Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

3.4.5. Atkārtošanas stratēģijas

Atcerēšanās ir sarežģīts process. Smadzenes izmanto divu veidu metodes, lai iegūtu informāciju no ilgtermiņa atmiņas – atpazīšanu un atsaukšana atmiņā (Sousa, 2006). Atpazīšanai nepieciešami ārēji stimuli, piemēram, daudzizvēļu atbilžu testos pat ļoti vāji skolēni nereti sasniedz necerēti labus rezultātus, jo viņi atpazīst starp visām atbildēm pareizo. Atsaukšana atmiņā ir daudz sarežģītāks process, jo tās laikā notiek informācijas dekodēšana un pārnešana uz darbīgo atmiņu. Jebkurā gadījumā, jo biežāk nepieciešams kaut ko atcerēties, jo vieglāk to iegaumēt, jo katru reizi mēs to iemācāmies it kā no jauna.

Lai palīdzētu skolēniem atcerēties, ieteicams veikt atkārtošanu. Deivids Sousa (Sousa, 2006) iesaka vairākas atkārtošanas stratēģijas:

• Pārfrāzēšana – skolēni mutiski saviem vārdiem izsaka iepriekš dzirdētās vai lasītās idejas. Tas palīdz izmantot dzirdi, kā arī padara idejas skolēniem tuvākas.
• Izvēlēšanās un pierakstu veikšana – skolēni pārskata tekstus, ilustrācijas, pierakstus, izvēloties pēc skolotāja, autora vai citu skolēnu izvirzītiem kritērijiem, kas tajos ir svarīgs. Tad ideja tiek pārfrāzēta un pierakstīta. Šajā gadījumā atcerēties palīdzēs kinestētisks vingrinājums (rakstīšanas kustība).
• Prognozēšana – pēc kādas nodaļas mācīšanās, skolēns prognozē, kas sekos nākamajā nodaļā vai arī mēģina izdomāt, kādus jautājumus skolotājs par šo nodaļu varētu uzdot. Tas palīdz skolēnam koncentrēties jaunajam tematam, palielina interesi, kā arī palīdz izmanot iepriekšējās zināšanas jaunā situācijā.
• Jautāšana – pēc kāda temata mācīšanās skolēns izdomā jautājumus par tā saturu. Lai jautājumi būtu efektīvi, tiem jāaptver visa Blūma taksonomija (vairāk par Blūma taksonomiju šeit http://www.nwlink.com/~donclark/hrd/bloom.html ) no reproducēšanas, izpratnes, lietošanas, līdz pat augstākajām domāšanas prasmēm kā analīze, sintēze un novērtēšana. Jautājumu izgudrošanas procesā skolēns aktivizē izziņu, labāk izprot jēdzienus, izprot būtību un rada asociācijas.
• Apkopošana – skolēns reflektē un apkopo galvā svarīgu mācību materiālu vai prasmes, ko stundā iemācījies. Tas ir ļoti svarīgi, jo tā ir pēdējā iespēja skolēnam izprast mācītā svarīgumu, kas ir nozīmīgi, lai mācīto iegaumētu (tiek pievienotas emocijas un jēga).

Līdz ar to skolotājam jāmāca atkārtošanas stratēģijas, jānodrošina, lai tās būtu regulāra un neatņemama skolēnu mācīšanās sastāvdaļa, jārosina jēgpilnu asociāciju veidošanās ar iepriekš mācīto, jāmudina skolēnus verbalizēt iemācīto un apspriest to savā starpā vai ar skolotāju, jāpiedāvā vairāk vizuāla materiāla kā pieturas punkti (īpaši tas attiecas uz skolēniem, kuri nemācās savā dzimtajā valodā). Dažādās atcerēšanās stratēģijas jāvariē, lai skolēniem neapniktu un nekļūtu garlaicīgi.

Vēl kāds svarīgs sīkums – jautājot kaut ko skolēniem, jādod pietiekami ilgs laiks atbildei. Viena līdz trīs sekundes ir pietiekoši ilgs laiks, lai kāds no skolēniem būtu gatavs atbildēt uz jautājumu un šajā mirklī visi pārējie skolēni pārstāj atmiņā atsaukšanas procesu, līdz ar to zaudējot iespēju nostiprināt šīs zināšanas. Ja skolotājs ļauj apdomāties piecas sekundes vai ilgāk:

• Palielinās skolēnu atbilžu garums un kvalitāte.
• Lēnākie skolēni vairāk iesaistās.
• Skolēni izmanto vairāk pierādījumus un argumentus, lai apstiprinātu savus secinājumus.

Pētījumā tika novērots, ka arī skolotāju uzvedība mainījās – viņi sāka uzdot vairāk jautājumus, kas prasa austākās domāšanas prasmes, skolotāji kļuva fleksiblāki atbilžu novērtēšanā (Rowe, 1974). Ieteicams uzdot skolēniem jautājumu un dot apdomāšanās laiku, tad palūgt skolēnus pāros apspriest savas atbildes, bet beigās uzaicināt dažus skolēnus pateikt savas atbildes visai klasei un tad apspriest tās (Sousa, 2006).