3 Bioloģijas uzdevumu veidi, piemēri un risināšana

3.3 Psihiskās darbības izziņas procesā

Psihiskās darbības izziņas procesā

Voldemārs Zelmenis (2000) uzskata, ka izziņas procesā notiek šādas psihiskās darbības (2. attēls)

psihiskās darbības veidi

2. attēls. Psihiskās darbības veidi

Viņaprāt, perceptīvā darbība ir saistīta ar uztveri – apzinātu darbību, kurā tiek konstatēts darba objekts, līdzekļi un apstākļi. Tā raksturo svarīgu personības īpašību – vērīgumu.

Tā kā bioloģijas priekšmetā novērojumi ir aktuāli, tad tiem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, taču tīri perceptīvie jeb uztveres vingrinājumi ar pašmērķi attīstīt uztveres spējas vispārizglītojošā skolā nav populāri. Tie parasti saplūst ar pārējiem mācību metodikas paņēmieniem: skolotājs aicina uzmanīgi klausīties stāstījumu, vērīgi sekot demonstrējumam, nepieļaut neuzmanības kļūdas rakstu darbā utt. (Zelmenis, 2000:140)

Tātad pie uztveres uzdevumiem pieder vingrinājumi, kuru atrisināšanai nepieciešamas faktu un parādību, procesu zināšanas. Sistemātiski strādājot ar šāda veida uzdevumiem, skolēniem ir iespējams zināmus procesus ieraudzīt citādā veidā.

Piemēri.

Atbildiet uz jautājumu – kāpēc cilvēkam ejot, kustas arī viņa rokas?

Risinot šo uzdevumu, var aplūkot cilvēka filoģenēzi. Ir zināms, ka cilvēka priekšteči pārvietojās uz četrām ekstremitātēm, tātad tās visas aktīvi iesaistījās kustībā. Acīmredzot reflektīvās saites ir saglabājušās arī līdz mūsdienām. Šo fizioloģisko atavismu bieži izmantot sportisti finiša izrāvienā: lai palielinātu skrējiena ātrumu, viņi reflektoriski kustina rokas.

Uzdevums. Kad sporta nodarbībās skolēniem tiek dota komanda – uzlikt rokas sānos (uz vidukļa), tad uz kuriem kauliem viņi tās uzliek?

Parasti atbildes ir: iegurņa kauli, gūžas kauls u.c. Šis vienkāršais jautājums dod iespēju noskaidrot, vai skolēni zina bioloģijas terminoloģiju un sadzīvē lietojamos jēdzienus, vai pārzina skeleta anatomisko uzbūvi. Viņi mācās analizēt bioloģiju sadzīves situācijās (Притуляк, 2003).

Taču izziņas process ne vienmēr var sākties ar dzīvo vērošanu – ar pirmās signālu sistēmas darbību jeb tiešo uztveri. Skolēns daudz ko var pārņemt ar valodas jeb otrās signālsistēmas starpniecību. Taču valoda tikai tad var aizstāt tiešo uztveri, skolēns dzirdētos un grāmatā izlasītos vārdus pareizi saprot (Lange un Zelmenis, 1969).

Mnēmiskā (atmiņas) darbība. Atmiņa saglabā uztverē iegūtos priekšstatus un domāšanā vispārinātos jēdzienus un likumsakarības. Tā darbojas kā garīgā krājkase – jo vairāk tajā ieguldīts (iegaumēts), jo vairāk iespējams izņemt (reproducēt). Ir redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes un kustību atmiņa. Atmiņa saglabā cilvēka profesionālo pieredzi un ļauj to izmantot konkrētā situācijā (Zelmenis, 2000:135).

Kaut arī mūsdienās daudz tiek diskutēts, tomēr mnēmiskie vingrinājumi ir tradicionāli atzīti par pašiem galvenajiem skolas mācību procesā. Mehāniskajai atmiņai vienkopus ar loģisko ir nenoliedzama loma arī mūsdienu mācību procesā. Bez rūpīgas un apjēgtas iegaumēšanas nevar saglabāties zināšanas, ne arī attīstīties prasmes (Zelmenis, 2000:140). Skolēnam bioloģija ir jāatceras termini, jāpārzina augu un dzīvnieku klasifikācija u.c. Tas viss šķiet pašsaprotami, tomēr praksē atmiņas attīstīšanu nereti uzskata par sekundāru uzdevumu. Mnēmiskie vingrinājumi izpaužas kā

atcerēšanās,

atpazīšana,

atstāstīšana, skandēšana un

atdarināšana.

Psihiskā dominante ir iegaumēšana un reproducēšana (Zelmeniis, 2000:140). Tātad uz atmiņu balstītie vingrinājumi liek reproducēt iepriekš apgūto, atsaucot atmiņā:

jau zināmus faktus,

terminus,

pamatjēdzienus,

definīcijas,

likumus.

Piemēri.

Terminu iegaumēšana, izmantojot līdzības, veidojot asociācijas, izmantojot metaforas un citus paņēmienus

Aknas – darbojas līdzīgi krāsniņai, sasilda caur tām plūstošās asinis, kas savukārt to iznēsā pa visu organismu, aknās notiek intensīvi vielu maiņas procesi.

Muskulis – zem ādas skrienoša „pele”.

Anatomija – ķermeņa uzšķēršana (grieķu val.), limfa – tīrs ūdens (lat. val.), sinapse – savienojums (gr. val.), vitamīni – dzīvība (lat.), skelets – skelos (gr.) galvaskauss – kauss.

Ahilejā papēdis – nosaukums radies no sengrieķu dievietes nereīdas Fetides Ahillas un valdnieka Pēleja dēla, kuru viņa, lai padarītu neievainojamu un nemirstīgu, iemērca pazemes valstības upes Stiksas ūdenī, taču aizmirsa samērcēt papēdi aiz kura viņa dēlu turēja (Притуляк, 2003).

Metaforu izmantošana jeb sinektika ir process, kas palīdz veidot saikni starp zināmo un nezināmo

sirds un ūdens pumpis

cilvēka smadzenes un dators

cilveka acs un fotoaparāts

sīkie asinsvadi un upju pietekas (Hassard, 1992, 2005)

Lai iegaumēšanas process būtu veiksmīgāks, ieteicams izmantot dažādu asociāciju veidošanu. Piemēram, baltalksnis un melnalksnis (3. attēls) – pēc lapu virsotnes melnalksnim var saskatīt M burtiņu.

Melnalksnis Alnus glutinosa (L.) Gaertn.

Baltalksnis Alnus incana (L.) Moench.

melnalksnis

baltalksnis

http://www.flogaus-faust.de/betuceae.htm

http://www.hainaultforest.co.uk/Leaf%20grey%20alder.JPG

3. attēls . Melnalkšņa un baltalkšņa lapas

Vīksna un goba – vīksnas lapa ir mīkstāka, bet gobas ir cietāka, veido kalambūru vīksna-mīksta. Var veidot vārdu un uzvārdu saistījumu (ja jāatceras augu pilnais latīniskais nosaukums). (Znotiņa, 2007)

Diagnostiskā (orientācijas) darbība. Pirms jebkuras darbības uzsākšanas skolēns cenšas diagnosticēt situāciju – apjēgt uzdevumu, novērtēt apstākļus un iespējamās novirzes. Šajā procesā bez uztveres un atmiņas iesaistās arī iztēle un domāšana (analīze, salīdzināšana, klasifikācija, vispārināšana). Domāšanā tiek izmantota induktīvā vai deduktīvā pieeja. Pēc tam seko turpmākās darbības plānošana un praktiskās darbības uzdevumu un iespēju noteikšana. Psihiskā dominante – analītiskā domāšana, galvenais didaktiskais uzdevums – analītiskās domāšanas attīstīšana.

Ievada katru mācību vingrinājumu vai uzdevumu. Uztverei un atmiņai pievienojas iztēle, kā arī induktīvā un deduktīvā domāšana. Diagnoze var būt arī vingrinājuma vai uzdevuma pašmērķis (Zelmenis, 2000:141)

Piemēri - augu un dzīvnieku noteikšana pēc pazīmju analīzes, salīdzināšanas un sintēzes.

Reproduktīvā (atdarinošā) darbība. Šajā darbībā iepriekš minētājiem komponentiem pievienojas pieredzē uzkrātās dažādu darbību prasmes, iemaņas un paradumi. Mērķis – izkopt elementārās mācību darba prasmes un iemaņas (raksturīgi parasti psk. un sākumskolā). Darbība notiek pēc norādījumiem un dominē deduktīvā domāšana (konkretizācija), pamatojoties uz agrāk iegūto zināšanu un prasmju izmantošanu (Zelmenis, 2000:141)

Variatīvā (meklējumu) darbība ir saistīta ar spēju piemēroties jauniem apstākļiem, mainot savu līdzšinējo darbību.

Meklējumu vingrinājumi ir savdabīgs diagnostisko, reproduktīvo un konstruktīvo darbību elementu apvienojums meklējumdarbībā. Lai izpildītu šāda tipa mācību uzdevumus, ir jāiegūst kādi papildu dati, trūkstošie līdzekļi vai paņēmieni jāaizstāj ar citiem, kas savukārt var būt meklējami.

Piemēri – problēmuzdevumi, referātu materiāla meklēšana, piemērotāko vārdu (sinonīmu) atrašana vārdnīcā. Ārpusstundu nodarbības. (Zelmenis, 2000:141-142).

Konstruktīvā (jaunrades) darbība. Šīs darbības rezultātā tiek radīta jauna, oriģināla materiālā vai garīgā vērtība. Konstruktīvās darbības dominante ir iztēle un deduktīvā domāšana. Tā ir variatīvo vingrinājumu augstākā pakāpe. Šajā gadījumā jaunrade nav tikai atsevišķa sastāvdaļa, bet aizpilda visu skolēna darbību kopumā

Piemēri – patstāvīga piemēra nosaukšana atbilstoši skolotāja izskaidrotajai likumsakarībai (Zelmenis, 2000:141-142).

Heiristiskā (jaunatklāsmes) darbība. Tiek atklātas subjektīvi jaunas patiesības. Darbības rezultātā nerodas reāls, konkrēts produkts, tās rezultāts ir abstrakcija – jauna atziņa (fakti, likumsakarības utt.). Psihiskā dominante ir induktīvā domāšana (analīze, salīdzināšana, abstrahēšana un vispārināšana). Skolā šo attīstības virzienu sekmē problēmu risināšanas jautājumi (Zelmenis, 2000:137) Būtībā tā diagnostisko vingrinājumu turpinājums pētniecības virzienā, jo darbība neapstājas pie situācijas diagnozes, bet cenšas arī to izskaidrot – noteikt parādības cēloņus un atklāt likumsakarības. Pedagoģiskais efekts ir ievirze patstāvīgā izziņas darbībā. (Zelmenis, 2000:142)

Piemēri

  1. demonstrējumi

  2. pētnieciskie laboratorijas darbi

  3. skolēnu patstāvīgie novērojumi

Korektīvā (labošanas) darbība. Regulatīvā darbība sākas ar kontroli, tai seko novērtējums (diagnoze), pēc tam – korekcijas, kas izpaužas norādījumos, prasībās vai rīcībā. Psihiskās darbības dominante ir deduktīvā domāšana (analīze, salīdzināšana, konkretizācija).

Autors uzskata, ka mācību priekšmetu metodikās nav pietiekami novērtēta un skolas mācību praksē maz izmantota skolēna darbība. Parasti pierasts, ka to dara skolotājs, tomēr arī skolēniem būtu ieteicams šajā virzienā vingrināties un attīstīties.

Viņš iesaka šādus skolotāja darbības piemērus (Zelmenis, 2000:143):

  1. Izsauktā skolēna atbildi uz jautājumu vai viņa stāstījumu analizē un novērtē viens vai vairāki klases biedri. Skolotājs novērtē arī vērtētāju zināšanas.

  2. Skolēni apmainās ar rakstu darbiem un labo cits cita kļūdas. Var arī parādīt visai klasei lappusi ar izpildītu uzdevumu un visa klase piedalās kļūdu labošanā.

  3. Vingrinājumiem izmanto programmētās pārbaudes (testu) metodiku:

  • nosaka skolotāja dotā apgalvojuma pareizību vai nepareizību, pamatojot savu izvēli (secinājumu)
  • no vairākām atbildēm jāizvēlas viena pareizā. Lai novērstu uzminēšanas iespēju, prasa arī atbildi pamatot.