Ērika Šumilo. Starptautiskās ekonomikas vēsture. (e-grāmata)

16.5. Kapitālisma ģēnēzes process Eiropā

    15. gadsimta pirmajā pusē ekonomiski spēcīgākās bija Ziemeļitālijas pilsētas. Taču atklājumu ekspedīcijas pirmie sāka organizēt portugāļi un spāņi. 1415. gadā portugāļi bija ieņēmuši Ziemeļāfrikas pilsētu Seutu. Viņi vēlāk atklāja Zaļo ragu, apguva Gvinejas līci. 1486. gadā portugālis Diass atklāja Labās cerības ragu un eiropiešiem  kļuva skaidrs, ka var apbraukt Āfriku un nonākt Austrumos. Tika izvirzīta doma, ka var nokļūt Ķīnā un Indijā, apbraucot zemeslodi arī rietumu virzienā. To izmantoja Kristofors Kolumbs. 1492. gada 12. oktobra rītā viņa ekspedīcija ieraudzīja Amerikas kontinenta piekrastes salu krastus. 1498. gadā portugālis Vasko da Gama apbrauca Āfriku un nokļuva Indijā, līdz ar to tika atklāts jauns ceļš uz Austrumu zemēm. Vēlāk kļuva skaidrs, ka Kolumba atklātās salas nav Āzijas kontinents, kā domāja sākumā, kad arī radās nepareizs vietējo Amerikas iedzīvotāju apzīmējums – indiāņi. 16. gadsimta sākumā, laikā no 1519. līdz 1522. gadam Magelāna ekspedīcija apbrauca apkārt zemeslodei. Atlika tikai visas jaunatklātās teritorijas apgūt. Portugāļi Indijā galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību. Garšvielas, zīds Rietumeiropas tirgos maksāja līdz 200 reizes dārgāk nekā tos iepirka Indijā. Portugāles valdība aizliedza ievest garšvielas vairāk par 5 kuģiem gadā, lai nekristos cenas.
 
    Kad Spānija bija galīgi padzinusi arābus no Pireneju pussalas un tādējādi izveidojusies par centralizētu un spēcīgu valsti, tai atbrīvojās iekšējos karos aizņemtie sīkie muižnieki un zemnieki, un karaspēks kļuva pašu zemē nevajadzīgs. Šie karavīri tikai gaidīja iespēju doties jaunās cīņās, lai tā iegūtu zemi, dārgmetālus un citas bagātības. Rezultātā pieauga arī Spānijas ekonomiskā un politiskā varenība. Tāpēc arī Spānija varēja izvirzīties Lielo ģeogrāfisko atklājumu priekšgalā.

    Amerikā spāņu kolonisti iespiedās arī dziļāk kontinentā. Viņu, pirmām kārtām, interesēja zelts. Spāņi ar nodevību sagrāba un sagrāva augsti attīstītās acteku, maiju un inku valstis un izlaupīja to zemi. Spānijas varenība tāpēc galvenokārt balstījās uz šo iekaroto zemju izlaupīšanu.

    Jau kolonizācijas sākumā starp portugāļiem un spāņiem izcēlās domstarpības, tāpēc tika nosprausta robežlīnija starp vienu un otru valdījumiem. Tā gāja pa 30’ rietumu meridiānu.

    Amerikas iekarotājus interesēja dārgmetāli, garšvielas, vergi – darbaspēks, kā arī iespējas ierīkot plantāciju saimniecības. Vergus šim nolūkam galvenokārt ieveda no Āfrikas kontinenta. Pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem sākās straujš jauno zemju kolonizācijas process.

    Spānija sev pakļāva Dienvidamerikas kontinentu, atskaitot tagadējās Brazīlijas teritoriju, kuru ieguva Portugāle. Vēl spāņi iekaroja Centrālo Ameriku un acteku valsti tagadējās Meksikas teritorijā, kā arī daudzas salas, un tostarp arī Filipīnas Klusajā okeānā.

    “Cenu revolūcija” atstāja lielu iespaidu uz visām Eiropas valstīm un feodālās sabiedrības ekonomisko stāvokli. Spānijā cenu augšanas rezultātā daudzas preces kļuva tik ļoti dārgas, ka zaudēja konkurētspēju. Tas spēlēja noteiktu lomu rūpniecības un tirdzniecības lejupslīdei Spānijā.

    Holandieši turpretī savu ekspansiju galvenokārt balstīja uz tirdzniecību, tās attīstību. Anglijas ekonomiskās varenības pamatā, savukārt, bija kapitālistiskās ražošanas attīstība.

    Anglijas un Francijas kolonisti sāka pakāpeniski apgūt Ziemeļamerikas kontinentu. Angļi pakļāva sev arī Austrālijas kontinentu, bet holandieši – tagadējo Indonēziju. Jau vēlāk, 19.gadu simtenī, angļi pakļāva Indiju un kopā ar frančiem, vāciešiem, portugāļiem un beļģiem – Āfrikas kontinentu.

    Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ievērojami veicināja ražotājspēku tālāku attīstību, kā arī to rezultātā notika preču-naudas attiecību tālāka attīstība. Attīstījās finanšu darījumi, organizējās banku kantori. Izmainījās atsevišķu valstu ekonomiskā loma, izvirzot pirmajā vietā Atlantijas okeāna piekrastes valstis – Spāniju, Portugāli, Nīderlandi, vēlāk Angliju un Franciju. Tie veicināja un izsauca arī cunftu sistēmas krīzi. Rietumeiropā sāka attīstīties kapitālistiskās manufaktūras. Tās, savukārt, sagatavoja priekšnosacījumus rūpnieciskajam apvērsumam – pārejai uz mašinizēto lielražošanu. Jauno zemju atklāšana noveda pie cenu revolūcijas. Zelta ieguve jaunatklātajās zemēs prasīja mazāk darba, tā vērtība kritās, un Rietumeiropā cēlās cenas. Darba alga tajā pašā laikā pieauga maz un rezultātā kritās iedzīvotāju reālie ienākumi, pasliktinājās viņu dzīves līmenis.

    Kļuva populāri merkantilistu ekonomiskie uzskati par naudu kā valsts bagātības saturu, par dārgmetālu uzkrāšanu, kā bagātības nodrošināšanas galveno formu un aktīvu ārējo tirdzniecību kā to iegūšanas galveno līdzekli.

    Viduslaiku tirdzniecībā bija grūtības ar lielo naudas daudzveidību. Tirgoņi bija spiesti izmantot naudas mainītāju pakalpojumus, kuri orientējās naudas sistēmās un atpazina pilnvērtīgu monētu no nepilnvērtīgas. Mainīja vienu naudu pret otru un veica citas operācijas. Pārvadāt lielu daudzumu sudraba un vara naudu bija bīstami. Tāpēc tirgoņi varēja dabūt naudu jebkurā pilsētā no aģenta-mainītāja, uzrādot vekseli. Pamazām mainītāji pārvērtās baņķieros. Pirmās bankas radās Ziemeļitālijā. Radās speciālas baņķieru-augļotāju kompānijas, kuras guva lielu peļņu. Aizdevuma procentu likmes bija diezgan augstas, no 15 līdz 25%. Augstdzimuši parādnieki bieži neatgrieza parādus un reizēm fiziski izrēķinājās ar saviem kreditoriem, apvainojot viņus valsts nodevībā un sātanismā. Maksātnespēja un parādnieku nevēlēšanās atdot parādus saviem kreditoriem, noveda pie bankrota baņķieru biedrības. Katoļu baznīca sludināja “Aizdodiet, negaidot atlīdzību”, un aizliedza procentu ņemšanu. Kaut gan tajā pašā laikā katoļu baznīca bija pirmais lielākais kreditors Eiropā. No 14. līdz 15. gs. galveno nozīmi ieņem augļotāju kredīta operācijas Itālijā Florencē). Venēcijā un Dženovā izveidojās valsts parādu sistēma, kura tika izmantota nākotnē arī citās valstīs. Tika veikti bezskaidras naudas norēķini. Viduslaiku tirgotāji un augļotāji apkalpoja feodālo sistēmu kopumā, taču 14. un 15. gs. viņi bija feodālisma sagruvuma veicinātāji.

    Rūpnieciskā apvērsuma priekšnoteikumi izveidojās 15. gs. otrajā pusē un 16. gs. pirmajos gadu desmitos:

1. Sākot ar 15. gs. beigām, kad palielinājās pieprasījums pēc vilnas un sakarā ar vilnas cenu kāpumu, kad aitkopība kļuva ienesīgāka par zemkopību, notika zemes “iežogošana”. Tika ierīkotas aitu ganības, t.i.., T.Moora vārdiem tēlaini runājot, “aitas apēda cilvēkus”. Iežogošanas rezultātā laukos aramzemi pakāpeniski nomainīja ganības. Vilnas cenas bija palielinājušās trīs reizes, kā arī ievērojami bija kāpušas zemes nomas maksas. 

2. Notika feodālo karapulku likvidācija. Feodālais karaspēks zaudēja savu nozīmi, jo parādījās labāki šaujamie ieroči.

3. Anglijas karaļi realizēja baznīcas zemju ekspropriāciju.

4. Sākumā valsts ar likumdošanu aizsargāja zemniekus pret padzīšanu no zemes. Turpretī 18.gadsimtā jau valsts ar likumdošanu to sekmēja, jo augošās kapitālisma attiecības pieprasīja algotu darba spēku.

    Visu iepriekš minēto procesu rezultātā iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt pilsētās, tika izmantots daudz algota darbaspēka, jo bija attīstījusies kapitālistiskā rūpniecība. Tātad bija nobrieduši visi ekonomiskie apstākļi buržuāziskajai revolūcijai. 

    Rūpniecības apvērsums nozīmē pāreju no roku darba uz mašinizēto ražošanu. Tātad kapitālistiskās manufaktūras vietā, kur pastāv roku darbs, nāca kapitālistiskā fabrika, kurai raksturīga mašīnu pielietošana. Buržuāziskās revolūcijas rezultātā 18 gs. sākumā Anglijas ekonomikā bija izveidojušies apstākļi, kas radīja visus nepieciešamos nosacījumus pārejai uz mašinizēto ražošanu.

    Šo apvērsumu raksturoja šādas pazīmes:

• Zemniecība kā šķira Anglijā praktiski izzuda. To nomainīja fermeri, kuri no zemes īpašniekiem nomāja zemi un nodarbināja algotus laukstrādniekus. Anglijā attīstījās fermeru saimniecība.
• Agrārā apvērsuma rezultātā rūpniecība ieguva papildus darbaspēku un lauksaimniecība kļuva par ietilpīgu tirgu, jo fermeri arvien vairāk pieprasīja lauksaimniecības darbarīkus, bet algotie strādnieki – rūpniecības preces.
• 18. gs vidū Anglijā jau bija lieli brīvi kapitāli, daudz algota darbaspēka, plašas kolonijas un izvērsts iekšējais un ārējais tirgus. Tas viss sekmēja rūpniecības apvērsumu.

    Apvērsums vispirms notika tekstilrūpniecībā un tieši kokvilnas rūpniecībā. Tas notika tāpēc, ka mašīnu ieviešana tekstilrūpniecībā prasīja mazāk līdzekļu, nekā tas būtu bijis vajadzīgs citās nozarēs. Bez tam kokvilnas rūpniecībā angļu ražotājiem bija jāiztur asa konkurence ar Indijas ražotājiem. Lai tajā uzvarētu, bija nepieciešami radikāli pasākumi, lai izspiestu indiešus. Tāpēc arī ieviesa mašīnas, kuras ļāva strauji celt darba ražīgumu.

    Bez tam 1784. gadā anglis Džems Vats izņēma patentu tvaika mašīnai, kā arī attīstījās metalurģija. 19. gs sākumā sāka pielietot tvaika mašīnu arī kuģniecībā un 1825. gadā ierīkoja pirmo dzelzceļu. Rūpniecības apvērsuma rezultātā Anglijā bija notikusi pāreja no roku darba uz mašinizēto ražošanu.