3 Bioloģijas uzdevumu veidi, piemēri un risināšana

3.1 Bioloģijas uzdevumu un vingrinājumu loma bioloģijas apgūšanā

Bioloģijas uzdevumu un vingrinājumu loma bioloģijas apgūšanā

Skolēna patstāvīgais darbs veicina novērošanas un spriešanas spēju attīstību. Prasmīgi organizēts, tas veido sistemātiska darba paradumus un apzinīgu attieksmi pret mācību uzdevumiem. Patstāvīgā darba būtiska pazīme ir tā, ka tas izraisa skolēnos zināmu prāta piepūli, sasprindzinājumu, tāpēc iegūtās zināšanas ir dziļākas un noturīgākas. Viena no patstāvīgā darba formām ir dažādu uzdevumu un vingrinājumu risināšana. Bioloģijas uzdevumu izpilde sekmē skolēnu patstāvīgi apgūt jaunas zināšanas un prasmi tās izmantot. Skolotājam ir svarīgi izstrādāt dažādus paņēmienus, kas palīdzētu skolēniem patstāvīgi apgūt jaunas zināšanas no dažādiem informācijas avotiem: mācību grāmatām, laikrakstu vai žurnālu tekstiem, videofilmām, TV raidījumiem (Lange, 1982), interneta utt.

Tātad, kā norāda Džordžs Betels (2003) pārbaudes darbi, ko mēs izmantojam skolēnu zināšanu un prasmju pārbaudei, sniedz būtisku informāciju gan par izmantoto mācību programmu efektivitāti, gan par katra konkrēta skolēna progresu zināšanu apguvē.

Izmantojot dažāda veida pārbaudes darbus, skolotājs pārliecinās par konkrētās tēmas apguvi. Taču ir svarīgi noskaidrot, vai skolēns spēj savas zināšanas izmantot arī ikdienas praksē. Krievu autors S. P. Prituļaks (2003) iesaka paaugstināt mācīšanās efektivitāti, izmantojot radošus (jaunrades) uzdevumu risināšanu. Radošais uzdevums ir uzdevums, kura atrisināšanai nepieciešams izveidot jaunu algoritmu. Uzdevuma nosacījumi tieši nenorāda, kādas skolēna zināšanas ir vajadzīgas uzdevuma atrisināšanai, tāpēc skolēnam pašam ir jāmeklē informācija, bieži vien šada veida uzdevumu risināšanā nepieciešamas zināšanas citos mācību priekšmetos: fizikā, ķīmijā, ģeogrāfijā u.c. Galvenais uzdevuma risinājuma atrašanas nosacījums ir atteikšanās no tradicionālās pieejas doto uzdevuma nosacījumu interpretācjiā. Šie uzdevumi bioloģijas stundās ļauj:

apkopot, atkārtot un apgūt mācību tēmas

iepazīstināt skolēnus ar dabaszinātņu sasniegumiem

attīstīt radošās spējas (kreativitāti), pētniecisko interesi, abstrakto un loģisko domāšanu

attīstīt sadarbības prasmes

veidot starppriekšmetu saikni

Uzdevumu risināšanu skolēni var veikt dažādos stundas posmos:

jaunās tēmas izklāsta laikā

nostiprināšanas

zināšanu pārbaudes daļā.

Kā norāda Elza Lange (1982) jaunās tēmas izklāsta laikā veiktais patstāvīgais darbs bagātina skolēnu zināšanas ar jauniem faktiem.

Nostiprināšanas un zināšanu pārbaudes posmā tas nesniedz pilnīgi jaunus faktus, bet padziļina zināmos, konkretizē noteiktus jēdzienus un iemāca iegūtās zināšanas radoši izmantot dažādās situācijās. Sevišķi svarīgi tas ir atkārtojuma stundās, kad mācīto tēmu nepieciešams atkārtot citā kombinācijā, nekā tā izklāstīta. To panāk, dodot skolēniem uzdevumus, kuros jāizdala būtiskais, galvenais, jāatlasa noteiktas priekšmetu un parādību īpašības un jāsalīdzina ar pārējo materiālu. Piemēram, nostiprinot tēmu par dažādām augu vai dzīvnieku grupām, skolēni atrod to kopīgās un atšķirīgās iezīmes, cenšas izskaidrot kopīgo pazīmju rašanās cēloņus. Zināšanu pārbaudē skolēni var veidot shēmas, aizpildīt tabulas, kuras tēmas izklāsta laikā skolotājs nav izmantojis.

Skolēnu patstāvīgā darba spēju izkopšana jāsāk pakāpeniski, sistemātiski, pārejot no vienkāršākiem uzdevumiem uz sarežģītākiem.

Piemēram, skolotājs vispirms iemāca skolēnus strādāt ar grāmatas tekstu, attēliem, shēmām un tabulām. Izmantojot šos informācijas avotus, skolēniem jāatbild uz konkrētiem skolotāja uzdotiem jautājumiem. Tie mobilizē skolēna uzmanību uz būtiskāko satura daļu. Pamazām skolēni no mācību grāmatas var sagatavot veselu tematu, ja materiāls tajā labi izklāstīts. Skolēni jāpieradina izmantot arī citus informācijas avotus jaunu zināšanu apguvei stundās.

Džordžs Betels (2003) norāda, ka, formulējot uzdevumu vai vingrinājumu, norādījumus skolēniem, ievadmateriālu, datus un jautājumus, vajadzētu sniegt loģiskā secībā (1. attēls).

loģiska seciba

1. attēls. Uzdevuma informācijas loģiskā secība

Patstāvīgajam darbam formas un satura ziņā jābūt daudzveidīgam, lai bagātinātu zināšanu apguvi ar jauniem elementiem un mudinātu apgūstamo tēmu aplūkot no dažādiem aspektiem. Bez tam jāraugās, lai grūtības pieaugtu atbilstoši klases un skolēnu individuālajam līmenim.

Optimālais patstāvīga darba ilgums stundā ir 20-30 minūtes, bet ne visa stunda, jo stundas beigās skolotājam pašam vai kopā ar skolēniem jādod rezumējums.