · pastāvīgi aicina uz aktīvu darbību; · parāda, kuri cilvēki patīk, kuri nepatīk – var pat demonstrēt nepatiku pret tiem, kuri iebilst, oponē, nepiekrīt; · pats pārāk aizņemts ar savu uzstāšanos; · pārtrauc runātāju, ierobežo atgriezenisko saikni; · neievēro dalībniekus, bet runā ar auditoriju; · bieži ir nepareiza elpošana, sasteigta runa.	· mazināt aktivitāšu tempu; · ieklausīties, kas notiek klasē; · ļaut runāt arī citiem; · lietot pauzes; · mācīties uzdot jautājumus un dot audzēkņiem , pietiekami laiku ,lai tie varētu sagatavot atbildi; · nenomākt klausītājus – mazināt savu aktivitāti un veicināt klausītāju aktivitāti; · noklausīties atbildi līdz galam nevis Jā, Jā...nākošais...). · Apzināties savu atrašanos aizsardzības pozīcijā. · Aicinot darboties, dot laiku uzdevuma veikšanai.
Skolotāja „antenas” uzvedības modelis	· bieži lieto acu kontaktu; · mēģina nolasīt dalībnieku neverbālās reakcijas; · labi māk izmantot telpu; · uzmanīgi, aktīvi ieklausās; · apelējoša attieksme(dažreiz nevietā); · atbrīvo „skatuves laukumu” citiem; · izrāda vēlmi katru uzklausīt, katram atbildēt; · zaudē kontroli par procesu un izvirzīto mērķi; · ļauj sevi novirzīt no tēmas; · prot uzdot uzvedinošus jautājumus, dot trāpīgus piemērus; · lieto „ē...”, garus pārtraukumus, īpaši tad, ja ir uztraucies; · opozīcija ātri izsit no ritma.	· vairāk lietot atvērtos jautājumus; · aicināt klausītājus dalīties ar savu pieredzi; · kontrolēt savas līdera spējas; · pielietot distanci; · neļaut novirzīt sevi no tēmas; · izvairīties apšaubīt savas zināšanas; · Apzināties sava diskomforta iemeslus;
Skolotāja „tehniķa” uzvedības modelis	· ierobežots acu kontakts; · distancēta saskarsme ar skolēniem; · ķermenis liecina par distancēšanos(bieži pagriež muguru auditorijai u.c.); · vienvirziena komunikācija-monologs; · valodā daudz tehnisku detaļu; · dialogs ar tiem, kas var runāt labā līmenī par konkrēto mācību priekšmetu, pārējie īpaši neinteresē; · pārsvarā monotona balss; · runā ar pārākuma izjūtu.	· trenēties izmantot mācību motivācijas stratēģijas un radīt interesi par mācību priekšmetu; · uzturēt acu kontaktu; · neuztvert atrašanos pie tāfeles kā vienīgo vietu kur uzturēties klases telpā; · akcentēt arī citu domas pat, ja tās ir atšķirīgas; · pieļaut iespēju, ka konkrētais priekšmets var arī neinteresēt.

Skolotāja personība būtiski var ietekmēt skolēnu saliedētības un vienotību. Psiholoģe N.Skorohodova ir atklājusi skolotāja personības raksturojumus, kompetences, raksturīgākos uzvedības modeļus, kuri ir nozīmīgi veiksmīgas komandas izveidošanai.

· labvēlība un empātija;

· prasmes uzklausīt un uzmanība pret skolēniem. Aktīva klausīšanās un pārfrāzēšana: „Tev šķiet...”, „ja es Tevi pareizi saprotu...”. Skolotājs jūtas drošs, pārliecināts un tāpēc sarežģītās situācijās nezaudē kontroli un spēj atbilstoši rīkoties;

· prasme skaidri un atklāti izteikt savu viedokli neaizskarot otra pašcieņu;

· spēja uzņemties „saistītāja lomu”, prasmīgi vadot diskusiju, saistot katra individuālo viedokli ar kopīgo virzību, interese par to, ko skolēni nesaprot, grib noskaidrot, saprast;

· tendence ieraudzīt stiprās puses skolēnu personībā, tendences sagaidīt pozitīvo.

Vai Jūs saskatījāt kādu līdzību ar to kā Jūs veidojat saskarsmi ar saviem audzēkņiem?

SECINĀJUMI

1. Personības raksturojumiem ir būtiska vai pat izšķirošā nozīme kvalitatīvu attiecību veidošanā.

2. Cilvēkam ir noturīga tendence uzvesties un interpretēt savu pieredzi, balstoties uz priekšstatu par sevi. Pašvērtējums darbojas kā filtrs, kurš nosaka , kā cilvēks uztver dažādas situācijas, interpretē savu un citu uzvedību un saskata savu nākotni.

3. Sociālā interese ir nozīmīgs faktors sadarbības, savstarpēji respektējošu, vienlīdzīgu attiecību veidošanā un uzturēšanā.

4. Pedagoga saskarsmei ar audzēkņiem ir īpaša nozīme, jo saskarsmē kompetents pedagogs var pozitīvā veidā ietekmēt audzēkņu saskarsmes prasmes, būt par veiksmīgu uzvedības modeli un pat mainīt audzēkņu dzīves kvalitāti.

5. Nebūtu pareizi domāt par labām vai sliktām īpašībām. Daudz vērtīgāk būtu saprast un izvērtēt , kuri mūsu personības raksturojumi palīdz veidot kvalitatīvu saskarsmi ar līdzcilvēkiem un kuri būtu jāmaina vai jāpilnveido, lai mēs varētu veidot vēl kvalitatīvākas, produktīvākas attiecības ar cilvēkiem un izjustu savstarpēju gandarījumu.

JAUTĀJUMI UN UZDEVUMI VIELAS LABĀKAI IZPRATNEI

1. Kā jūs veidotu saskarsmi ar audzēkni, kurš:

- Nepatīk sev.

- Salīdzina sevi ar citiem.

- Būdams pārliecināts, ka neveiksies viņš īpaši necenšas.

- Viņa neiesaistīšanās un pasivitāte neveicina mācīšanos un viņa akadēmiskie rādītāji ir zemi.

- Viņš uztraucas par neveiksmēm, bet pats gandrīz neko nedara, lai uzlabotu sekmes.

- Viņu ļoti ietekmē citu vērtējums, attieksme, tāpēc viņš cenšas izpatikt saviem vienaudžiem, bet draugu viņam nav.

- Dažreiz viņš kļūst agresīvs, sarunā rupjības, bet vēlāk to pārdzīvo un jūtas vainīgs.

2. Nonākot konflikta situācijā var uzvesties dažādi – var konfrontēt ,sadarboties, piekāpties, vienoties par kompromisu, izvairīties. Kuras no šīm pieejām izvēlēsies cilvēks ar mazvērtības izjūtu, cilvēks, kurš jūtas pārāks par citiem un cilvēks ar adekvātu pašvērtējumu?

3. Kādi ir Jūsu personības resursi kvalitatīvas saskarsmes veidošanai? Ko audzēkņi iegūst no Jūsu resursiem ? Kādus resursus Jūs gribētu attīstīt vairāk?