Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)

16.8. Ekonomiski spēcīgāko lielvalstu tautsaimniecība starp diviem pasaules kariem

    Pirmajā pasaules karā radītie  zaudējumi būtiski ietekmēja pasaules ekonomiku periodā starp abiem pasaules kariem.
   Laikā starp abiem Pasaules kariem bija vērojamas šādas iezīmes kapitālistisko valstu ekonomikā:

1. Sakarā ar PSRS izveidošanos, būtiski samazinājās kapitālistisko valstu ekonomiskā sadarbība ar bijušo Krieviju.

2. No 1929. līdz 1933. gadam kapitālistiskajās valstīs notika ekonomiskā krīze.

3. Pateicoties ASV lielajai palīdzībai, Vācija 1930. gadā bija panākusi un apsteigusi Angliju. Līdz ar to nobrieda ekonomiskās pretrunas, kas izraisīja Otro pasaules karu. Vācija un tās sabiedrotās Japāna un Itālija gatavojās Otrajam pasaules karam.

4. Teritoriāli tīkojumi bija arī PSRS, kura 1939. gadā noslēdza Molotova-Ribentropa paktu ar hitlerisko Vāciju, kurā tika sadalītas abu valstu ietekmes sfēras Austrumeiropā.

    Pēc Pirmā pasaules kara  notika izmaiņas kapitālistisko valstu īpatsvara ziņā ārzemju kapitālieguldījumos. Anglija bija zaudējusi monopola stāvokli ārzemju kapitālieguldījuma ziņā, turpretī ASV izvirzījās šai ziņā pirmajā vietā. Pirmā pasaules kara rezultātā samazinājās Vācijas un Francijas kapitālieguldījumi ārzemēs.
    Norisinājās izmaiņas arī pasaules tirdzniecībā. Anglijas īpatsvars ārējā tirdzniecībā gan samazinājās, bet tā joprojām saglabāja pirmo vietu. Vācija no otrās vietas pirms Pirmās pasaules kara noslīdēja uz trešo vietu, bet otrā vietā ārējā tirdzniecībā jau bija ASV.
    Laikā starp abiem kariem savu ekonomisko potenciālu palielināja Vācija, Japāna un Itālija. Rezultātā trīsdesmito gadu beigās izveidojās spēcīga šo valstu koalīcija. Šo valstu ekonomikā arvien lielāka nozīme tika piešķirta kara rūpniecībai. Minētās valstis, it īpaši Vācija sāka uzkrāt stratēģiska rakstura izejvielas, lai labāk sagatavotos iecerētajam karam. Vācijai 1939. gada 1.septembrī iebrūkot Polijā, sākās Otrais pasaules karš.   

Ā. Hitlera un F.D. Rūzvelta ekonomiskā politika.

   ASV Rūzvelta “Jaunais kurss”. F. Rūzvelts stājās pie prezidenta pienākumu izpildes 1933.gada pavasarī. Viņš kā neparasta personība, pareizi novērtēja momenta sarežģītību, atsakoties no cerībām automātiski izvest valsti no krīzes. Viņa aicinājumi pievērsties “aizmirstajiem cilvēkiem”, uzsākt “jaunu kursu” ekonomiskajā politikā, izraisīja lielu rezonansi nabadzīgo strādnieku vidū.
    “Jaunais kurss”, tomēr nebija agrāk izdomāta jaunievedumu sistēma. Tiek uzskatīts, ka F. Rūzvelta valdība bija turpat vienīgā valdība ASV vēsturē, kura īstenoja dzīvē vairāk reformu, nekā tā bija solījusi priekšvēlēšanu periodā.
    Pirmie pasākumi tika veikti banku - finanšu sfērā. 1933.gada martā tika uz laika slēgtas visas ASV bankas, pārtraukta banknošu apmaiņa pret zeltu, bet zelts izņemts no apgrozības. Tas nozīmēja zelta standarta atcelšanu ASV. Sākās strauja dolāra vērtības krišanās. 1934.g. janvārī tā zelta saturs tika pazemināts par 41%.
    Devalvācija pastiprināja ASV eksporta iespējas un ievērojami samazināja monopolu parādus valdībai. Bez tam, atļaujas atjaunot finanšu operācijas piešķīra tikai lielajām bankām, kā rezultātā notika tālāka banku sistēmas centralizācija. Ar mērķi palielināt noguldītāju uzticību un tālāku bankrotu novēršanu tika ieviesta valsts apdrošināšana depozītiem. Tika pieņemti mēri noguldījumu aizsardzībai pret risku, kas bija saistīts ar to izmantošanu banku biržu spekulācijās.
    Rūpniecībā valdības spēki tika sakoncentrēti “likuma par rūpniecības atjaunošanu” ieviešanai dzīvē, kurš tika pieņemts 1933.gada jūnijā. Saskaņā ar šo likumu uzņēmēju asociācijām bija jāizstrādā katrai nozarei “taisnīgās konkurences kodeksus”. Likuma darbības periodā tika atcelta antitrestu likumdošana. Kodeksi piespiedu kārtā uzstādīja ražošanas apjomus, cenas, reglamentēja darba algas līmeni, darba dienas ilgumu utt. Likums veicināja rūpniecības tālāku monopolizāciju un paplašināja valsts ekonomiskās funkcijas. Uzņēmēji, parakstījuši līgumu, varēja saņemt no valdības finansiālu palīdzību.
    Rūzvelta administrācija veica pasākumus arī valsts uzņēmējdarbības stimulēšanai. Tika veikti pasākumi arī mūsdienīgas infrastruktūras izveidošanā ASV dienvidos.
    “Jaunā kursa” agrārā politika tika reglamentēta ar likumu “par agrārā sektora atjaunošanu”, kurš paredzēja ”Lauksaimniecības regulēšanas administrācijas” izveidošanu. Ar šīs institūcijas palīdzību valdība cerēja panākt cenu celšanos preču apjoma samazināšanas ceļā.
    “Jaunais kurss” pastiprināja fermeru pozīcijas, kuri saņēma lielāko daļu prēmiju par ražošanas samazināšanu un tās intensifikāciju atlikušajā saimniecības daļā. Mazajiem fermeriem gan šī piespiedu, tā jau mazo saimniecību samazināšana, bieži nozīmēja izputēšanu.
    Īpašu vietu Rūzvelta “jaunajā kursā” ieņēma pasākumi sociālo attiecību regulēšanā. Par problēmu Nr.1 šajā jomā tika atzīts bezdarbs. Jau 1933.gada martā tika apstiprināts likums par palīdzību bezdarbniekiem. Tika organizētas speciālas darba nometnes jauniešiem bez darba. 1935.g. tika pieņemts “nacionālais likums par darba attiecībām”, kurš tika nosaukts par Vāgnera likumu. Šis likums atzina arodbiedrību statusu, aizliedza vajāt to biedrus. Strādnieki  oficiāli ieguva tiesības noslēgt kolektīvus līgumus arī par streikiem. Mēnesi vēlāk ASV Kongress apstiprināja arī likumu par sociālo nodrošināšanu.
    1933.g. novembrī tika nodibinātas diplomātiskās un tirdzniecības attiecības ar PSRS.
    1933.g. ASV ekonomika sāka iziet no krīzes, taču 1937.gadā tā iekļuva jaunā cikliskā krīzē. Šī jaunā krīze sākās patēriņa preču nozarēs, bet drīz vien aptvēra arī smago rūpniecību. Krasi saasinājās arī agrārā krīze. Sevišķi smaga situācija bija fermeriem, kuri bija nodarbināti graudu un kokvilnas audzēšanā. Rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas samazināšanās apstājās tikai sakarā ar 1939.g. sākušos Otro pasaules karu.
    30. gadu krīzes paātrināja ekonomikas monopolizācijas procesu ASV. ASV ekonomika kļuva par vienu no pašām monopolizētākajām valstīm pasaulē.     
 
     Vācijā ekonomiskā krīze izraisīja Veimāras republikas politiskās sistēmas krahu.
     Par galveno Hitlera ekonomiskās politikas mērķi kļuva vispārēja Vācijas militarizācija. Tā tika veikta paātrinātiem tempiem, un Hitlers to uzskatīja par galveno līdzekli izejai no krīzes. Tika sekmēta un strauji veicināta visu ar militarizāciju saistīto nozaru attīstība. Priekšrocības bija smagajai un kara rūpniecībai, kurās tika ieguldītas lielākā daļa investīcijas. Kara rūpniecība no 1932. līdz 1938.gadam izauga 10 reizes. Tajā pašā laikā tika tieši aizliegts izdarīt investīcijas papīra, džutas, kokvilnas, vilnas un citās nozarēs. Ekonomikas militarizācijas mērķiem valdība plaši izmantoja ārzemju kapitālu, kas palielināja Vācijas ārējos parādus.
    Vācijā trīsdesmitajos gados tika izveidots sarežģīts valsts saimnieciskās regulēšanas aparāts, kurā ekonomikas militarizācija tika pasludināta par visas tautas lietu. Stingra  kontrole tika veikta pār valūtas norēķiniem un iekšējo tirdzniecību. Plaši tika izmantotas nodokļu regulēšanas metodes, subsidēšana, kredītu piešķiršana, valsts uzņēmējdarbība. Taču galvenais uzsvars ekonomikas vadībā tika likts uz tiešām, administratīvā diktāta metodēm.
    Hitlera agrārā politika bija virzīta uz pārtikas rezervju izveidošanu pirms kara uzsākšanas. Tika ieviesta piespiedu pārtikas piegādes sistēma, likvidēta arodbiedrība lauksaimniecībā nodarbinātajiem.
    Kā ārējā, tā arī iekšējā Hitlera ekonomiskā politika bija saistīta ar gatavošanos Otrajam pasaules karam. Tūlīt pēc nākšanas pie varas Hitlers pārkāpa Versaļas līguma noteikumus un sāka atklātu Vācijas militarizāciju: izveidoja aviācijas ministriju, ieviesa vispārējo karaklausību, kā arī veica vēl rindu dažādu ar valsts militarizāciju saistītu pārkārtojumu.